Jānis Kalniņš: Šopavasar man apetīte ir lielāka 0
Pozitīvi pārsteidza – vārtsarga Jāņa Kalniņa debijas sezonu hokeja klubā Rīgas “Dinamo” atzinīgi vērtē visi. Arī viņš pats ir gandarīts par sekmīgo iejušanos jaunā līmenī un cer sevi apliecināt Latvijas izlases nometnē pirms pasaules čempionāta.
Plānu pārpildīja
Kā tev no savām pozīcijām šķita – kāpēc Rīgas “Dinamo” sezona iznāca tik vāja?
Ja iemesli būtu zināmi, viss tiktu izlabots. Acīmredzamais ir tas, ka vajadzēja vairāk gūt vārtus, jo daudzreiz zaudējām ar vieniem vārtiem, desmit spēles vispār neiemetām. Uzbrukums piekliboja, bet tas nenozīmē, ka ir slikti uzbrucēji vai treneri. Visi kopā uzvaram un kopā zaudējam. Visvairāk atceros spēli pret Sanktpēterburgas “SKA”, bet ne ar prieku, jo zaudējām. Pirms gadiem četriem skatījos uz Iļju Kovaļčuku, Pāvelu Dacjuku NHL un apbrīnoju, bet tagad spēlēju pret viņiem. Vēl arī labā atmiņā pirmā sausā spēle pret Kazaņas “Ak Bars”.
Vienreiz saņēmi nedēļas labākā līgas vārtsarga balvu. Kādas tobrīd bija sajūtas?
Forši, ka novērtē, bet neko īpaši tas nemaina. Tajās spēlēs novembrī Liepājā man pirmo reizi uzticējās divas spēles pēc kārtas, abas uzvarējām un radās pārliecība par sevi, arī treneri redzēja, ka var uzvarēt un jādod tam fruktiņam pamēģināt vēl.
Tu vispār esi pieradis diezgan daudz spēlēt.
Jau pagājušajā gadā izlasē Juris Klodāns apvaicājās par plāniem, teica, ka man Rīgā varētu būt 15 spēles sezonā jeb aptuveni katra ceturtā. Pēc Valmieras treniņnometnes arī Normunds Sējējs iesauca parunāties, savas iespējas būšot un tās ir jāizmanto. Piekritu, jo KHL ir labāk nekā Ungārija vai Anglija, kur man piedāvāja. Beigās sanāca pat 30 spēles.
Kurā brīdī bija Anglijas variants?
Jūnijā pēc Jāņiem viņi atsūtīja līgumu, tad vēl īsti nezināju, vai “Dinamo” būs vai nē. Tā nedēļa bija tāda nervoza, bija arī vēl otrs variants Anglijā, bet es drusku pavilku garumā. 1. jūlijā angļi prasīja, vai es braucu vai nē, un tieši tajā dienā Sējējs piezvanīja un teica, ka Rīgā viss notiek.
Gatavošanās ar KHL klubu – fiziskajā ziņā tā bija grūtākā vasara?
Šķiet, ka nē. Grūtākās bija pie krievu treneriem Liepājā. Otro komandu vadīja Vladimirs Kupļinovs, skriešanas bija nenormālas. Vienu mēnesi pavadījām Kandavā, brīvdiena tikai svētdiena. Trešdien un sestdien 12 kilometru kross, trešdienā vēl arī sporta spēles. Dzīvojām kopmītnēs, atceros, ka gultas bija ar to režģi un īpaši ērta gulēšana nesanāca. Uzskatu, ka tās slodzes bija pārāk augstas. Efektam jābūt no katra treniņa, nevis no nodzīšanas.
Tu neesi no tiem spēlētājiem, kas pirmais nāk uz treniņu un pēdējais iet prom?
Pirmais parasti neesmu, apmēram pa vidu. Bet prom eju viens no pēdējiem, patīk vēl pastaipīties, kaut ko padarīt, lai atjaunošanās ir ātrāka.
1400 eiro mēnesī
Savai statistikai cītīgi seko līdzi?
Jā. Ar saviem šīs sezonas cipariem esmu apmierināts. Ungārijā divus gadus biju labākais vārtsargs pēc atvairīto metienu procenta. Pirmajā sezonā gan spēlēju maz (11 spēles), jo bijām trīs vārtsargi un zviedru treneris mūs rotēja. Vienu brīdi pat apmēram mēnesi nespēlēju, mani sūtīja pie junioriem. Tur bija drausmīgi, zems līmenis, īpaši mūsu komandai, kas no desmit spēlēm uzvarēja vienu. Ar mani vārtos vēl dažas uzvarēja un bija eiforijā. Es gan biju neapmierināts, negribēju tur spēlēt, jo degradētos. Aktīvi meklēju variantus citur un vadība to zināja. Tad slovāku vārtsargs dabūja traumu un man sāka uzticēties vairāk. Ungārijā līmenis ir apmēram kā Baltkrievijā.
Kā ir ar finansiālo pusi Ungārijā?
Pirmajos divos gados mēnesī saņēmu 1400 eiro, līgums ir uz astoņiem mēnešiem. Dzīvojām divatā ar draudzeni un bija ļoti jādomā, lai iekrātu naudu arī vasarai. Dzīve nebija nekāds rožu dārzs. Tie hokejisti, kas spēlē vidējās Eiropas līgās, lielu naudu nepelna. Trešajā gadā biju savas akcijas pacēlis un alga jau bija gandrīz divas reizes lielāka. Protams, šī sezona Rīgā bija finansiāli labākā karjerā, bet par naudu mums īsti neļauj runāt.
Kuri ir bijuši galvenie punkti un cilvēki, kas ļāvuši nokļūt pašreizējā punktā?
Protams, vecāki. Tēvs no Saulkrastiem vadāja uz treniņiem Rīgā, bet 12 gadu vecumā komanda pajuka un mani uzaicināja uz Liepāju. Tur Mihails Vasiļonoks ar vārtsargiem strādāja. Galvenais treneris bija Aleksandrs Cicurskis, kurš var gan nolamāt, gan pajokot. Profesionālajā hokejā pagrieziena punkts bija tad, kad sāku spēlēt lielajā komandā Baltkrievijas čempionātā. Iepazinos ar draudzeni un viņa ir ļoti palīdzējusi. Parūpējas par visu, lai sezonas laikā man ir tikai hokejs. Pirmais gads Ungārijā arī daudz deva, jo reāli nācās savu vietu izcīnīt. Trenējos daudz vairāk kā parasti, vakaros vienīgais no komandas gāju uz svaru zāli, izdzinu dusmas, tikai draudzene sastādīja kompāniju.
Tevi raksturo kā ļoti mierīgu cilvēku. Vai draudzene ir arī kā psihologs?
Noteikti. Kad ir sliktāks posms, notur līmenī, neļauj nobrukt. Bet viņa var arī pakritizēt, kas man nepatīk, taču vajag, lai padzītu uz priekšu.
Uz iepriekšējiem diviem pasaules čempionātiem aizbrauci kā izlases trešais vārtsargs. Šopavasar apetīte augusi?
Ir, ir – protams. Laba sezona augstākā līmenī. Bet vēl viss priekšā, daudz treniņu un spēļu, vārtsargiem ir kārtīga konkurence. Bobs Hārtlijs mums teica, ka viņam vajag komandu, kas uzvarēs, un labāk paņems spēlētāju, kurš visu darīs komandai, nevis tādu, kurš domā, ka ir baigā zvaigzne un viens pats sametīs golus. Viņam vajag, lai esam kā ģimene. Būs interesanta nometne, trenerim patīkot daudz dot slidošanu, tā kā slodze būs liela.
Jānis Kalniņš
Dzimis 1991. gada 13. decembrī Siguldā
ģimenes stāvoklis: draudzene Rita
Hokeja vārtsargs
Klubs: Rīgas “Dinamo”, šosezon 30 spēles (92,5 %, 2,23)
Iepriekšējie klubi: “Szekesfehervar”, “Dunaujvarosi” (Ungārija), “Liepājas metalurgs”
Latvijas izlasē debitēja 2014. gada aprīlī
