– Vai Zolitūdes lielveikalā “Maxima” piedzīvotā traģēdija bija nejaušība vai likumsakarība? 6
– Likumsakarība. Kad televīzijā parādīja pirmo sižetu par notikušo, man uzreiz bija skaidrs, kāpēc ēkas jumts iebruka. Kāpēc 16 metru garā jumta ferma jeb kopne bija jāved līdz būvlaukumam divās daļās, pēc tam tās sastiprinot ar skrūvēm, turklāt tādām, kādas nedrīkstēja lietot? Ja uz jumta bija paredzēts ierīkot dārzu, tādai konstrukcijai bija jāparedz vismaz 200 procentu drošība. Ikvienu skrūves uzgriezni skrūvējot, tā izturība bija jāpārbauda ar dinamometru.
Pats galvenais – jebkādu būvdarbu laikā veikalā nedrīkstēja atrasties cilvēki. Tas ir pirmais noteikums, kas tika rupji pārkāpts.
– Ar Zolitūdi, šķiet, mums vēl nepietiek, tikko uzzinājām par Stradiņa slimnīcas ačgārno būvēšanu. Kāpēc joprojām turpinās nejēdzības?
– Turpinās tāpēc, ka valda visatļautība. Nav neviena, kas ieliek rāmjos. Visi grib būt lieli un iespējami ātrāk nopelnīt lielu naudu.
– Vai padomju laikā nekas nesabruka? Vai kādu iesēdināja aiz restēm?
– Bruka, cik uziet. Arī aiz restēm nokļuva. Bet, jāatzīst, tādu nebija daudz. Tie nelaimju cēloņi katrreiz gan bija dažādi. Viena no briesmīgākajām nelaimēm notika 1969. gadā Jelgavā, kur gāzes noplūdes dēļ sprādzienā sagruva daudzstāvu dzīvojamais nams, paņemot 39 cilvēku dzīvību. 1988. gadā iegāzās Ķeguma spēkstacijas tilts pāri Daugavai, bojā gāja 11 cilvēki. Vienīgā atšķirība, ka toreiz par tām skaļi nedrīkstēja runāt. Bet šajās pieminētajās nelaimēs būvnieki gan nebija vainojami.
– Ja bruka arī agrāk, vai tad var apgalvot, ka būvdarbu uzraudzības un atbildības trūkums ir tikai mūsdienu nelaime?
– Tolaik manis pieminētie būvniecības noteikumi bija krietni precīzāk izstrādāti. Uzraudzība un atbildība stingrāk noteikta. Atlika tikai to ievērot un izpildīt. Tagad neviens ne par ko neatbild, valda visatļautība, rupji sakot, bardaks.
– Pats svaigākais Rīgas Ekonomikas augstskolā veiktais pētījums par ēnu ekonomikas izplatību liecina, ka apmēram puse nozarē strādājošo uzņēmumu nemaksā valstij nodokļus, slēpj peļņu, maksā algas aploksnēs. Kāpēc citu nozaru starpā tā tik ļoti plaukst būvniecībā?
– Es domāju, ka būvniecībā lielāko ēnu ekonomikas daļu veido aplokšņu algas. Šīs nelaimes sakne ir tā pati manis pieminētā – būvniecības “spēles noteikumi” nav izstrādāti līdz galam. Pirmkārt, būvniecības iepirkumos noteicējs ir lētākais piedāvājums. Kaut arī labi zināms, ka lēti var uzbūvēt tikai kaut ko pagalam štruntīgu. Otrkārt, pasūtījuma izpildē tiek pieļauts neierobežots skaits apakšuzņēmēju, kurus vēlāk ģenerāluzņēmējs var “izģērbt”, samaksājot tikai daļu no solītās naudas. Te jau arī viss sākas. Lai noturētos uz ūdens, apkrāptais uzņēmējs spiests maksāt naudu strādniekiem aploksnēs, nemaksājot valstij nodokļus. Protams, šie nav vienīgie cēloņi. Citās valstīs ir stingri noteikts, kādas markas būvmateriālus drīkst izmantot, piemēram, sabiedriski nozīmīgu ēku būvniecībā. Tur projektētājs ir stingri noteicis un precīzi aprakstījis līdz pēdējai nagliņai. Iznākumā iepirkumu konkursos piedāvātās cenas būtiski neatšķiras. Mums nekā tāda joprojām nav, katrs izvēlas kaut ko savu. Un var būvēt, kā pašam patīk.
