Jānis Lūsēns – starp Vācieti un Meierovicu 4
Nav nejaušība, ka komponistu Jāni Lūsēnu pēdējā laikā itin bieži var sastapt rīdzinieku kādreiz iecienītā kino “Daile” telpās – jau pavisam drīz gadiem neizmantotajā ēkā atkal ieplūdīs dzīvība – šeit top jauna koncertvieta Rīgā – mūzikas nams “Daile”. 13. novembrī, Ojāra Vācieša dzimšanas dienā, to atklās Jāņa Lūsēna jaunā koncertizrāde “Pus Es”, veidota ar dzejnieka vārdiem.
Divas nedēļas pirms jaunā mūzikas nama atklāšanas vēl spraigi norit celtniecības darbi, kādā no topošās aizskatuves telpām karstu kafiju servē mūzikas nama saimniece un vairāku Jāņa Lūsēna muzikālo projektu producente Anda Zadovska. Komponists tikmēr smejas, šogad iekritis īstens radoša darba virpulis – jau nākamajā dienā pēc sarunas skaņradis kāps uz “Palladium” skatuves, kur ar pilnmetrāžas koncertu atgriežas viņa 80. gadu padomju laika kosmiskā disko projekts “Zodiac”, kam grupa gatavojas jau kopš janvāra – starp citu, piebilst Jānis, nopietna interese par savulaik milzīgu popularitāti ieguvušo latviešu vienību pašlaik atgriezusies Krievijā, nesen grupa bija aicināta uzstāties Maskavas dzimšanas dienā. Savukārt Latvijā gandrīz gadu tapusi mūzika jaunai izrādei, savā ziņa turpinot komponista pievēršanos vēsturiskiem sižetiem – tepat topošajās mūzikas nama telpās notiek Māras Zālītes un Jāņa Lūsēna operas “Meierovics” mēģinājumi – pirmizrāde uz Nacionālās operas skatuves notiks tieši 18. novembrī.
Ar Vācieša dzīvesprieku
Komponists atzīst, Ojāram Vācietim veltītais darbs – izrāde ar rokkoncerta pazīmēm – ar Ģirtu Ķesteri galvenajā lomā ir vienīgais pēdējos gados, kas tapis bez pasūtījuma.
Jāņa Lūsēna Vācietis ir ārkārtīgi dzīvespriecīgs, viņš spēj radīt dzeju par jebko un priecāties par jebko – neesot nolemtības un pasaules skumju kā dažam labam latviešu dzejniekam gadījies. Ģeniāls improvizators, kurš spēj atrast poēziju jebkurā dzīves situācijā un jebkurā vietā. Tieši tas, kas vajadzīgs tādam žanram kā rokmūzika. “Tajā ir kaut kāda nekautrēšanās no savām izpausmēm. Varbūt latviešu dzeju pierasts interpretēt mazliet savādāk, mazliet drebelīgās balsīs, nekustīgi sēžot. Mums ir otrādi – drīzāk tāds Majakovska piegājiens.”
Lūsēna muzikālās fantāzijas lidojumam un Vācieša dzejai Evitas Sniedzes libreta kārtībā izrādē pievienota arī Reiņa Suhanova veidota scenogrāfija, bet uz skatuves kāps mūziķu ansamblis, kura sastāvā pie taustiņiem – unikālām “Hammond” elektriskajām ērģelēm un “Rhodes” pianīna (70. un 80. gadu blūza un roka skaņai!) – rosīsies pats autors.
Savs mūzikas nams
Izrāde ar Vācieša tekstiem būšot ļoti piemērota arī jaunā mūzikas nama “Daile” tehnisko iespēju parādīšanai. Anda Zadovska uzbur ainu, kurā skatītāji sēž četrsimt vietu amfiteātrī un vēro trīspusēju skatuvi. Skaņas un gaismas tehnika esot labākā, ko šādai vietai varēja piemeklēt – jau tagad dažādi mākslinieki izrādot lielu interesi par jauno koncertu un izrāžu telpu.
Jaunā nama muzikālais saturs lielā mērā gulsies uz Jāņa Lūsēna pleciem. Komponists atgaiņājas, tikai nedomājiet, ka šis būs kāds Jāņa Lūsēna teātris – nē! Viņš ir pret “savējo būšanām”, kādas nereti gadoties valsts teātros.
Jaunās zāles gars būšot muzikāli teatrāls. Ideja par jaunu koncertvietu dzimusi, nemitīgi īrējot telpas saviem projektiem, gribējies ko savu. Tagad izrādās, ka jaunais mūzikas nams tāds būs vienīgais Rīgā, jo, uzsver komponists, galvaspilsētā joprojām neesot normālu vidēja izmēra koncertzāļu. “Šeit ir iespēja realizēties neatkarīgā veidā – zāle ir piemērota gan džezam, gan akadēmiskajai mūzikai – te būs ļoti labas “Yamaha” klavieres, ir doma par nelieliem kamermūzikas vakariem. Protams, arī nelieliem rokkoncertiem un dažādiem muzikāli dramatiskiem projektiem.”
Pats komponists vēl šajā gadā jaunajā mūzikas namā veidos jaunu Ziemassvētku koncertprogrammu “Šai svētā naktī” ar M. Brauna, I. Kalniņa, V. Pūces un paša dziesmām mājas muzicēšanas atmosfērā – ar čellu, akordeonu, vijoli, klavierēm un zvaniņiem, bet nākamgad šeit varētu atjaunot savulaik Liepājas teātrī iestudēto Jāņa Lūsēna mūziklu “Neglītais pīlēns”. Nākamgad ar jaunām dziesmām turpināsies arī projekts “Mazu brīdi pirms”, piedaloties Ingum Pētersonam un Kristīnei Zadovskai.
Latviskuma virsvērtība
Nevar noliegt, ka Jāņa Lūsēna uzmanību saistījuši vēsturiski sižeti un personības. Jau 1999. gadā Liepājas teātrī tapa “Kaupēn, mans mīļais”, kura atjaunotā versija skatāma arī pašlaik ar Andri Keišu galvenajā lomā. Komponista veikumu nosacīti vēsturisko mūziklu žanrā turpina “Indriķa hronika” un “Sfinksa”. Pēdējā gada laikā komponista prātus aizņēmusi spoža vēsturiska Latvijas personība – izcils diplomāts, Latvijas brīvvalsts ministru prezidents Zigfrīds Anna Meierovics.
“Viena līnija, kas mani interesē, ir viņa personības veidošanās – ebreju un latviešu asinsbalsis viņā aicina katra uz savu pusi. Pirmā – palikt pie sievas un bērniem, otra sauc izdarīt neiespējamo, pārvarēt grūtības. Viņš bija traks puisis ar ārkārtīgu harismu, spēju apburt sievietes, arī viņa nākamo sievu, kas teica – tu būsi prezidents! Taču ir arī motīvi, kas īpaši tuvi Mārai Zālītei un piešķir šim darbam virsvērtību. Ir runa par mūsu īso vēsturi un to, kas šajā laikā paveikts. ”
Operā komponists orķestra vadītāja, ne izpildītāja lomā. “Lielākoties savās izrādēs pats arī spēlēju, beidzot gribu paskatīties no malas.” Iedvesma? “Es vienkārši strādāju,” smejas komponists. “Varbūt dziesmu, bet ne akadēmisku operu var uzrakstīt, balstoties uz iedvesmu. Man šķiet, tas ir pārāk romantizēts, šis iedvesmas process. Patiesībā komponēšana ir process, kurā tu mēģini atbrīvoties no liekā. Saklausīt.”
