Jānis Kurševs: kad esi atkarīgs no Dieva – esi patiesi brīvs 1
JĀNIS KURŠEVS, dziedonis, vokālais pedagogs un teoloģijas students, Lieldienās dziedās Nākotnes cilvēkiem. Tas intriģē, vai ne?
Satiekamies Marijas Magdalēnas baznīcā. Pretī uzvēdī vīraka smarža un tāds piepildīts klusums, kāds mēdz būt tikai dzīvos dievnamos. Jānis te ir savējais, to jūt pēc smaidiem un sirsnības, ar kādu kalpotājas viņu sveic un pavada. Nav jau brīnums – svētdienās kopā ar jauniešiem viņš te dzied misēs, un vēl šajā draudzē viņš darbojas kristietības pamatu apguves kursā.
– Ko tev nozīmē ciešanu laiks un Lieldienas?
– Tas ir laiks, kad cenšos arvien pilnīgāk sevi apzināties. Kas īsti es esmu? Kādam man jābūt? Uz ko jātiecas? Un kā tas ir – dzīvot mūžīgi? Daudzi mūžības sakarā bažījas: vai tad nebūs garlaicīgi? Īpaši tie, kas piektdienas vakarā mokās ar jautājumu, uz kuru klubiņu aiziet un kādu šņabi dzert.
Taču pats, pats svarīgākais – ejot cauri gavēņa laikam un domājot par Lieldienām, es klusi lūdzos: kaut es kļūtu par kristieti. Jo tas, ka es tusēju pa baznīcu, galīgi nenozīmē, ka esmu kristietis.
– Tu gavē?
– Izvairos no gaļas un piena ēdieniem, no saldumiem, no tā, bez kā var iztikt. Bet galvenais – atceros Kristus vārdus: ko tu neesi darījies vienam no Maniem mazākajiem, tu neesi Man darījis. Cenšos biežāk apciemot vientuļus vai slimus cilvēkus, uzaicināt kādu grūtdieni vakariņās.
Gavēņa laikā ir jāsaprot, ka arī tu vari izdarīt kaut ko labu un sajust par to gandarījumu. Ne tikai šaustīt sevi, ak, cik es glups, tups, neizdarīgs un neizlēmīgs, bet ieraudzīt, ka patiesībā mēs esam forši cilvēki.
– Un mums līdzās ir brīnišķīgi cilvēki!
– Jā, tieši tā! Beidzot arī ieraudzīt citus! Tas ir ļoti svarīgi.
Un vēl viens gavēņa laika fenomens: apcerot Kristus ciešanas, daudzi pārdomā savas grūtības, savu nabadzību, savu spēju ierobežotību un savu lielo atkarību no Dieva. Svarīgi ir saprast, ka itin viss labais ir Dieva dāvana. Tas nebūt nav viegli – man kā vīrietim ir grūti apzināties, ka esmu no kaut kā atkarīgs, ka neesmu pašpietiekams.
– Mēs jebkurā gadījumā no kaut kā esam atkarīgi un kāda priekšā esam pazemīgi. Taču ir izvēle – būt atkarīgam no pasaules vai no Dieva; zemoties pasaules vareno vai Dieva priekšā.
– Daudzi pārprot vārdu “pazemīgs”. Pazemībā tu vari būt stalts, pazemībā tu vari būt tu pats, sakārtot savas vērtības un apzināties citu cilvēku vērtību. Tu labi pateici – kāda priekšā mēs aizvien zemojamies. Es cienīju savus darba devējus, taču pateicos Dievam, jo Viņš ir ikkatras dāvanas devējs.
Kad biju jaunāks, necietu autoritātes. Tagad man pašam vajadzētu kļūt par autoritāti saviem skolēniem, taču tas ir sarežģīti, jo bērni neklausās uz manām teorijām, viņi skatās, kā es dzīvoju. Tas ir atmaskojoši. Tas ir traki!
Tomēr man neliek miera doma, ka mēs aizvien esam no kaut kā atkarīgi. Es apzinos, ka esmu brīvs. Pat iekams kāds man bija pateicis, ka Dievs cilvēkam devis brīvu gribu, es to jau zināju. Jutu, ka man jābūt brīvam pēc būtības. Bet kā tas saderas ar cieņu pret autoritātēm?
Taču sāpīgs šis temats ir līdz brīdim, kamēr saproti, ka pazemība nav mazohisms. Tikai cienījot otru, varu apzināties pats sevi. Un tikai cienījot sevi, varu cienīt citus.
Un vēl par gavēni, atkarību un pazemību runājot, šāds piemērs – esmu atsaucies uz aicinājumu piedalīties vairākos projektos, ierakstījis blociņā plānotos ieņēmumus, te pēkšņi man zvana un saka: piedod, mēs sapratām, ka tu nebūsi piemērots. Tā man pirms neilga laika sanāca, bija vairāki projekti ieplānoti, bet pēkšņi tiku atzīts par nederīgu…
Tāds nopietns pazemības treniņš. Un pie viena, protams, arī gavēnis.
– Saprotu tavu sajūtu. Tomēr zinu arī to – ja kādas durvis tiek aizvērtas, citas tiek atvērtas. Vienas tev atvērās Nākotnē. Tur 31. martā tu piedalīsies Lieldienu dievkalpojumā un dziedāsi Ingmara Zemzara kantātes pirmatskaņojumā.
– Jā, Lieldienas svinēšu Nākotnē, Glūdas pagasta centrā, manā dzimtajā Zemgalē. Dziedāt Ingmara mūziku vienmēr ir liels prieks. Nebeidzu brīnīties, kā tik vienkāršā, klusā vīrā var mājot tik liels atziņu dziļums, kā vienā personā var apvienoties komponista, pianista, tulkotāja, bitenieka, lopkopja un mācītāja talants. Bet vairāk par visu apbrīnoju viņa drosmi rakstīt melodisku mūziku, runāt valodā, kas saprotama ikvienam klausītājam, nevis izredzēto mūzikas teorijas zinātāju šauram lokam.
– Kā tev pašam bērnībā veidojās attiecības ar mūziku? Cik zinu, abi tavi vecāki ir muzikāli.
– Jā, māmiņa ir kordiriģente, tētis pēc profesijas mehāniķis, no tiem, kam zelta rokas, taču kopš armijas laikiem viņam visur ģitāra ir līdzi. Bērnībā mēs bieži gājām ciemos un vienmēr visur dziedājām. Un arī mašīnā dziedājām, mums bija zaporožecs, radio tam nebija, tad nu mēs ar māsām un māmiņu mēģinājām pārkliegt motora rūkoņu. Tētis vairāk koncentrējās uz ceļu.
Kad paaugos, māmiņa ņēma līdzi gan uz mēģinājumiem, gan koncertiem. Tik daudz biju redzējis, kā diriģenti plātās korim pa priekšu, ka vienubrīd arī pats ieplātījos Jelgavas mūzikas koledžā kordiriģentos.
Tur tiku pie fantastiska dziedāšanas skolotāja Vilmāra Vasuļa, lai viņam, žipčikam, debesis un žēlastība! Viņš ielika man ļoti labu pamatu. Pēc viņa man visur bija viegli – es sapratu, ko no manis prasa mani vokālie pedagogi, pat ja viņiem neizdevās precīzi noformulēt savas vēlmes. Tāpēc ātri virzījos uz priekšu. Bet ātri uznāca arī citas intereses.
– Akadēmiju taču pabeidzi?
– Jā, vokālistus bakalaurus pie Zariņu Kārļa un maģistrantūru pie Garanču Anitas.
– Un kas tās par citām interesēm?
– Intereses pēc mūžīgi sievišķā, kas augšup mūs ceļ. Uz laiku pazuda fokuss. Bet, kad atžilbu, sapratu, ka dziedonim regulāri jārūpējas par vokālās tehnikas pilnīgošanu. Gribēju iestāties augstskolā Berlīnē. Stāvu tur aiz durvīm, klausos, šķiet, Domingo dzied. Izrādās – kaut kāds korejietis.
– Toreiz, kad ar divriteni uz Vāciju biji aizlaidis?
– Nē, tas bija cits periods. Ar divriteņiem bija ielu muzicēšanas laiks. Abiem ar bērnības draugu Endiju Rozenbergu, kas tagad latviskojies un par Rožkalnu kļuvis, mums radās ašā ideja – braucam piepelnīties! Sakasījām ceļa naudu, iemetām autobusā divriteņus un aizlaidām uz Vāciju. Endijam ģitāra, man balss, nakšņojām teltīs, kaut kā nomocījāmies vienu mēnesi, finansiālo panākumu nebija, drīzāk – dzīves skola: tā pa vieglo nauda nenāk.
Bet tas otrs brauciens jau bija pēc Mūzikas akadēmijas, gribējās sasniegt augstāku līmeni, iekļūt Eiropas apritē, taču tolaik man jau bija 28, pēc viņu mēriem – par vecu. Turklāt viņi teica, ka es kā austrumeiropietis esot emocionāls, taču mana tehnika klibojot. Tagad saprotu, ka viņiem taisnība. Esmu dzirdējis daudz kritikas par korejiešiem – viņiem esot tehnika, taču neesot emociju.
Gribu iebilst: Vācijā piedalījos vairākos operu projektos, dziedāju kopā ar Hjuņ Džū Parku un Kimu Sungu Konu, sapratu – brīvība ir tad, ja tehnika sasniedz tik augstu līmeni, ka par to vairs nav jādomā. Es tādās reizēs saku: tev nav jābūt slinkam kristietim, lai paļautos uz Dievu. Jo parasti jau ir tā – ja kaut kam neesi gatavs, met krustu un ceri uz žēlastību.
Tomēr labāk, ja esi izdarījis visu, kas no tevis atkarīgs, un tad vēl arī paļaujies. Starp citu, man bija interesanta pieredze ar kristīgiem korejiešiem. Izrādās, viņi ir ļoti spēcīgi kristieši, kārtīgi cilvēki.
– Ir simt gadus vecs stāsts par kādu misionāru, kas Ķīnā bija saticis korejieti, lasīt nepratēju, kurš zinājis no galvas kalna sprediķi. Kad misionārs brīnījies, kā tas iespējams, korejietis atbildējis: man ir draugs, ķīnietis, kurš prot lasīt; katru rītu viņš man nolasa vienu pantu, un tad es visu dienu saskaņā ar to dzīvoju. Lieliska mācība: evaņģēlijs ir dots, nevis lai to citētu, bet lai to dzīvotu.
– Ooo, cik precīzi! Te ir atbilde uz jautājumu, kāpēc nesaucu sevi par kristieti. Es vēl nespēju tā dzīvot. Ļoti daudz esmu Dievu interpretējis, mani vienmēr ir interesējusi garīgā realitāte, esmu lasījis daoistu mācības, runājis ar budistiem, interesējies par ezotēriku, bet tagad es beidzot gribu saprast, ko Viņš pats par sevi saka.
Un te nu atklājas – es neesmu vēl kristietis, jo pat tagad, lasot Svētos Rakstus, nereti mēģinu pievilkt tos tā, kā man izdevīgāk. Jā, noslēdzot Lieldienu loku, varu teikt: Lieldienas man nozīmē dzīvot Kristus vēsti.
– Kā tu nonāci pie Kristus?
– Dziļā bērnība biju kristīts, taču ģimenē par to nerunāja vispār. Un tad barikāžu laikā mēs ar māmiņu un māsām skatījāmies televizoru, redzējām, ka sāk šaut, pēkšņi sajutu, ka mani jau uz bimbi velk, un tad pēkšņi tāds karsts mutulis no dziļuma izcēlās, un tā bija mana pirmā īstenā lūgsna: Dievs, ja Latvija kļūs brīva un tētis atgriezīsies dzīvs, es gan tev ticēšu!
Un skaties – tētis atgriezās, Latvija kļuva brīva, bet es… savu solījumu aizmirsu.
Atcerējos to pēc vairāk nekā desmit gadiem. Pēkšņi manī kaut kas noklikšķēja. Var jau teikt, ka arī bez manas lūgsnas Latvija būtu brīva un tētis dzīvs. Taču es tos vārdus savā sirdī biju izteicis. Un tas daudz nozīmē.
Man Latvijas brīvība ir Dieva darbs un brīnums. Taču trakākais ir tas, ka daudzi, līdzīgi man, tajā brīdī lūdza un solījās, bet pēc tam aizmirsa. To man stāstīja arī mūsu draudzē. Cik toreiz baznīcās bijis daudz cilvēku, cik sirsnīgi lūgušies, kāda vienotība bijusi. Bet pēc tam cilvēkiem sāka šķist, ka viss noticis pats no sevis.
– Bet kāds brīnums tevi saveda ar Raimondu Paulu?
– Tā arī bija Dieva dāvana. Tolaik man bija izveidojušās romantiskas attiecības un es kļuvu par tēvu. Biju vēl students, ņēmu meitiņu līdzi uz akadēmiju, jo viņas māmiņai bija “Fabrika”…
– …vai drīkstu pateikt, ka tev ir meita Elīza, un viņas māmiņa ir Marta Kukurāne jeb Vanilla?
– Nu, nav jau ko slēpt. Kad Marta prasīja, ko darīt, teicu – dzemdē! Priecājos, ka viņa paklausīja un laida pasaulē šo brīnišķīgo bērnu, kas taču arī ir dāvana. Tomēr tobrīd es biju neapskaužamā situācijā: bērns – tā ir atbildība. Kur dzīvot? Kā uzturēt? Un te pēkšņi Kārlis Zariņš saka, ka Pauls mani esot uzodis.
Sadarbība ar Maestro man bija liela svētība. Tiesa, Paula talantu, humora izjūtu un sparu pa īstam novērtēt spēju tikai tagad. Viņš nudien ir vīrs ar jaudu, cienījams vīrs. Bet tolaik man šī sadarbība bija svarīga kā vīrietim un tēvam, jo mana galvenā aktualitāte bija bērns.
– Diska nosaukums “Sievietes vārds”…
– Sieviete ir kaut kas tāds, par ko var pateikt Dievam – malacis! Sievietes Viņam ir labi izdevušās, nav vārdam vietas. Patīk man sievietes, ko liegties, patīk, kaut arī esmu katolis. (Smej.)
– Bet neesi jau priesteris, celibāta solījumu neesi devis! Kaut arī tu studē teoloģiju.
– Jā, Rīgas Augstākajā reliģijas zinātņu institūtā. Tagad saprotu – vai tu esi laulībā vai dzīvo parastu dzīvi, tev jācenšas dzīvot tīri. Nav tā, ka apprecēšu sievieti un man būs lēta mauka mājās. Es centīšos dzīvot ar viņu tā, lai mūsu dzīve būtu svētīga, lai mēs kopā radītu bērnus un lai tie būtu svētīti. Lai prieks par to, ka sievietes ir pasaulē – lai būtu laba kārtība.
Redzu baznīcā daudz dažādu sieviešu, skatos un brīnos – kur ir vīrieši? Kāpēc vīrieši nenāk uz baznīcu? Es mūsu draudzē esmu viens no retajiem, kas nāk regulāri.
– Agrāk, ja nevarēja tikt uz baznīcu svētdienā, tēvs mājās noturēja svētbrīdi – gan lūgšanu noskaitīja, gan īsu sprediķi pateica.
– Tā jābūt, baznīca sākas ģimenē. Mēs, latvieši, esam skaitliski maza tauta, tāpēc nevaram atļauties dancot pēc Eiropas stabules – nevaram atļauties abortus, nevaram atļauties gejus un lesbietes, nevaram atļauties slimot. Mums jābūt veselai tautai.
Atceros, kā pirms gadiem septiņiem pirmo reizi ieklīdu katoļu dievnamā – tantiņas un daži slimi onkulīši, neredzēju tur neviena biznesmeņa, kas ar naudas žūkšņiem mētātos, kas savus īpašumus baznīcai novēlētu. Vīriešus tur neredzēju, vien dažus pensionārus un priesterus, kas kalpo.
– Un deputātus svētku reizēs.
– Ja misi raida televīzijā. (Smej.) Un tad sapratu – tas taču arī ir Dieva darbs! Kā citādi 2000 gadus varētu pastāvēt kaut kas tik slims un vārgs?! Baznīca nav veiksminieku pasākums. Bet nu pamazām vīri sāk atgriezties baznīcā. Pats piedalos vīru lūgšanu grupā. Tā ir varena sajūta – 20 katoļu vīri kopā lūdzas “Tēvs mūsu” un “Esi sveicināta”.
Esmu sapratis – vīrietim ir grūti būt pazemīgam. Tāpēc tieši sievietes ir izvilkušas baznīcu visus padomju laikus. Es pats neesmu no labākajiem tēviem, daudz domāju par to, kā man kļūt atbildīgam ģimenes cilvēkam. Kā man kļūt atbildīgam par baznīcu un uzņemties šefību par Latviju, arī par politiku.
Kur vīriešu pašcieņa? Kur latviešu vīriešu atbildība – tik daudzus redzu nodzērušos, pagrimušus. Es jūtu, ka cilvēks ir radīts ar atkarību. Ja nebūs atkarības no Dieva, no šīs nebeidzamās mīlestības, būs atkarība no seksa, no alkohola, no azartspēlēm. Bet brīnumi notiek. Un nu es zinu – kad esi atkarīgs no Dieva, tu esi patiesi brīvs.
Un tad atliek piedzīvot Viņa spēku. Man kā vīrietim negribas būt vārgam, negribas redzēt, ka man kaut kas neizdodas. To, ko mēs piedzīvojām kā tauta 90. gados, es gribu tagad piedzīvot savā personiskajā dzīvē.
Brīžiem domāju – kāpēc cieš nevainīgi cilvēki? Kāpēc cieš bērni? Mēs taču visi esam saistīti – tētis kaut ko aplam izvēlējās, aplam izdarīja, un cieš bērns. Taču ne jau vienmēr tik burtiski. Reizēm pietiek ar to, ka ministrs kaut ko ir nozadzis, bet kādam bērnam Latgalē, Vidzemē vai Kurzemē kaut kā pietrūkst.
Tāpēc es kā Latvijas pilsonis, mīlot savu zemi kā debesu dāvanu, vēlos iesaistīties šīs valsts celšanā – sākot no sevis: nezogot, nepaņemot to, kas pienākas citam, kaut arī tas ir nonācis manā pārvaldījumā. Tas arī ir gavēņa darbs. Es no sirds vēlos, lai man būtu kaut nelieli līdzekļi, kas, veicot maksājumus, paliktu pāri, un es varētu tos uzdāvināt kādam, kam klājas grūtāk nekā man. Ja es šādi rīkošos, tad jau arī pasaule ap mani mainīsies. Ja sliktas lietas spēj ietekmēt apkārtējos, tātad to var arī labas. Tāpēc man dziedāšana ir tik ļoti svarīga. Atgriežoties pie Ingmara mūzikas – man patīk vārdi, ko viņš izvēlas, man patīk doma, ko viņš cilvēkiem grib pavēstīt. Tad es saku vēl savu “āmen” klāt pie viņa rakstītā un dziedu. Dziedāšana ir lūgšana dubultā. Un tie, kas to klausās un mīlestībā uzņem, tie lūdzas trīskārši. Tāpēc īpaši sveicieni visiem, kas klausās. Tiekamies Lieldienās Nākotnē! Pulksten desmitos.
Jānis Kurševs Dziedonis Piedzimis 1977. gada 6. jūnijā Jelgavā. Absolvējis Jelgavas mūzikas koledžas kordiriģentu nodaļu. Latvijas Mūzikas akadēmijas vokālajā nodaļā ieguvis bakalaura grādu pie profesora Kārļa Zariņa un maģistra grādu pie profesores Anitas Garančas. Patlaban studē Rīgas Augstākajā reliģijas zinātņu institūtā. Vokālais pedagogs Rīgas Doma kora skolā, docētājs Latvijas Mūzikas akadēmijā, slavēšanas grupas vadītājs Rīgas Katoļu ģimnāzijā. Audzina desmitgadīgu meitu Elīzu. |
