Jānis Ķīsis: “Tas ir vīru gars, ko mednieks ieaudzina un nodod saviem bērniem” 3
Medības ir katras, jāuzsver, katras valsts vēstures mantojums un tautsaimniecības daļa, kas nodrošina dabas norišu un cilvēka ietekmes līdzsvaru, palīdz saglabāt bioloģisko daudzveidību un savvaļas dzīvnieku populācijas. Medniecībā, kā jau visās nozarēs ir svarīga pēctecība, mantotās zināšanas, iemaņas un atbildība. Kāda nozīme ir jauniešu iesaistīšanai medībās?
Rīgas Stradiņa universitātes Infektoloģijas un dermatoloģijas katedras Asociētais profesors Jānis Ķīsis:
Saistībā ar šo tēmu var minēt veselu virkni aspektu. Tā ir analogu pasaule. Tas nozīmē, ka dēli seko tēviem un viņos tiek ieaudzinātas vairākas būtiskas lietas. Tā ir saikne ar dabu, vispirms ar pašu ģimeni. Tas ir tas, kā tēvs ar savu personīgo piemēru māca, kā dzīvot vīrietim un, ko darīt ļoti būtiskās situācijās. Viņš dod dēlam iespēju izdzīvot mūsu feminizētaja pasaulē, kļūt par vīrieti.
Tā ir arī gatavība celties savas zemes aizsardzībai. Pateicoties agrai iesaistei, jaunietis iegūst vairākas īpašības un kompetences, kas ir būtiskas ne vien medībām, bet arī tālākai savas Tēvzemes aizsardzībai. Viņš aug par vīrieti, nevis par muļļu un ņuņņu.
Tā ir arī veselība. Jaunietis nevis sēž pie datora un spaida tās podziņas, bet iziet dabā un redz visu dzīvo kā vienu veselu. Mednieku bērni saprot, ka nedzīvojam Centrāltirgus skārnī , kur ir tikai nokautas vistas un cūkas. Mēs dzīvojam reālā pasaulē, kurai ir saikne ar mums un mēs par to esam atbildīgi.
Tā ir valstiski pieeja tai ziņā, ka ir lietas, kas jāregulē gribi vai negribi. Nav noslēpums, ka ir daļa sabiedrības, kas izsakās ļoti strikti pret medībām, lietojot dažādus lozungus un tēzes. Tai pat laikā viņi bez ierobežojuma lieto antibiotikas, lai iznīcinātu dzīvās dabas pārstāvjus, kas viņos dzīvo, lai gan tas varētu būt nemotivēti. Savukārt tad, kad mums jātiek galā ar meža dzīvniekiem, kas iespaido iespēju ražot un gūt labumu no lauku un mežsaimniecības produkcijas, tas vairs nav normāli?
Tā ir pēctecība. Kāpēc savā mednieku klubā būtu jālaiž sveši cilvēki, ja tā ir vieta, ko es esmu kopis un lolojis, kur esmu ieguldījis laiku un naudu? Es gribu redzēt viņā savus bērnus! Protams, visam jānotiek pakāpeniski un savā laikā. Iespējams, sākumā tām jābūt makšķernieka gaitām un tikai pēc tam mednieka. Ne katram bērnam ir lemts izaugt līdz tam, ka viņš spēj pārvarēt savu iekšējo nevarību, ko te saka, ka nevajadzētu pārvarēt, un nospiest sprūda mēlīti. Ne katram tas ir dots, bet, kuram jāiet tēva mednieka pēdās, tam tāda iespēja ir jādod.
Tā ir medību saimniecība. Kāpēc es pieminēju mūsu kolektīvu? Mums ir ļoti laba, jauna māja, ko esam uzbūvējuši paši. Neviens nevēlas, lai tur ienāk kādi reideristi no malas. Man vajag, lai mani bērni bauda to pašu prieku, ko es esmu tur guvis. Tagad būvēju torņus, ierīkoju “vārnu kājas”, man ir slēgtie torņi, es zinu dzīvnieku takas. Tā ir vesela bagātība, ko vēlos nodot saviem bērniem. Tiem, kuri runā pret medībām, neko īsti nezinot, viņiem nav nekādas darīšanas gar manu ģimeni. Es nejaucos viņu dzīvē un nevēlos, lai viņi māca man, kā audzināt savus bērnus.
Taču pats būtiskākais un ar to arī var noslēgt tēmu, tas ir vīru gars, ko mednieks tēvs ieaudzina un nodod saviem bērniem.”
