“Citi kopj bailīgi, es – tā vidēji”. Kā Rankas pagasta “Kalnaskanuļos” audzē mežu 0
Šovasar zinību dienās meža īpašnieki iepazinās ar dažādiem paņēmieniem meža audzēšanā. Gulbenes novadā meža īpašnieks un taksators Jānis Ģipslis saviem kolēģiem demonstrēja audzi, kurā, veicot retināšanu, atstāta egļu paauga un otrā stāva egles.
Jānis Ģipslis: Meža īpašums “Kalnaskanuļi” Rankas pagastā, pirms to nopirku, bija paretināts neprasmīgi. Bet ne jau viss, kas izskatās slikti, tūlīt jācērt nost un jāstāda pa jaunu. Paiet gadi pieci, desmit, un mežs ir mainījies. Kad sāku, zem kokiem bija mazas eglītes, kādas četri pieci metri garas, tagad tā jau ir paaugusies jaunaudze, kas augusi zem lielajiem kokiem. Pēc taksācijas pirmā stāva kokiem palika septiņdesmit. Likums saka – slapjajā vērī četrus ha nevar nocirst vienā paņēmienā. Es vienā pusē izņēmu ciršanas apliecinājumu kailcirtei un otrajai pusei – izlases cirtei. Abās pusēs maksimāli saglabāju otro stāvu un paaugu. Divas dažādas cirtes, bet skats ir diezgan līdzīgs.
… Jebkuram mežam, ja tu to izkop, koki saņemas, bet sāk nākt paauga. Es arī apakšējās egles izretinu, neatstāju biezokni. Un pienāk brīdis, kad paauga sasniegusi tādu augstumu, ka jācērt lielie koki nost. Ja atstās ilgāk, tad cērtot pusi paaugas nolauzīs. Ārā izņēmu bērzus, lielās egles. Bojātās egles īpaši nemeklēju. Ja tā egle stāvējusi 40 gadus, tad pastāvēs vēl desmit un nekas tai nenotiks. Tagad tā ir vidēji resna bojāta egle, tad tā būs resna bojāta egle. Tas bojājums jau uz augšu neies. Egļu mežu jau nekad nevar izkopt perfekti, tā, lai visi koki būtu veseli. Tad jau drīzāk viss jācērt nost un jāsāk no jauna. Bet man patīk mēģināt citādi.
Biju arī pirmais taksators, kurš ieguva brīvgrāmatu no Mežierīcības institūta Salaspilī. Senāk visi virsmežniecību taksatori reizi mēnesī sanāca Salaspilī, visi uz turieni veda mēnesī sakrātos dokumentus, bet projektus taisīja salaspilieši. Aprite bija ilga, jo atpakaļ projektus dabūja atkal tikai pēc mēneša. Sākumā saņēmām atļauju projektus taisīt paši, virsmežniecībā. Man tomēr gribējās darboties neatkarīgi, balstoties tikai uz savu reputāciju, tāpēc devos brīvā lidojumā, aizgāju no darba Valsts meža dienestā un nodibināju savu uzņēmumu.
Meži aug un cilvēki atgriežas
Par Breša zemnieku paspēju būt tikai kādu gadu. Kad par pienu nemaksāja, pamanījāmies samaksu ņemt sviestā un tirgojām to. Tad mēģinājām audzēt graudus. Vienu gadu gāja labi, bet nākamajā vasarā viss nopuva, jo savas tehnikas jau mums nebija. Man lauksaimniecība bija pasveša, un es drīz vien sapratu, ka tas nav mans lauciņš. Pabeidzu taksatoru kursus un atgriezos mežsaimniecībā. Strādāju Gulbenes virsmežniecībā par taksatoru. Tā kā jau no skolas gadiem nodarbojos ar orientēšanās sportu, taksācijā ielauzos ātri. Mantoju meža īpašumus no mammas un vectēva, pieteicos arī savā dzīvesvietā uz meža privatizāciju par sertifikātiem. Tā kā pats biju taksators un tā toreiz bija vajadzīga profesija, ierakstīšanu zemesgrāmatā varēju nokārtot ātri.
Sākumā cilvēki visas cerības saistīja ar lauksaimniecību, tos mežus daudzi pat neņēma. Kad ar lauksaimniecību aplauzās, bet mežs bija nocirsts, tad vēlējās zemi pārdot. Taču īpašumus, kuros bija gan meža, gan lauksaimniecības zeme, neviens negribēja pirkt. Tā toreiz bija, es arī kratījos vaļā… Ja cilvēks gribēja pārdot meža īpašumu, bet cirst kailcirtē vēl nevarēja, tad arī neviens negribēja pirkt. Es tad biju viens no pirmajiem, kas piedāvāja retināšanas cirtes. Rēķināju līdzi, kas tur var sanākt, un pirku meža īpašumus. Cenas toreiz bija pievilcīgas, apgrozāmie līdzekļi bija, bet dažreiz arī aizņēmos.
Man patīk izzīmēt kokus, izņemt tos ārā un pēc gadiem pieciem skatīties, kā tas mežs veidojas. Citi kopj bailīgi, es tā vidēji, dažreiz jau gribas kubatūru, bet redzu – labāk tomēr to koku atstāt, lai pietur vēju.
Taksatora darbs man patīk. Pabraukā apkārt, redzi, kā cilvēki dzīvo, kā meži aug. Te, ap Gulbeni, taksēju meža īpašumus jau pa otram lāgam.
Kā tad tie meži aug? Kopš ir pieejama Eiropas nauda, privātie meža īpašumi izskatās labi. Arī cilvēki atgriežas laukos. Varbūt ne tajā vietā, no kuras aizbraukuši, varbūt kaut kur blakus, bet nāk atpakaļ. Lizumā jau darbu var atrast, te daudz dažādu uzņēmumu, ekonomiskās aktivitātes ziņā varbūt pat neatpaliekam no Gulbenes.
Nesen pabiju Korsikā, dabas parkā augstu kalnos gāju pa tūristu taku, daba tur pirmatnēja, neskarta un tie koki kādus 200–300 gadus veci. Kaut gan maršruts pa klintīm smags, nakšņošana dārga, cilvēku tur bija ļoti, ļoti daudz. Domāju, mums arī vajadzētu veidot tādu taku ar maršrutu, kas ietu gan pa kāpām, jūras malu, purvu, gar ezeru, caur mežu. Cilvēkiem tāda lieta noteikti patiktu.
Jānis Ģipslis
* Dzimis 1963. gadā.
* 1985. gadā beidzis LLA Mežsaimniecības fakultāti.
* Bijis mežsargs Jēkabpils, Alūksnes, Gulbenes MRS, mežzinis Tirzas mežniecībā.
* Deviņdesmito gadu vidū izmēģinājis spēkus lauksaimniecībā.
* Savu pirmo meža īpašumu nopircis 1994. gadā.
* 1997. gadā kļuvis par pirmo neatkarīgo meža taksatoru Latvijā.
* Šobrīd Lizuma pagastā apsaimnieko vairāk nekā 1000 ha meža.
Viedokļi
* Artis Vaivods: Jānis Ģipslis izņēma ciršanas apliecinājumu kailcirtei, bet nogrieza tikai tos kokus, kurus viņš kā saimnieks uzskatīja kā cērtamus un atstāja daudz dažāda vecuma egles. Koku, ko viņš atstāja, ir pietiekami daudz, lai to uzskatītu par mežaudzi. Tas nozīmē, ka šajā cirsmā nav jāveic meža atjaunošana. Jānis izņēma atļauju kailcirtei, bet veica retināšanas cirti. Manuprāt, šāds variants nav ne labāks, ne sliktāks kā klasiskā atjaunošanas cirte. Tā ir meža īpašnieka izvēle. Viņš tā māk, viņš tā grib, viņš tā dara.
Tāpēc Meža zināšanu dienas arī priekš manis bija ļoti vērtīgas, jo redzēju dažādus meža audzēšanas modeļus. Var mežu izaudzēt ar dažādām metodēm – vai nu atstājot ļoti daudz neliela diametra koku, vai arī, lai ātrāk dabūtu lielas dimensijas, uz ha atstāt mazu skaitu resnāko koku. Tad gan sanāk pārkāpt pašreizējos meža atjaunošanu regulējošos noteikumus.
* Artis Taurmanis: Tā ir individuālā pieeja. Bet vai tajā vietā bija jāaug eglei? No otrā stāva koka, kas ir bijis tāds pabērns, kamēr saņemsies, vai tur izaugs nākotnes mežs? Tas ir filozofisks jautājums. Dažkārt, iestādot to mazo eglīti, tā ātrāk uziet augšā, nekā tas, kas 20 gadus ir stāvējis gandrīz uz vietas. Tas ir atkarīgs no mitruma, no augsnes auglības, arī no tā, vai kaimiņš nenocirtīs savu mežu, kas aug blakus. Tas ir risks un izaicinājums. Taču – mežā neiesi, neko neiemācīsies. Tāpēc Jānis Ģipslis ir tas pozitīvais piemērs, kas eksperimentē savā mežā, nevis globāli.
* Renārs Strazds: Šinī meža tipā ar harvesteru nav ko darīt, te strādājuši ļoti profesionāli zāģeri. Izstrāde veikta kvalitatīvi, nebojājot paliekošo audzi. Nogāzt koku jau nav māksla. Bet nogāzt tur, kur tas nesabojā paliekošo jauno paaudzi, tas nav tik vienkārši. Pūles saimnieks ir ieguldījis, laiku nežēlojot. Paliekoša audze – tas ir tas mērķis, kas ir Jānim, saglabāt egli, atstāt to veselīgu ar minimāliem bojājumiem. Tas ir ekonomiski pareizi. Ja nocirstu kailcirtē, tad līdz nākamajai ražai būtu stipri ilgāk jāgaida. Tā kā saimnieks atstāja egles paaugu, kas bija otrā stāvā, viņš stipri ātrāk atkal tiks pie jaunās ražas. Bet laiks ir nauda, ilgs laiks – liela nauda.
Publikācija tapusi sadarbībā ar Meža attīstības fondu
