Tautsaimnieks Jānis Lancers. Saruna par būvniecību, grāmatām un ievērojamiem cilvēkiem 6
Diplomēts būvinženieris Jānis Lancers (1933) nostrādājis būvniecības nozarē ilgāk nekā pusgadsimtu – meistars celtniecības pārvaldē, vecākais darbu vadītājs, pārvaldes priekšnieks, celtniecības ministra vietnieks, Valsts celtniecības komitejas priekšsēdētājs, Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieks, valdes priekšsēdētājs būvuzņēmumā “PBLC”. Viņa dzīves un darba gaitas aprakstītas pirms trim gadiem izdotajā Lanas Jūras grāmatā “Tautsaimnieks Jānis Lancers”, kas veidota kā viņa dzīves un darba stāsts pirmajā personā.
– Vai vēl strādājat?
– Nē, esmu dziļš pensionārs! Drīz man jau apritēs 82. Līdz 2009. gadam gan vēl strādāju, bet nu jau kādus piecus gadus būvlaukumā pat kāju neesmu spēris. Reiz Būvinženieru savienības kongresā no tribīnes kolēģi sāka kaunināt mani, ka neesmu atstājis savu pieredzi nevienā izdevumā, pat nevienā raksta galā.
Kolēģu kritiku uzklausīju. Grāmatā “Tautsaimnieks Jānis Lancers” daudz ko esmu uzrakstījis ar paša roku. Tā pierādīju pats sev, ka galva man vēl strādā un ka protu ne tikai būvēt, bet arī uzrakstīt par notikumiem būvniecībā agrāk un tagad.
Man gan jāatzīst, ka arī pašlaik rokas klēpī salicis vis nesēžu. Kad biju laimīgi ticis galā ar šo grāmatu, nejauši “Latvijas Avīzē” izlasīju akadēmiķa Jāņa Stradiņa rakstu par to, ko dāvināt Latvijai simtgadē, ko svinēsim pēc trim gadiem. Cita starpā autors saka, ka, simtgadi sagaidot, derētu uzrakstīt grāmatu par simt ievērojamākajiem Latvijas cilvēkiem. Un turpat jautā, kurš tad būs simt pirmais. Izspriedu, ka tai simtniekā diezin vai kāds būvnieks būs iekšā. Būvinženieru savienībā un Arhitektu savienībā ierunājos, ka varbūt vajadzētu mums pašiem uzrakstīt grāmatu par būvniecības vēsturi – no Latvijas valsts pirmsākumiem līdz mūsdienām. Par Latvijas arhitektūru un arhitektiem izdots daudz dažnedažādu grāmatu, par būvniecību un būvniekiem – nevienas.
“Uz priekšu, Jāni! Mēs tev palīdzēsim!” toreiz visi man teica. Bet kā jau tas bieži notiek – pašam vien bija jāķeras klāt. Jāatzīst, ka kādu pusgadu gudroju, ko likt grāmatas saturā. Simt būvniekus? Simt būves? Bet kurš tad būs simt pirmais? Un kura būs simt pirmā? Pašlaik esmu apstājies pie būvniecības vēstures izdevuma trijos sējumos, katrā ap 500 lappušu ar tekstu un fotoattēliem.
– Vai viens to spēsiet uzrakstīt un izdot? Palīgi jau ir?
– Kur nu viens! Pašlaik gan esmu vienīgais, kurš sācis kaut ko darīt. Esmu nodibinājis grāmatas izdošanas fondu “Latvijas būvniecība 100 gados”. Tā kā nekādu sponsoru pagaidām nav, nevaru noalgot vēl kādu palīgu. Pašlaik visu daru no saviem personiskajiem uzkrājumiem.
Nu jau pusotrs gads apkārt, kopš viens pats vācu informāciju arhīvos, muzejos, pašvaldībās, no preses izdevumiem. Diemžēl laika gaitā daudz kas ir neglābjami zudis. Piemēram, nav vairs uzņēmuma “Rūpnīcprojekts” arhīva, kurā glabājās dokumenti par visām padomju laikā būvētajām ražotnēm. Arhīvu sadedzināja, jo, lūk, bija žēl noīrēt telpu, kur to uzglabāt. Par būvniekiem maz var uzzināt arī no padomju laika preses izdevumiem, Toreiz bija modē rakstīt tikai par triecienbrigādēm, kas pirms termiņa izpildījušas plānu. Arī pašlaik izdevumos piemin tikai būvfirmu, kas kaut ko uzcēlusi. It kā cilvēku nemaz nebūtu.
Nesen biju Daugavpilī, kur runāju ar domes priekšsēdētāju Jāni Lāčplēsi, tāpat bijušajiem būvniekiem, kuri vēl nav aizgājuši aizsaulē. Pūlos piespiest bijušos kolēģus, Būvinženieru savienības valdes priekšsēdētāju Mārtiņu Straumi, bijušo asociācijas prezidentu Viktoru Puriņu un citus uzrakstīt gan par norisēm būvniecībā, gan par tām ēkām, kuru būvniecībā viņi paši piedalījušies. Tas nav viegli, visu laiku kāds jāpaskubina, kādam jāatgādina.
