Jānis Endziņš, LTRK valdes priekšsēdētājs: Mēs neesam balsojuši par tādiem lēmumiem, kurus tagad pieņem valdība un parlaments 14
Dzidra Smiltēna, žurnāls “Baltijas Koks”
Pavasarī, kad atnāca pirmais Covid-19 vilnis, Latvijas valdība un arī daudzi ekonomikas eksperti prognozēja, ka pandēmija tautsaimniecību Latvijā skars minimāli un pēc vīrusa apkarošanas spēsim atkopties ļoti strauji. Tagad, aizvadot rudens perioda otro vilni un piedzīvojot gan ārkārtējo situāciju, gan arī virkni ierobežojumu, situācija ne tikai veselības aprūpē, bet arī ekonomikā vairs neizskatās pārāk spoža.
Apturēta uzņēmējdarbība daudzās jomās, slēgtas viesnīcas, restorāni, skaistumkopšanas saloni, sporta klubi, ierobežota dažādu preču tirdzniecība, aizliegti pat lauku produktu tirdziņi, kas notiek ārā svaigā gaisā. Tas noteikti nevar palikt bez sekām arī mūsu valsts tautsaimniecībai, neskatoties uz premjera Krišjāņa Kariņa sajūsmas pilno apgalvojumu: naudas mums ir tik daudz, cik vēl nekad nav bijis.
Ko par notiekošo Latvijā domā paši uzņēmēji, kādu viņi saskata attīstības perspektīvu, centāmies uzzināt sarunā ar Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) valdes priekšsēdētāju Jāni Endziņu.
– Jūs esat lielākā Latvijas uzņēmēju organizācija. Līdz ar to jums arī vislabāk zināms uzņēmēju noskaņojums: izredzes izdzīvot, nepārtraucot ražošanu, atsākt darbību pēc pandēmijas tiem, kas bijuši spiesti darbu apturēt un visu aizvērt ciet. Kāds ir šābrīža izvērtējums un nākotnes prognozes?
– Jau kopš 2020. gada sākuma veicam mērījumu, ko sauc par LTRK ekonomikas indeksu. Tā ietvaros tiek noskaidrots uzņēmēju sentiments: kā viņi jūtas šobrīd un kā redz nākotnes attīstību turpmākajos trijos mēnešos.
Tā ir kā laika mašīna – ja uzņēmēji šobrīd jūtas labi un saka: mēs ticam nākotnei, investēsim, pieņemsim jaunus darbiniekus, tad vēlāk viņi to arī dara, un otrādi. Pēc tam statistikas pārvaldes dati uzrāda ekonomikas tendences – vai nu tā aug, vai krīt.
Salīdzinoši ar martu un aprīli, kad bija iepriekšējais mērījums, uzņēmēji kopumā jūtas labāk. Taču redzam, ka nākotnes perspektīvas nav daudzsološas un mēs piedzīvosim ekonomikas kritumu. Tie varētu būt kādi 6% IKP krituma ceturtajā ceturksnī, kas ir vairāk nekā virkne prognožu.
Otrs – pandēmijai sākoties, rekomendējām valdībai izveidot stratēģiju un saprast, kā ar šo situāciju sadzīvot. Jau pavasarī bija skaidrs: tie nebūs tikai divi mēneši, nāks vairāki viļņi. Taču mēs netikām sadzirdēti. Siltā vasara visus iemidzināja. Laiks tika notērēts, neizstrādājot tālākus scenārijus.
Tagad, kad no epidemioloģiskā viedokļa cipari sāk kļūt aizvien sliktāki, pēkšņi mēģinām kaut ko darīt. Tas, protams, nevienā – ne iedzīvotājā, ne arī uzņēmējā – nevieš drošības sajūtu.
Gribētos, lai valdībai ir plāns, kas pārliecina, ka tā kontrolē situāciju un dod cerību, ka viss būs labi. Šodien valstī mums ir jāsaprot, ka mēs pandēmijas apstākļos dzīvosim vismaz līdz šā gada vasarai.
Viena lieta ir nesavlaicīga gatavošanās prognozējamai krīzes situācijai, bet otra lieta ir, ka virkne to izmaiņu, kuras skatīja parlamentā saistībā ar valsts budžetu un kuras skar nodokļus, nevis risina sarežģīto situāciju, bet vēl vairāk to pastiprina.
Īpaši jau attiecībā uz mazo biznesu – virkne dažādu ierobežojumu, palielinātas likmes, kas īstenībā situāciju tikai pasliktinās.
– Regulāri RīgaTV 24 skatos raidījumu Latvijas labums, kuru atbalsta LTRK. Pamanīju, ka vienā no šīm pārraidēm tika parādīts video ar domu, ka mēs neesam balsojuši par tādiem lēmumiem, kurus tagad pieņem valdība un parlaments. Tas bija zināms pārsteigums, ka šādu viedokli pauž LTRK. Kas jūs pamudināja uz šādu soli?
– Tā bija LTRK vēlme pievērst politiķu, Saeimas deputātu, ministru un ierēdņu uzmanību faktam, ka tiek pieļautas ļoti būtiskas kļūdas. Izmaiņas nodokļos, kuras pieņēma parlaments, nebija apspriestas plašākā sabiedrībā, kopā ar uzņēmēju organizācijām, ar darba ņēmējiem un arodbiedrību.
Taču šajā reklāmas video ietvērām arī pārdomu vērtu filozofisku jautājumu, ka būtu pareizi un arī taisnīgi, ja par šādiem būtiskiem jautājumiem mēs varētu izlasīt pirms vēlēšanām.
Tagad politiķi saka: mums ir vēlētāju mandāts, par mums nobalsoja un mēs varam rīkoties. Taču ne velti ir partiju programmas un valdības deklarācijas, kur vēlētāji var izlasīt katras partijas un kandidātu nodomus un apņemšanās.
Esmu pārliecināts: ja pirms vēlēšanām mēs būtu izlasījuši par to, ko tagad lemj valdība un parlaments, daudzi netiktu ievēlēti. Neticu, ka vēlētāji būtu devuši mandātu kaut ko tādu darīt.
Patiesībā diezgan bieži vēlēšanu programmās saraksta Dieva brīnumus, lietas, kas, ar loģisku prātu izvērtējot, nemaz nav izpildāmas. Liela daļa cilvēku tās pat neizlasa, zinot, ka tāpat daudz kas no apsolītā netiks izpildīts.
Man tāds darbs: es pirms katrām vēlēšanām izlasu visu partiju programmas, lai saprastu, kādas nākotnes vīzijas tur ir sazīmētas. Šobrīd, kad redzu, kas tiek piedāvāts, kā fiziska persona noteikti būtu balsojis savādāk.
Partiju programmu kvalitāte ir vēl viens atsevišķs jautājums, kurš būtu diskusijas vērts. Izlasot partiju programmas, var redzēt, ka vienai daļai partiju vispār nav nojēgas par valsts uzbūvi un tās vadību. Tur sarakstīts viss, kas sanākušajai kompānijai uzradies prātā, lai izpatiktu vēlētājiem, taču neaptverot, ka solījumi būs jāpilda un uzrakstīto ekonomisku apsvērumu sakarā nemaz nevarēs realizēt. Pietiekami nenopietnas programmas, bet tā sakne jau ir pavisam citā aspektā.
Latvijas gadījumā – partijas ir ļoti mazas. Salīdzinoši, lielākajām partijām biedru skaits nav pat tik liels kā LTRK. Tās ir pārāk mazas un arī nabadzīgas tīri no finansiālā aspekta. Nav saprotama arī ideoloģija, kas balstītos analītikā un pētniecībā.
Ja salīdzinām ar veco Eiropu, tur katrai partijai ir atšķirīga ideoloģija, tur ir domnīcas, izstrādāti koncepti un pietiekami liela iekšējā konkurence partijas ietvaros. Tur tikai labākie no labākajiem, pa partijas karjeras kāpnēm kāpjot, var tikt nominēti iekļaušanai vēlēšanu sarakstos, nemaz nerunājot par ministru krēsliem un premjera amatu.
Mums daudzkārt Saeimā un arī valdībā iekļūst nejauši cilvēki bez politiskās pieredzes un kvalitatīvām zināšanām. Vienā no diskusijām līdzīgi par šiem jautājumiem runāja arī Valsts prezidents. Šī Saeimas un valdības kvalitāte bremzē Latvijas izaugsmi un attīstību.
– Šie politikā nejauši nokļuvušie cilvēki, kurus vēlētāji neiepazīstot un neizvērtējot ievēlē, nonāk pie varas un nosaka mūsu dzīves dienaskārtību, kā valstī saimniekot un kā valsti virzīt. Šobrīd, kad pieņemts jaunais budžets, varam runāt atkal par kārtējām nodokļu izmaiņām, kaut gan tika solīts kādu laiku nodokļus neaiztikt.
– Līdzās daudzām kļūdām un aplamībām nodokļu jomā ir arī dažas atzīstamas lietas. Viena no tām: samazināta valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu pamatlikme par vienu procentlikmi. Tas ir pareizi, jo mums ir ļoti svarīgi panākt situāciju, ka Latvijas nodokļu vide ir konkurētspējīga ar citām Baltijas valstīm.
Mūsu darbaspēka nodokļi šobrīd nav konkurētspējīgi. Tas traucē piesaistīt investīcijas un neveicina preču un pakalpojumu eksportu. Pēc dažādiem OECD aprēķiniem, Latvijas darbaspēka nodokļu slogs ir viens no augstākajiem ES. Līdz ar to investīcijas šeit ienāk ļoti maz.
Otra labā lieta ir tā saucamais diferencētais neapliekamais minimums, to palielinot no 1200 eiro uz 1800 eiro. Tas nozīmē, ka šajā algu kategorijā strādājošie cilvēki vairāk varēs izmantot nodokļu atvieglojumus, un tas ir pareizi.
Slikto lietu diemžēl ir vairāk: tiek izbeigts mikrouzņēmumu nodokļa režīms. Juridiski tas paliek, bet faktiski zaudē jēgu. Likme tiek mainīta no 15% uz 25%. SIA statusu nevar izmantot šajā režīmā. Ja ir darbinieki, tiem jāmaksā pēc standarta likmes, un līdz ar to faktiski tas kā mazā biznesa uzņēmums vairs nestrādā.
Solis ierobežot mazo uzņēmējdarbību, mūsuprāt, ir nepareizs arī no laika viedokļa. Tagad ir krīze, un tas uzņēmējdarbību iedzen vēl dziļākā bedrē. Iepriekšējās krīzes laikā šis režīms mazā biznesa atbalstam tika izveidots. Tagad atkal ir krīze, un šī valdība dara pretējo.
Varēja veikt kādas korekcijas, saprotot, kuras ir tās problēmas, ko vajag atrisināt. Bet noticis ir tā: jāoperē cilvēks, kam ir kādas veselības problēmas, un tas tiek darīts ar cirvi, nevis ar smalkiem ķirurga instrumentiem. Te tomēr vajadzēja rūpīgāk ar skalpeli padarboties.
Vēl ļoti būtisks ir jautājums, kas attiecas uz valsts minimālajām sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām. Faktiski laba ideja un labs virziens, taču, izvēloties nepareizu risinājumu, tas ir sabendēts. Šobrīd regulējums paredz: tiem darbiniekiem, kuri strādā nepilnu laiku, un tādu Latvijā ir pietiekami daudz, summēs darbavietas, kur viņi strādā, un tad darba devējiem būs jāpiemaksā, lai par katru cilvēku būtu šie minimālie 170 eiro.
Esmu pārliecināts, ka viena daļa cilvēku, kas līdz šīm bija atraduši kādu darbu piepelnīties uz dažām stundām, vienkārši paliks bez šī darba. Tad ir jautājums: ja ekonomika krīt, mums ir risks, ka bezdarbs palielinās. Vai mums vajag to vēl vairāk stimulēt un papildus radīt bezdarbniekus? Noteikti nē, gluži otrādi.
Arī ēnu ekonomika palielināsies. Patentmaksātāji, auklītes, fotogrāfi un daudzas citas profesijas, kas fiziskām personām sniedz pakalpojumus. Naivi iedomāties, ka šie cilvēki metīsies strādāt kādā citā režīmā. Kaut kā dīvaini: valdība teic, ka mēģina samazināt ēnu ekonomiku, bet patiesībā tas, ko viņi piedāvā, novedīs pie ēnu ekonomikas palielināšanās.
Paralēli visām šīm uzņēmējdarbības jomām no tautsaimniecības un arī labklājības viedokļa jābūt stratēģijai, kas ir fokusēta īstenībā vēl uz divām lietām. Pirmkārt, eksportu. Kāpēc eksports? Tāpēc, ka patiesais un ilgtspējīgākais labums nāk tieši no eksportētājiem. Tā ir nauda no ārpuses. Ja varētu iztēloties, ka 10 cilvēki dzīvo uz salas un viens otram sniedz kādus pakalpojumus, viens otram kaut ko tirgo, tad dienas beigās kāds kļūtu nedaudz bagātāks, kāds cits nabagāks, bet kopumā mēs turpat vien būtu.
Mūsu kopējā labklājība var sākt palielināties tikai tad, kad kādam kuģim, kas brauc gar salu, spējam notirgot to, kas mums ir, un dabūjam klāt naudu no ārpuses. Es šeit domāju ne tikai preču, bet arī pakalpojumu eksportu. Piemēram, Latvijā festivāls Pozitivus vai rallijčempionāti – sabrauc viesi un atstāj naudu Latvijā. Tā arī ir eksporta prece.
Otra lieta ir produktivitāte. Ar to mums ir pat vēl sliktāka situācija nekā ar eksportu. Produktivitātes vidējais cipars ir aptuveni 50% no Eiropas vidējā. Tas ir viens no zemākajiem līmeņiem visā Eiropas Savienībā. Tas ir virziens, kur mums ir jāstrādā, ļoti saistīts arī ar eksportu, jo iekšējais tirgus ir mazs.
Kopumā mums ir maza pirktspēja. Līdz ar to mēs nevaram precēm prasīt lielāku cenu. Ja mums izdotos panākt, ka Latvijā ir daudz vairāk eksportspējīgu produktīvu uzņēmumu, kuri spēj maksāt labas algas, tā aprite tiktu iegriezta arī tiem, kas strādā iekšējā tirgū.
Mēs zinām, ka Latvijā ir uzņēmumi, kuriem ražotnes ir gan Latvijā, gan Lietuvā, gan arī Igaunijā. Tad, kad tiek analizēts, kur labāk investēt jaunās ražošanas līnijās, diemžēl ir pozīcijas, kur mēs konkurenci neizturam. Tas attiecas uz darbaspēka nodokļiem, arī uz elektrības izmaksām. Slavenais OIK ir viens no būtiskākajiem jautājumiem.
Ja mēs gan darbaspēka nodokļu kontekstā, gan citos no konkurences viedokļa svarīgos aspektos būtu konkurētspējīgi, varētu panākt, ka ir daudz vairāk šādu uzņēmumu, kas spēj maksāt labas algas. Tad arī dzīve kļūtu vieglāka visiem.
– Pagājušajā gadā piedzīvojām lielu sabiedrības satraukumu, jo valdība ministra Jura Pūces personā steigā, neieklausoties iedzīvotājos un pašvaldību vadītājos, burtiski dzina uz priekšu teritoriālo reformu, novadu apvienošanas rezultātā solot cilvēkiem dažādus labumus un dzīves kvalitātes uzlabojumus. Kāda ir LTRK nostāja šīs reformas sakarā? Vai iespējami uzlabojumi, neparedzot novada ekonomisko attīstību?
– Mūsu redzējums šajā reģionālajā reformā bija atšķirīgs. Svarīgākais jautājums, lai Latvija attīstītos reģionālā griezumā, bija nevis pārzīmēt karti, bet līdztekus jaunu robežu noteikšanai izstrādāt principus katra konkrētā novada attīstībai.
Pirmā lieta, ko mēs vienmēr esam teikuši, kas ir sistēmiski svarīgs punkts un skar nodokļu tēmu, un, virzot reformu, bija solījums tam ķerties klāt, ir jautājums, ka pašvaldībām jābūt finansiāli motivētām savai teritorijai piesaistīt un noturēt uzņēmumus.
Šobrīd pašvaldības cīnās par iedzīvotājiem, jo lielākais finanšu avots, neskaitot Eiropas fondus, ir iedzīvotāju ienākuma nodoklis un nekustamā īpašuma nodoklis no tiem cilvēkiem, kas tur deklarējušies. Ja uzrodas uzņēmums, kas tur kaut ko ražo, tad bieži vien vietējais iedzīvotājs šo iniciatīvu noraida, jo kālab viņam tā ražotne?
Par tiem pašiem vēja parkiem visi saka: laba lieta, tikai ne pie mums. Ko tur darīt? Mūsu rekomendācija ir šāda: lai pašvaldībai aiziet precīza daļa no novadā esoša uzņēmuma ienākuma nodokļa, piemēram, 50%. Tad pašvaldība varētu runāt ar iedzīvotājiem: atļaujam atrasties šeit tam vēja parkam vai rūpnīcai, mums, pašvaldībai, budžetā ienāks tik un tik liela nauda, un par to mēs varēsim saremontēt kultūras namu, skolu vai vēl ko citu.
Tad saruna ar iedzīvotājiem kļūst citāda: vai nu mums ir skaista pļaviņa, kur nekā nav, vai arī mums tur ir fabrika, un no tās ir ienākumi, kas palīdz pašvaldībai attīstīties. Tad parādās saimnieciska diskusija, vai biznesa piesaistīšana teritorijai dod noderīgu labumu konkrētajai pašvaldībai un iedzīvotājiem.
Vācijā ir līdzīgi, piemēram, kad izcēlās skandāls ar Wolksvagen uzņēmumu, pašvaldība izsludināja taupības režīmu, jo saprata, ka ienākumi pašvaldībai noteikti samazināsies. Vācijā pašvaldības elpo biznesa gaisu, jo domā, kā uzņēmumus piesaistīt un noturēt.
Otrs rīks ir tas pats iedzīvotāju ienākuma nodoklis. To vajadzētu novirzīt ne tikai pēc dzīvesvietas, bet vienu daļu pēc darbavietas atrašanās teritorijas.
Ja šādi rīki būtu, esmu pārliecināts, ka neatkarīgi no tā, cik viena pašvaldība ir liela vai maza, prātīgākie pašvaldību vadītāji, attiecīgi arī pašvaldību domes, būtu ilgtspējīgāk domājošas. Tad arī izkristalizētos tās pašvaldības, kuras nīkuļo, no tām, kuras spēj attīstīties un augt.
Tas dotu apvienošanas vajadzību, jo ar laiku pašvaldībām jākļūst pašpietiekamām. Pašreizējā situācija ar izlīdzināšanas fondu, kur veiksmīgai pašvaldībai nauda tiek atņemta, lai atdotu kādai citai, kura šo naudu bieži neizmanto pamatvajadzību segšanai, bet, piemēram, baseina būvniecībai, ir demotivējoša.
Mēs nenoliedzam, ka novadu bija par daudz un reformu vajadzēja veikt, taču notikumu gaita pierādīja, ka tā nebija sagatavota un tika reformēta nepārdomāti.
Mēs būtu darījuši savādāk. Vispirms jau mainot šo nodokļu politiku, paredzot, ka izlīdzināšanas fonds pakāpeniski samazināsies. Ar laiku piemaksājot tikai tur, kur nav iespējams nosegt pašvaldības pamatvajadzības.
No drošības politikas viedokļa pieļauju, ka Krievijas pierobežā ir jēga pašvaldības atbalstīt, lai cilvēki tur paliek dzīvot. Bet tas jau vairs nav ekonomikas, bet gan ģeopolitikas un valsts drošības jautājums.
Pārējā Latvijā iedot makšķeri un vērot, kas pašvaldībās notiek. Ja viena vēlēšanu cikla ietvaros vēlētāji pamanītu, ka manā pašvaldībā viss kļūst tikai sliktāk, bet blakus pašvaldība aug un attīstās, tas būtu spiediens arī uz savu vietējo varu rīkoties līdzīgi. Tā būtu sava veida konkurence starp pašvaldībām, līdzīgi kā tas ir Vācijā, kur zemes savā starpā konkurē. Bet tas stimulētu izdomāt, ko mēs varētu izdarīt labāk.
– Pirms kāda laika presē lasīju, ka jaunais ASV prezidents Baidens, nākot pie varas, katram ASV pilsonim Covid-19 laikā sola izmaksāt 10 000 dolāru neatkarīgi no tā, kur šis pilsonis dzīvo un ko dara. Saprotu, ka Latvija šādu soli nevarētu atļauties, taču vai tomēr no saņemtajām Eiropas naudām un arī grandiozajiem aizņēmumiem, kuri nākamajām paaudzēm būs jāatdod, arī mūsu valdība nevarēja sniegt lielāku atbalstu gan iedzīvotājiem, gan arī uzņēmumiem?
– Redzēsim, kā Amerikā ar šo sasolīto helikoptera naudu ies. Tās ir milzīgas summas un pat šai bagātajai valstij var izrādīties nepaceļamas.
Mūsu valdība pavasarī mēģināja iedarbināt dažus atbalsta rīkus, taču kopumā tas bija neveiksmīgi, jo izstrādātie noteikumi ierobežoja atbalsta saņemšanu. Tas nebija veiksmīgs piemērs, bet ir skaidrs, ka šajā laikā noteikti ir jāpalīdz uzņēmumiem, lai tie noturētos un nebūtu spiesti likvidēties. Strādājošs uzņēmums ir vērtība.
Jāpalīdz arī tiem cilvēkiem, kuri šim sociālajam spilvenam izkrīt cauri. Es teiktu, ka kaut kāds minimālais sociālās apdrošināšanas spilvens pienāktos pilnīgi visiem, kam tas būtu nepieciešams. Taču Baidena piemērs būtu nesaprātīgs pasākums, kas beigās visiem kopā arī būtu jāatdod, jo notiktu uz aizņemtas naudas rēķina. Ar parādiem ir tā trakā lieta, ka kaut kad jāatdod. Te pārcensties nevajadzētu.
Ne velti, ja skatāmies globālā kontekstā, viens otrs eksperts pasaulē saka: pastāv zināms risks, ka šī vīrusa krīze var pārmesties uz finanšu sektoru un radīt parādu krīzi. Tā pati Amerika patiesībā ir ar milzīgu ārējo parādu. Jāteic, ka Latvijai, lai arī daudz kritizētai, salīdzinoši valsts parāda līmenis ir normas robežās. Taču ar visu to, lai arī parāda līmenis ir mazs, mēs jau šobrīd tikai procentos maksājam aptuveni 350 miljonus gadā. Tā ir ļoti liela summa Latvijai. Pārāk aizrauties ar tūkstošu dalīšanu tomēr neieteiktu. Protams, šis ir laiks, kad daudziem jāpalīdz, tomēr no helikoptera naudu nevajadzētu kaisīt.
– Sabiedriskās aptaujas šobrīd uzrāda augstu neuzticēšanās procentu valdībai un parlamentam. Šādā krīzes brīdī valstī tomēr ir ļoti svarīgi, lai neveidojas šķirtne starp varu un iedzīvotājiem. Cilvēki grib zināt, vai valdībai ir skaidrs rīcības plāns, kā tiek tērēti līdzekļi, vai neveidojas situācija, ka zināma haosa apstākļos daļa varas cilvēku top bagāti uz tautas rēķina. Šķiet, ka tieši šajā jomā sadarbība un jēgpilna saruna ar cilvēkiem izpaliek. Vai šābrīža valdība un parlaments ieklausās jūsu organizācijas biedru viedokļos un ar šiem ieteikumiem rēķinās?
– Nevar noliegt, ka mūsu kameras vadība un arī biedri piedalās valdības un dažādu formātu komisiju sēdēs. Notiek arī virkne diskusiju un konsultāciju, taču jāatzīst, ka tāda dialoga, kāds bija iepriekšējā valdībā, noteikti nav.
Mums iepriekšējā valdībā ilgu laiku darbojās regulārs formāts, kur tikāmies ar valdību veidojošiem politiskajiem spēkiem un premjeru, apspriedām tā brīža aktuālos jautājumus.
Partneriem, ja uzņēmējus valdība par tādiem uzskata, ir svarīgi saprast, ko katrs domā, kā redz situāciju. Tikai tā var pārbaudīt idejas un nonākt pie labākā risinājuma. Šobrīd lēmumus svarīgākos jautājumos pieņem sadarbības sanāksmē, mūs tur neaicinot un mūsu viedokli neuzklausot.
Veidojas interesanta situācija – daudzi politiskie spēki gāja uz vēlēšanām ar saukli: likvidēsim koalīcijas padomi, tas ir antikonsticionāls formāts. Ar tādu saukli bija starts vēlēšanās. Taču nekas nav mainījies: koalīcijas padome pārsaukta par sadarbības sanāksmi, un lēmumi tiek pieņemti, savstarpēji vienojoties šaurā lokā. Bez ekspertu un nozīmīgāko Latvijas organizāciju līdzdalības.
Kas attiecas uz konsultāciju procesu esību, varu teikt, ka iepriekšējās valdības laikā tas bija daudz aktīvāks un patiesāks nekā šobrīd. Situācija ir aizgājusi uz slikto pusi. Mēs stāvam katrs savā upes krastā: vara vienā, bet tauta otrā pusē. Dialogs ir pazaudēts. No tā arī veidojas šī tautas neuzticēšanās varai.
Domāju, tā šobrīd ir viena no būtiskākajām kļūdām, kuru valdība pieļauj ekonomiskās un Covid-19 krīzes kontekstā.
Man ir pieredze no iepriekšējās krīzes 2008.–2009. gadā, kas īstenībā bija vēl smagāka. Tad Latvijā bija daudz dziļākas problēmas, taču tur bija divas ļoti pozitīvas lietas, kuras gribētu akcentēt un novēlēt šai valdībai.
Pirmā lieta: tajā laikā tika izveidota reformu vadības grupa, un reformu grupā bija gan politiskā vadība, premjers un partiju vadītāji, gan arī lielākās sabiedriskās organizācijas. Tur bijām mēs, LTRK, tur bija darba devēji, brīvo arodbiedrību savienība, pašvaldību savienība. Tāds vienots kodols, mēs nācām valdībai palīgā un kopīgiem spēkiem stūrējām krīzes vadību. Tur sēdes ilga līdz vēliem vakariem, jāizskata bija arī daudzi sabiedrībai netīkami jautājumi. Mēs palīdzējām tos iznest.
Tagad atkal ir krīze, bet partiju vadība šaurā sastāvā zināmā slepenībā cenšas paši šīs situācijas risināt bez plašākas sabiedrības iesaistes. Krīzes laikā ir jāmeklē sabiedrotie, nevis ienaidnieki. Tā ir atziņa, kas bija pozitīva tajā laikā.
Vēl viens punkts, kas, manuprāt, ir ļoti svarīgs. Toreiz finanšu ministrs, vismaz krīzei sākoties, bija Andris Vilks. Mums izdevās vienoties par tādu, es teiktu, labās gribas dokumentu, ko darīsim ar nodokļu sistēmu tuvākajos gados. Tas bija dokuments uz trim lapām, kur bija vienkārši uzrakstīts: to mēs mazliet celsim, to neaiztiksim. Tas nozīmē, ka bija zināma prognozējamība par nākotni, par situāciju. Un otrs: Andris Vilks pie šīs vienošanās patiešām turējās.
Šajā iepriekšējā dziļajā krīzē bija ļoti labas un pozitīvas sadarbības, un mēs priecātos, ja arī šajā laikā valdība to izmantotu.
Sācies atkal jauns gads, visi dzīvojam ar cerību, ka Covid-19 tiks uzvarēts un mēs atgriezīsimies atpakaļ katrs savās ierastajās dzīves gaitās. Es ticu, ka šis laiks, kuru aizvadām, būs nostiprinājis ekspertu lomu sabiedrībā un mēs vairāk paļausimies uz speciālistu viedokļiem. Es ticu arī tautas saprātam un spējai demokrātiskā procesā izvēlēties tādus varas priekšstāvjus un programmas, kas ved Latviju uz labklājību.
