Jānis Jurkāns: kāda būs dzīve pēc eiro ieviešanas? 0
“Latvijas Avīzē” viesojās politiķis, tagad gan vairāk notikumu vērotājs JĀNIS JURKĀNS. Ar viņu sarunājās Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis.
V. Krustiņš: – Kā prognozēsiet notikumus līdz nākamā gada vēlēšanām? Īpaši par “SC”?
J. Jurkāns: – Domāju, ka “Saskaņai” 12. Saeimas vēlēšanās ir lielas izredzes uzvarēt ar ļoti iespaidīgu pārsvaru. Bet vispirms jāizvērtē pašu iepriekš pieļautās kļūdas. Viena no tām – “SC” nekad neatrādīja sabiedrībai savus reālos ministru un premjeru kandidātus, reāli izpildāmu attīstības programmu. Ko es ieteiktu “Saskaņas centram”? Uzaicināt tādu vīru kā Mārtiņš Bondars un piedāvāt sastādīt iespējamo ministru kabinetu. Tā būtu profesionāļu komanda, kas realizētu “SC” pamatnostādnes, kurās būtu ietverti valsts neatliekamie mājasdarbi. Ja izdodas vienoties ar tāda tipa profesionāli kā Bondars – uz priekšu! Neesmu vaicājis pēc atļaujas, vai drīkstu locīt viņa uzvārdu, bet redzu, ka viņā ir potenciāls sekmīgi darboties politikā. Ja “SC” izvēlētos Bondaru par Ministru prezidentu, daudzi latvieši balsotu par viņu sarakstiem. Protams, būtu arī citi noteikumi. Ka politiskos huligānus sarakstos neliek. Skaidri jānoformulē attieksme pret vēsturi.
Uzskatu, ka “SC” piestāvētu skaitīt kā mantru Baltijas hartā ierakstīto vēsturisko patiesību – notika vardarbīga inkorporācija, zem kuras parakstījās Klintons, Ulmanis, Meri un Brazausks. Kas attiecas uz valsts valodu, jānostiprina tēze, ka latviešu valoda ir vienīgā valsts valoda.
Par nepilsoņu tiesībām vēlēt pašvaldības – domāju, ka gribam vai negribam, pie tām drīz nonāksim, jo tiesības lemt, kā dzīvot pēc eiro ieviešanas, būs minimālas. Vislielāko suverenitātes daļu būsim atdevuši. Vai “Saskaņai” būt par vai pret eiro? Eiro jau sen ir izlemts jautājums, tāpēc svarīgi būtu nolikt valsti uz pareizām ekonomiskām sliedēm, noteikt tautsaimniecības prioritārās nozares, lai jau vidusskolēns zinātu, ka vienmēr dabūs darbu, piemēram, kokapstrādē, farmakoloģijā, pārtikas produktu ražošanā un tā tālāk. Ļaudis redzētu perspektīvu un nebrauktu celt labklājību citās valstīs. Ir tāds sakāmvārds: “Par riekstiem kā atalgojumu strādā tikai mērkaķi.”
Liela nelaime ir tā, ka valstī nav analītiskas politikas. Pasaules procesus saprotam vāji. Iet politiķis gar jūras malu, iesmeļ spainītī ūdeni un pēc tā gudri spriež par Baltijas jūru. Mēs nekad nespēsim pieņemt pareizos lēmumus, iekams nesapratīsim procesus, kas noris pasaules plašajos ūdeņos.
– Pareģojumi par “Saskaņas centra” dominanci vēlēšanās ir dzirdēti, bet vai jūs, tos apstiprinot, domājāt, ka “SC” iegūs Saeimas absolūto vairākumu, vismaz 51% balsi?
– Viss atkarīgs no tā, vai “SC” politika būs racionāla. Ja uzaicina spēcīgus, varbūt pat vislabākos ministrus, kuri nav partijas ielikteņi, ja uzstājas civilizēti, ar modernām, demokrātiskām, eiropeiskām pamatnostādnēm – domāju, tad nonāks tuvu 51% balsu. Kāpēc?
Tāpēc, ka no Jaunā gada būs eiro. Reizē ar to iespējams jūklis, panika cilvēkos. Liela lemtspēja atdota Briselei. Kas drukā naudu, tas pasūta mūziku. Savos makos jutīsim plānāku iztikšanu.
Celsies sabiedrības sašutums – ne tik daudz politiski, kā ekonomiski.
– Bet kādas orientācijas veidolā “SC” var tiekties pēc varas – kā sociāldemokrāti? Kā krievu nacionālisti taču ne?
– Latvijā nav tādu politisko partiju, kas iederas Eiropas tradicionālo partiju rāmjos. Sociāldemokrātijai vajadzīgs biezs vidusslānis, kāda šeit nav. Mūsu politiķiem tā ir vien žonglēšana ar frāzēm – būsim “brīvie demokrāti”, “konservatīvie liberāļi” un citi vārdu salikumi. Iespējams, ka nākotnē “SC” attīstīsies kā sociāldemokrātiska partija.
E. Līcītis: – Jūs uzzīmējāt ideālu variantu, bet vai “Saskaņa” spēs pietuvināties varai?
– “Saskaņa” izgājusi cauri sarežģītam attīstības posmam un saprot, ka sēdēt ilgi uz sētas un laist garām izdevības būt varā ir bīstami.
Labi, Rīga ir “ieņemta”, bet ar to ir stingri par maz. Ja atkal izvirzīs divus premjera kandidātus, kādi bija Urbanovičs ar Ušakovu, tad var teikt – nav neviena! Tie nebija “gatavi” premjeri. Latvija būs ES prezidējošā valsts 2015. gadā, un tad jābūt premjeram ar pieredzi starptautiskā laukā.
V. Krustiņš: – Kāpēc “SC” pienācējs Bondars vajadzīgs? Pēc Repšes un Reformu partijas raudzībām?
– Pagaidām priekšplānā labākus kandidātus neredzu.
Vispirms – Bondars grib un, manuprāt, zina, kā. Viņam ir vajadzīgās kapacitātes. Izglītība, valodas, pieredze… Labs ģimenes tēvs, labi izskatās, kas nav mazsvarīgi…
Ir spēja savākt komandu, kas spētu izvairīties no iespējamas ekonomiskas krīzes, ko tuvinātu iekļaušanās eirozonā, jo no 18 eirozonas valstīm septiņas cīnās ar krīzi.
– Viņam jau bijusi saskarsme ar dažādām partijām, bet – tā arī nenoformējusies. Saka, esot izvēlīgs.
– Bondars grib būt daudzsološā politikā, un viņš saprot priekšmetu. Bondaram ir pieredze vadīt premjera biroju – viņš redzējis valdību no iekšpuses. Nenovērtējams ir darbs blakus Vīķes-Freibergas kundzei.
– Diezin vai Bondara kungs ir vienīgais gribētājs…
– Ņemsim tos, kuri reāli var. I. Sudraba var, bet, manuprāt, vēl negrib.
E. Līcītis: – Tātad uzskatāt, ka “Saskaņas centrs” varētu piesaistīt virkni spējīgu, populāru, latviešu vidū atzītu darbinieku un tāpēc uzvarēt? Arī piesaistot Sudrabu?
– Jā! Uzskatu, ka arī Ingūna Sudraba iesaistītos racionālā komandā un uzņemtos kādu sfēru, kuru labi koptu. Viņa piesaistītu daudzus, gan latviešu, gan nelatviešu vēlētājus.
V. Krustiņš: – Godīga jā, pilnīgi iespējams, bet vai viņa ir politiķe?
– Viņa ir profesionāle. Profesionāļi prot strādāt komandā un ievērot noteiktos “ceļu satiksmes noteikumus”. Politiķu uzdevums būtu vērot, kā šīs ceļa zīmes tiek ievērotas. Pārkāpējus nomaina.
– Interesanti, kurš gan šodien uzmana “satiksmi” Valda Dombrovska valdībā?
– Daļēji tie, kas mums aizdeva naudu, tāpēc Dombrovskis ir parādu sasiets. Tā vien izskatās, ka viņš grib būt ierēdnis Briselē un izpīties no šā “veiksmes stāsta”. Dombrovskis nav vienīgais “Vienotības” pārstāvis, kas skatās Briseles virzienā. Nokļūšana augstos amatos Briselē ir atkarīga no tā, kas nomainīs Barozu.
– Kurš iespējami nomainīs?
– Lielas iespējas ir poļiem. Premjers Tusks vai ārlietu ministrs Sikorskis. Uz Briseli, uz Briseli – daudzi sauc, lai izglābtos no šā, kā jūs sakāt, “slīkstošā kuģīša”. Domāju, “Vienotība” saprot, cik tai un citām varas partijām ir vājas politiskās izredzes pēc eiro ieviešanas periodā. Iespējams, ka sabiedrība grūtā stundā sāks ieklausīties populistos, kuri solīs vēlētājiem zelta kalnus un vīna upes. Latvijas politikā viss iespējams. Šekspīrs teica, ka dzīve ir skatuve, kur mēs visi esam aktieri.
Mēs dzīvojam cirka arēnā ar politiskiem klauniem, kuri domā, ka daudz var, taču varēšana ir niecīga un skumja. Vienlaikus Latvijai būs jāmokās ar lielu parādu jūgu. Un te nopietna noteikšana būs tēvočiem aizdevējiem.
Piemēram… vara izliekas, ka nopietni izsver, vai izdot Imantas zēnu Čalovski amerikāņiem vai ne. Bet visi jau zina, būs tā kā vienmēr, nostāsies miera stājā un teiks: “Yes, sir!” Piemēru, kā amerikāņi “māk pārliecināt”, ir daudz. Te atkal nonākam pie skaudras atziņas par zaudēto neatkarību.
– Kur redzat izeju?
– Eiropas savienotās valstīs. Cita izdzīvot spējīga varianta nedz Latvijai, nedz Eiropai neredzu… Varbūt naivi, bet domāju, ka tas lielā mērā samazinātu korupciju Latvijā, kas ir sērga visos līmeņos un traucē attīstībai. Tamdēļ neesam investīcijām pievilcīgi un nav ko gaidīt, ka naudu sāks purināt pēc eiro ieviešanas. Ieguldīs tad, kad būs “tīrāka, gludāka” vide.
– Jurkāna kungs, ko lai kopsavilkumā pēc jūsu teiktā cilvēki domā?
– Teicāt – “domā”. Bet ja galvas vietā ir tukšs podiņš, kurā lej, ko gribi? Un lējēji paši skatās uz pasauli pa atslēgas caurumu? Kā lai vidējais vēlētājs, kuru slavenais režisors nosauca par lumpeni, orientējas šodienas ļoti sarežģītajos procesos? Te varam runāt arī par mediju lomu šajā bargajā, ķildīgajā pasākumā…
E. Līcītis: – … no kuru lasīšanas cilvēki dažādu apstākļu dēļ bieži vien atsakās un aprobežojas ar paviršu informācijas plūsmu.
– Avīzēm ir grūti laiki, bet vai valdībai ir plāns sakārtot neatkarīgu informācijas lauciņu, lai cilvēkiem nelietu pārsvarā dzeltenu drazu tukšos podiņos? Lai viņi mācās domāt un analizēt saviem spēkiem? Nu ko lai domā cilvēks, kurš nopietnā portālā lasa par kādu asprāti, kas iebāž savu aņķīti bišu stropā un no baudas ir beigts? Tāpat – vai valdībai ir politikas, ekonomikas institūti, kas var analizēt, prognozēt, kāda būs dzīve pēc eiro ieviešanas? Uzticēt bargu naudu PR kantoriem tautas smadzeņu skalošanai ir primitīvs risinājums. Ja vēlētājs netic valdībai, ja tai nav argumentēta viedokļa, var tērēt, cik grib, – viņš neticēs! Varbūt kādā īpaši tukšā podiņā kaut ko izdodas ieliet – varbūt?
– No jūsu prognozes par “SC” lielo uzvaru izriet, ka latviskajām partijām atliek gandrīz vai konkursa kārtībā pieteikties, un tad “saskaņieši” izvēlēsies patīkamākos sabiedrotos. Nacionālā apvienība būs pret, bet citi gan gribēs būt, Urbanoviča vārdiem runājot, “racionālie nacionālisti”.
– Kad sašāva Reiganu, viņš uz operāciju galda, jau miglojoties apziņai, esot paguvis pajokot ar ķirurgu – vai esat demokrāts vai republikānis? Kad Latvija ir uz operāciju galda, diez vai ir svarīga ķirurgu partijiskā piederība. Nu, tēvzemieši principā ietur nacionālu stāju, bet nacionāla stāja nav nacionāls saprāts. Viņu pulkā ir spējīgi, mūsdienīgi, kā Urbanovičs saka, “racionāli nacionālisti”, taču viņu teikšana ir niecīga. Turklāt brīvdomātājus var neiekļaut Eiroparlamenta vēlēšanu sarakstā.
V. Krustiņš: – Vai tik nepievedat pie Zīles kunga?
– Zīle Eiroparlamentā uzvedas eiropeiski un tiek turēts godā. Protams, viņš gribētu turpināt baudīt Briseles labumus.
– Mēs jau sijājam kandidātus izlases komandai – nu, tagad no “vecajiem” uzpeld Šlesers, vēl daži?
– Ziniet, es paņemtu valdībā gan Šķēli, gan Lembergu, gan Šleseru – jo tiem vīriem ir saprašana, jo viņi prot pelnīt naudu, tas noderētu komandai. Es pat ticu, ka “vecajos” sēd tāda vajadzība – gribu sevi reabilitēt nākamo paaudžu acu priekšā vai savu bērnu dēļ, un es esmu gatavs. Jo tie ir vīri, kas var!
– Prezidents Bērziņš arī bieži atzīmē, ka pie varas laižami cilvēki ar pieredzi, kas sevi pierādījuši.
– Ar ko atšķiras gudrais no viedā?
Politikā gudrais iekuļas problēmās, un tad ar lielu svīšanu un piepūli kuļas ārā. Viedais nekad tanī pļekā neiekāps. Tur derīga tā pieredze un viedums.
Es esmu par jauniem cilvēkiem ar labu izglītību, bet blakus jābūt viedajiem.
– Un jūs gribētu šos “viedos” kaut kur “iekārtot”?
– Pieņemsim, ka esmu Bondars. Es runāju ar “Saskaņu”, ar iespējamo koalīciju, un vienojamies, kādas ir pamatnostādnes, ko mēs darām ekonomikas attīstībai… Tad analītiķu grupa, konsilijs nosaka precīzu diagnozi, un koalīcija aicina spējīgākos ārstēt attiecīgos departamentus. No ārzemēm mūsu valdībai profesionāļus neimportēsim. Ja amatam vislabāk der Šķēle vai Šlesers – lai rāda savu varēšanu.
– Repšes kunga partija arī esot astotajā tapšanas mēnesī.
– Pirmkārt, Repšem vēlētājs neaizmirsīs atgādināt miljonu galvojumu “Liepājas metalurgam”. Miljonu, kuru lūdza saziedot viņam, un vēl spārnoto saukli “kā gan var nesolīt”. Otrkārt, viņš divkārt ir bijis pie varas un divkārt varu uzmetis sev uz kājām. Tāpēc Repše un viņa iespējamā partija, manuprāt, ir garām.
Jūs minējāt Urbanoviču, kas ir gatavs sadarboties ar “racionālajiem nacionālistiem”. Šo piedāvājumu varētu analizēt sīkāk, bet tā lielā doma ir – ja jūs esat racionāls, tad nav svarīgas jūsu politiskās krāsas. Nāciet, un strādājam kopā, jo dzimtene briesmās!
