Jānis Dinēvičs: Laiks radikālām pārmaiņām. 250 eiro mēnesī par to, ka esi 6
Jānis Dinēvičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Jaunā situācija, kuru izraisījusi pandēmija, liek nopietni pārdomāt, kā atveseļot ekonomiku un kā aizsargāt cilvēku ierasto materiālo dzīves līmeni.
Valdība gatavojas tērēt ievērojamus līdzekļus, lai palīdzētu dažādām uzņēmējdarbības formām, kas ir atbalstāmi krīzes laikā un pēckrīzes darbības atsākšanā. Taču tā nav vienīgā iespēja ekonomikas atveseļošanā.
Ekonomika atveseļosies, arī augot pieprasījumam, un tas notiks, ja cilvēkiem būs līdzekļi, ko tērēt. Nedrīkst būt kā iepriekšējā krīzē, kad visvairāk cieta vismazāk nodrošinātie.
Krīzes situācija ir laiks radikālām pārmaiņām, jo tikai tā var izveidot sabiedrību, kura nenovēršami atšķirsies no esošās un kurā mēs vēlētos dzīvot.
Ar dīkstāves pabalstiem te nepietiks. Tie gan ļoti pieticīgā veidā satur tā saucamās brīvpusdienu sabiedrības minimālas iezīmes. Dažādi autori šādu sabiedrības modeli sauc arī par universālo pamatienākumu (UPI) vai beznosacījumu ienākumu sistēmu.
Diskusijas ap ideju par brīvpusdienām vai iespēju, ka cilvēks kaut ko saņem tikai tāpēc, ka ir piedzimis, uzvirmoja pēc Kristiana Toda uzņemtās dokumentālās filmas “Free Lunch Society”, ko rādīja arī “LTV1”, un tagad tā ir iekļauta kinoteātra “Kino Bize” Mājas kino platformā.
Filmas tēmu komentēja ekonomikas antropologs Andris Šuvajevs. Autors norāda: “Patiesībā vienīgais nosacījums UPI finansēšanai ir monetāra suverenitāte jeb nacionāla valūta. Jebkura valsts ar modernu centrālo banku un neatkarīgu valūtu var realizēt šādu iniciatīvu, ja pastāv politiska griba.
Inflācija nav neizbēgams iznākums, jo palielināta finansiālā likviditāte ļauj mobilizēt jaunus produktīvos resursus.
UPI vedina uz jaunu ekonomiskās domāšanas paradigmu, kur ierastie spriedumi par to, ko valsts var un nevar atļauties, vienkārši nedarbojas. Līdz ar to jebkurš iebildums, kas tiecas pamatot UPI finansiālo neiespējamību, sakņojas teorētiskā diskursā, ko UPI atbalstītāji cenšas pārvarēt.”
Atļaušos nepiekrist autoram tikai vienā pozīcijā – nacionālā valūta kā obligāts noteikums UPI finansēšanai. Krīzes apstākļos eirozonas valstīs nacionālās valdības var pietiekami brīvi rīkoties ar saviem budžetiem, un nevar zināt, kādi būs spēles noteikumi finanšu jomā pēc krīzes.
Šobrīd UPI finansēšana ir iespējama arī tad, ja valūta ir eiro, vajadzīga tikai politiskā griba. Par UPI ieviešanu domā arī citās eirozonas valstīs.
Arī ekspremjers, kādreizējais Latvijas Bankas vadītājs Einars Repše intervijā žurnālam “Ieva” saka: “Šobrīd pasaulē runā arī par universālo bāzes ienākumu – agrāk es to neatbalstīju, bet šobrīd tā man šķiet saprātīga un apsverama ideja, jo nedrīkst cilvēkus iedzīt izmisumā, pašnāvībās, emigrācijā.”
Krīzes situācija spilgti pierāda, ka valsts regulējošā loma ir neapstrīdami nepieciešama visās jomās un tā nemazināsies, iespējams, pat pieaugs arī pēc krīzes.
Miltona Frīdmana ekonomikas teoriju raksturojošs pieņēmums, ka jebkura valdības iejaukšanās tautsaimniecībā ir kaitīga, jo tā kropļo tirgu, konkurenci, cenas un tāpēc to pēc iespējas jāierobežo, neiztur kritiku. Brīvais tirgus nav spējis pasargāt pasauli no dažādām krīzēm un nav bijis demokrātijas un brīvības garants (Frīdmans uzskata, ka ir).
UPI pretinieki apgalvo, ka regulārs valsts finansiāls pabalsts katram pilngadīgam iedzīvotājam novedīs pie tā, ka neviens nestrādās. UPI netiek plānots, lai nodrošinātu pietiekami pārtikušu dzīvi, neko nedarot. UPI jāsedz tikai daži pamatizdevumi, pieticīgs ēdiens un mājoklis.
Ja cilvēks vēlas ko vairāk, viņam jāstrādā. Lai UPI netiktu lietots kaitīgiem ieradumiem, tas ir novēršams ar tā administrēšanas pasākumiem.
LSDSP piedāvā ieviest UPI sistēmu, kurā katrs pilngadīgs Latvijas iedzīvotājs saņemtu 250 eiro/mēn. Par katru bērnu viens no vecākiem saņemtu piemaksu 50 eiro/mēn. Pēc statistikas, noapaļoti Latvijā ir 1,9 milj. iedzīvotāju, no kuriem līdz darba spējas vecumam ir 15,8% un darba spējas un virs darba spējas vecuma kopā 84,2%.
Tātad tas valstij izmaksātu 415 milj./mēn. vai 4,98 miljardi/gadā. Bet ģimene ar diviem bērniem saņemtu 600 eiro/mēn. un katram medicīnas darbiniekam, skolotājam, jebkuram sabiedrības loceklim ienākumi pieaugtu par 250 eiro/mēn. Ja samazina izmaksājamās summas 200 eiro/mēn., paliekot 50 eiro/mēn. par katru bērnu, tad tas būtu 335 milj./mēn, un gadā tas izmaksātu valstij 4,02 miljardi eiro, kas, pārskatot pabalstu sistēmu un valdības plānotos tēriņus ekonomikas atveseļošanai, ir pavisam reāli.
