Jānis Garisons: “Uzskatu, ka pretkājnieku mīnu lietošana ir kritiska, un robežas nocietināšana jāsāk jau tagad” 0
“Ņemot vērā, ka Lietuvā, Igaunijā un Somijā ir aktualizējies jautājums par izstāšanos no Otavas konvencijas, gribēju uzrakstīt skaidrojumu par to, kādēļ mīnas tiek lietotas, kādas ir alternatīvas un kādēļ uzskatu, ja mēs esam nopietni par savu valsts aizsardzību, pretkājnieku mīnu lietošana ir kritiska un robežas nocietināšana, t.sk ar mīnām, jāsāk jau tagad, īpaši esošajā starptautiskajā situācijā, kad mums jādomā, kā maksimāli nodrošināt tieši savas spējas apturēt ienaidnieku un noturēt to maksimāli ilgi,” sociālo tīklu platformā “Facebook” raksta bijušais Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs un pašreizējais Ziemeļeiropas noturības organizācijas pārstāvis Jānis Garisons.
Viņš turpina: “Mīnu lietošana ir tikai elements no kopējām spējām, kas domātas, lai apturētu, kavētu, novirzītu pretinieku vēlamā virzienā vai arī vienkārši nodrošinātu objektu perimetru drošību. Mīnas vienas pašas par sevi nerada vēlamo efektu, izņemot, ja tās lieto nemiernieki, kuru galvenais mērķis ir radīt psiholoģisku ietekmi. Prettanku mīnas lieto pret pretinieka smago tehniku, tādēļ tās aktivizācija notiek tikai, ja uz tās tiek radīts 200-300 kg smags spiediens. Savukārt pretkājnieku mīnas ir stipri mazākas, tās detonators aktivizēsies neliela spiediena rezultātā.
Otavas konvenciju parakstījušās valstis atsakās no nevadāmo pretkājnieku mīnu lietošanas.
Kādas tad ir alternatīvas un kādēļ šīs alternatīvas nav tik efektīvas kā parastās mīnas? Parastās prettanku mīnas neviens neliedz lietot un ceru, ka mēs to plānojam.
Bet, runājot par kājnieku mīnu veidiem, kam ir pašiznīcināšanās iespējas, pirmkārt, ir mīnas, ko var aktivizēt no attāluma ar signālu. Taču ņemot vērā, kā Krievija ir attīstījusi elektroniskās karadarbības spējas, šādas mīnas vienkārši tiks noslāpētas un nedarbosies. Otrkārt, mīnas, kas tiek iedarbinātas attālināti ar vadiem. Tādas nevar noslāpēt, bet vajadzīgs cilvēks, kas aktivizē mīnu brīdī, kad pretinieks ir virs tās. Šādam risinājuma vajadzīgs daudz personāla, bet arī mūsdienu dronu kara darbības laikā, es noteikti negribētu būs tas zemessargs, kas sēž vada galā un gaida brīdi, kad uzspiest, jo skaidrs, ka drons uzbruks pirmais. Treškārt, ir mīnas, kas tiek aktivizētas, ievietojot bateriju, bet deaktivizējas, kad baterija izlādējas (apmēram pēc 20 dienām). Varētu teikt, ka šīs ir īstais risinājums, taču no Ukrainas kara zinām, ka mīnu lauki kalpo jau 3 gadus un katru reizi, kad baterijas ir izlādējušās, kādam ir jāriskē ar savu dzīvību pretinieka acu priekšā, lai nomainītu baterijas.
Tādēļ, runājot ar ukraiņiem, ir skaidrs, ka diemžēl nekas efektīvāks par parastajām, nevadāmajām mīnām nav izgudrots. Turklāt ir būtiski, ka abas mīnas – prettanku un pretkājnieku – tiek lietotas kopā, jo vienas pašas prettanku mīnas mīnu laukā, kas paredzēts pretinieka apturēšanai, ir ievainojamas. Respektīvi, lai to aizsargātu, vajag trīs reiz lielākus personālā un ieroču resursus, jo kājnieki var ieiet un deaktivizēt mīnas, ja blakus nav pretkājnieku mīnas. Bieži vien pretkājnieku mīna tiek likta lielās mīnas apakša, kas nodrošina to, ka mēģinot atmīnēt vienu mīnu, detonē otra jeb abas.
Vienlaicīgi, svarīgi saprast, ka nocietinātu pozīciju veidošana, kuru mērķis ir pretinieka apturēšana, ir komplekss pasākums, kuru veido vairāki elementi – prettanku grāvji, vietās, pūķa zobi, prettanku eži, dzeloņstiepļu pinumi, kas savienoti ar mīnām (pretkājnieku, nevis prettanku), mīnu lauks un visbeidzot nocietinātas pozīcijas, ierakumi, no kurām ir iespējams ietekmēt ienaidnieku un kas pasargā mūsu karavīrus no pretinieka netiešā uguns. Mēģināju pievienot bildi, kāda izskatījās tā sauktā Surovikina aizsardzības līnija, ko Krievija uzbūvēja Ukrainas dienvidos. Un te ir būtiski, ka šai līnijai ir visi elementi, citādi kā parādīja Ukraiņu izraušanās Kurskā, kur nebija mīnas un piesedzošie spēki nebija pietiekoši, šādi nocietinājumi ir vējā izmesta nauda. Vienlaicīgi, ņemot vērā mūsu austrumu robežas ģeogrāfiju, vietu, kur var izbraukt ar transportu, nav nemaz tik daudz un tās varēs nobloķēt salīdzinoši vienkāršāk. Daudz vairāk ir vietu, kur jādomā, kā nepieļaut pretinieka kājnieku iekļūšanu. Un šeit nevajag pūķa zobus, bedres utt. Te vajag vienīgi pretkājnieku mīnas un dzeloņstiepļu šķēršļus, un labas aizsargātas pozīcijas.
Mūsdienās nav iespējams uzbūvēt viduslaiku mūri, kas pats par sevi var apturēt barbarus. Nocietinājumu, kur mīnu lauks ir būtiskākā sastāvdaļa, jēga ir tāda, ka pretinieks nevar ieskrieties un mēģināt pārraut mūsu pozīcijas vai iebrukt valstī, bet gan ir spiests apstāties, lai tad viņu varētu iznīcināt. Te gan svarīgi, ka ir pietiekami daudz atbalsta un netiešās darbības ieroču, lai to izdarītu. Vēlreiz paskatoties uz šo zīmējumu, iedomājamies, kā kāds lien šai līnijai pa vidu mainīt baterijas, vai vēl sliktāk – sēž ar vadiem gaida ienaidnieku ar vadāmām mīnām. Pēc teorijas vadāmās mīnas ir domātas tikai pretinieka aizkavēšanai, nevis apturēšanai, lai var izvērt ejas vietas, kur savi spēki atkāpjas.
Izmaksas. Būtiski atšķiras arī mīnu izmaksas, kuras, protams, es varu iedot tikai ilustratīvi, lai parādītu proporcijas un apmērus. Ja parastā pretkājnieku mīna ir nopērkama līdz 30 eiro par gabalu, tad ar bateriju jau no 50 līdz 200 eiro, bet pašiznīcinošā – 30-100 eiro.), bet prettanku parastā būtu intervālā no 100-500 eiro (cenas ir ļoti ilustratīvas, jo pašlaik, ņemot vērā karu, tās varētu arī nebūt pieejamas vispār. Varbūt šīs izmaksas vienai mīnai liekas arī smieklīgas, taču, ja sarēķina patēriņu uz 100×100 metrus lielu platību, kur nepieciešamas vidēji ap 1000 pret kājnieku un 50 prettanku mīnu. Lai nomīnētu visu austrumu robežu 460 km garumā un 100 m platumā ar parastajām pretkājnieku mīnām, nepieciešami apmēram 138 miljoni. Savukārt jebkādas citas mīnas maksās vismaz divreiz, ja ne trīsreiz vairāk – tātad vismaz 276 miljoni. Nezinu, vai tiešām mēs varam atļauties šādu starpību, bet ja mums tiešām ir tik daudz naudas, tad varbūt beidzot ir laiks nomainīt Zemessardzē vecos ložmetējus.
Svarīgs ir laiks, lai šīs mīnas izvietotu
Ja pieņemam, ka viens apmācīts karavīrs minūtē var uzstādīt divas pretkājnieku vai vienu prettanku mīnu, un mums ir viena apmācīta inženieru rota (120 karavīri), tad robežas nomīnēšanai būs vajadzīgi vismaz divi mēneši, nemaz nerunājot par pārējiem inženiertehniskiem risinājumiem, kas prasīs vēl ilgāku laiku. Tas nozīmē, ka laiks, kas nepieciešams, lai sagatavotu robežu, būs vismaz 3 vai pat 6 mēneši. Tas būs daudz par ilgu no tā brīža, kad redzēsim, ka parādās pazīmes, kas var liecināt par Krievijas nodomiem.
Pirmdien par ASV prezidentu kļūs Donalds Tramps, un mēs īsti nezinām, kāda būs viņa politika pret Ukrainu, Krieviju un NATO kopumā. Taču tas, ko mēs varam darīt jebkurā gadījumā – nostiprināt savas spējas. Tādēļ robežas nocietināšana un mīnu lauku izveidošana jāsāk jau tagad, jo citādi tas var būt pārāk garš process. Galu galā, robežas nocietināšana ir atturēšanas pasākums un līdzeklis, kā neielaist pretinieku savā teritorijā un atturēt no domām par iebrukumu.
Bet, domājot par humanitāriem apsvērumiem, jāatceras, ka mīnu lauki, kas precīzi tiek dokumentēti un fiksēti, ir viegli neitralizējami, tādēļ jādomā vairāk, kā izmantot jaunās tehnoloģijas, lai fiksētu maksimāli precīzu mīnu atrašanās vietu un neizmantotu to kā ieganstu, lai kaut ko nedarītu. Neviens nevar aizliegt aizstāvēties pret mūsdienu Hitleru ar visiem pieejamiem līdzekļiem.”
