Jandāliņi ap briesmoņiem CO2 un NOx 2
Divi ķīviņi “auto eko” jomā iezīmēja aizvadītā gada izskaņu. Abi diemžēl spilgti apliecina procesu virzītāju (politiķu un ierēdņu), maigi sakot, savdabīgo spriešanas un lemšanas veidu, neprasmi vai nevēlēšanos savu viedokli publiski pamatot, skaidrot un pierādīt. Un, ja arī rezultāti dabas tīrību par mata tiesu uzlabos, pavalstnieku ticību racionālai loģikai un taisnīgumam šādas norises turpina čakarēt.
Transporta ekspluatācijas nodokli (TEN) turpmāk visiem kaut cik jauniem (sākot ar 1.01.2009.g.) ražotiem automobiļiem aprēķinās pēc kilometru nobraucot radītā pirmā briesmoņa – ogļskābās gāzes – daudzuma. Gandrīz neviens no simtiem likumprojekta apspriešanas laikā publiskajā telpā izskanējušiem iebildumiem nav vērā ņemts. Punkts un āmen… Par jaunu Audi A6 vai BMW X5 (dīzelis) nu jāmaksā 120 eiro gadā, par sešgadīgu Škoda Fabia – 168… Jo tās “vecais” (Eiro 4) benzīna motoriņš katrā nobrauktā kilometrā izpūš par 40 gramiem CO2 vairāk. Par askētiskāko no meža automobilīšiem – “Suzuki Jimny” (1,3 l benzīna motors) – 144 eiro. Par piecreiz dārgāku elektromobili – nulle… Dabu glābjam?
Ogļskābā gāze neapšaubāmi ir drauds civilizācijai. Klimata pārmaiņu cēlonis. Bet ne jau auto (un ne jau Latvijā) ir šī produkta galvenais avots. Transports – pat tur, kur tā ļoti daudz – rada vien piektdaļu šīs gāzes. Pārējo dod pavisam citu degšanas procesu radītas enerģijas pierasti izšķērdīga tērēšana, kura lielākā nebūt nav pie mums. Elektrību ražojot, Vācija, piemēram, gadā palaiž atmosfērā 21,2 tonnas CO2 uz katru tās iedzīvotāju (augstāk minētā Fabia tik daudz nespēj, pat nobraucot 100 000 km). Līdzīga aina ir citās ogles un naftu vērienīgi dedzinošās Eiropas valstīs. Polijā, Somijā, Anglijā… Vai ziniet, kura valsts ir šīs jomas kontinenta antičempione? Mūsu kaimiņiene Igaunija ar savu vietējo degakmeni. Gandrīz 35 tonnas CO2 uz katru iedzīvotāju. Bet katra Latvijas iedzīvotāja devums šīs milzu siltumnīcas būvē ir Eiropā vismazākais. Tikai 2,8 tonnas gadā. Jo mēs (lietuvieši arī) ne tikai elektrību ražojam salīdzinoši tīri, bet arī to tērējam mazāk nekā bagātie vai netīru resursu izlutinātie.
Nepārprotiet. Es nesaku, ka šāda ekoloģiski izcila bilance var būt attaisnojums izšķērdībām autoparka veidošanā. Bet katrā ziņā tā nu nekādi neliek dārgos jaunākos auto emisijas standartus glorificēt un padarīt obligātus ātrāk nekā to dara citi, daudz bagātākie. Tas neko nedos. Ne mums, ne Eiropai kopumā. Pat tad, ja pēkšņi mēs spētu nopirkt 100 000 automobiļu, un pieļautu to darbināšanu ar dažuprāt vecā Eiro 3 standarta benzīna dzinējiem, mēs netiktu Vācijas ogļskābajam līmenim ne tuvu. Pat tad, ja mēs norakstītu vecāko pusi (kādus 300 000) no saviem uzticamajiem darba zirgiem, pat tad, ja nebrauktu ar iekšdedzes dzinēju auto vispār – mēs Eiropas CO2 bilanci uzlabotu labi ja par mata tiesu. Īespējams, ka to saprot arī paši jaunā TEN projekta autori. Iespējams, ka tieši tāpēc CO2 nodokļa skala izveidota tik “bezzobaina”. Nu nedod taču tā nekādu stimulu (par reālām iespējām pat nerunājot) pirkt par daudziem tūkstošiem dārgāku superekoloģisku auto, ja nodokļa starpība būs vien daži eiro mēnesī…
Un piedevām – jaunajā TEN shēmā pilnībā ignorēts ir fakts, ka CO2 ziņā tīrākie dīzeļdzinēji rada daudz vairāk otra “briesmoņa”. Augstāka temperatūra šajos “pašaizdedzes” motoros neizbēgami veido vairāk slāpekļa oksīdu maisījuma, kurš ne tikai piedalās globālās sasilšanas procesos, bet ir arī (atšķirībā no ogļskābās gāzes) tiešā veidā cilvēkam kaitīgs. Sevišķi lielās pilsētās, kur tā koncentrācija augsta.
Te nonākam pie otra Latvijas eko ķīviņa (šoreiz tieši ap NOx), kurš gan neskar auto īpašnieku tūkstošus. Tomēr varbūt esat to pamanījuši – Valsts policijai (VP) esot “iesmērēti” 16 Citroen dīzeļbusiņi bez Eiro 6 sertifikāta.
Iesmērēti. Jeb pavirši (tīšu vainu VP iekšējā izmeklēšana neesot atklājusi) pašas policijas darbinieki bijuši. Jātiesājas. Piegādātājam jāņem šie draņķi atpakaļ. Tā vakar (5.janvārī) preses brīfingā paziņoja ģenerālis Ķuzis. Citādi tie piekvēpinās mūsu zaļo zemīti…
Grūti saprotamu darbību virkne, kuras virsotnē atkal ir pārcentīgi pacelts “auto eko”.
Pirmkārt – kāpēc vispār laikā, kad pasaules autobūve tik tikko pāriet uz jauno, sesto tīrības standartu, to vajadzēja likt konkursa noteikumos, iepirkumu sarežģījot un sadārdzinot?
Otrkārt – ja reiz likt, tad kāpēc juridiski tik izglītotie iekšlietu speciālisti nespēja noteikumu precīzi, nepārprotami noformulēt (piemēram – jāiesniedz ražotāja sertifikāts jeb rakstisks apliecinājums). Tad aktīvs, labā nozīmē agresīvs piegādātājs nevarētu teikt – mēs paši dzinējus pilnveidojām, un standarta prasībām tie atbilst. Neticiet – pārbaudiet. Tad varētu līguma izpildi tikpat precīzi kontrolēt. Lai gan…
Treškārt – jau iepirkuma konkursa laikā katram, kurš kaut cik seko pasaules norisēm šajā jomā, bija skaidrs, ko vērti šie ražotāju testi un sertifikāti. Amerikāņu zinātnieki atklāja VW blēdības. Mazliet vēlāk ļoti spēcīgs britu tehniskās pētniecības centrs gāja tālāk – pārbaudīja reālas ekspluatācijas apstākļos vairākus desmitus dažādu ražotāju Eiro 5 un Eiro 6 laboratoriju izmēģinājumos atestētu dīzeļauto (arī no VW/Audi grupas, kuri – vai nav ironiski – sasniedza labākos rezultātus). Un secināja (kas vēlas pilnus datus, lasiet www.theguardian.com/business/2016/apr/23/diesel-cars-pollution-limits-nox-emissions) – slāpekļa izmešu daudzums lielākajai to daļai pārsniedz pat iepriekšējās paaudzes standartu normas, ir mainīgs dažādos ekspluatācijas apstākļos, tādēļ līdzšinējā sertifikācijas metodika steidzami jāmaina. Vai arī tās rezultāti nav jāuztver kā absolūta patiesība.
Pie mums tika (un laikam jau joprojām tiek) uztverta. Un abas strīdnieku puses turpina tērēt spēkus (un naudu), cenšoties kaut kā tikt no mudžekļa ārā. “Slikto” auto piegādātājs noorganizē divu piektās un sestās paaudzes Citroen busiņu salīdzinošu testu Latvijas labākajā laboratorijā Jelgavā (LLU TF Spēkratu institūts). Arī kustībā, pilsētā un uz lielceļa. Rezultāti interesanti, starp citu – britu iegūtajiem līdzīgi. Dažādos apstākļos ļoti dažādi. Dzinēja vadības bloka regulējumus mainot – atšķirīgi. “Piektajam” dzinējam brīžiem ļoti tuvi “sestajām” normām. “Sestajam”, savukārt, visai bieži gadās tās pārkāpt.
Zinātnieku secinājumu fragmenti ar steigu tika dažos medijos publicēti. Diemžēl – kā tas amata brāļiem gadās – pārspīlēti. Nu nav jau gluži taisnība (nozare.lv), ka “pilnsabiedrība “A26” policijai iesniedza laboratorijā veikto testu rezultātus, kas apliecināja, ka visi 17 VP piegādātie “Citroen Jumpy” automobiļi pilnībā atbilst iepirkuma prasībās noteiktajiem izmešu normatīviem.” Visi 17 auto pārbaudīti netika. Jelgavas laboratorijas aprīkojums un kadri gan ir ļoti augsta līmeņa (RTU docenta Jura Kreicberga, kura viedokli uzklausīja VP, atzinums), taču tā ir mācību iestādes laboratorija, nav atestēta auto sertifikācijai. Bet “sertifikāciju” policija tomēr vēlētos. Vēlētos pārbūvi apstiprināt ne vien ar neatkarīgas laboratorijas mērījumiem, bet arī, nostiprinot pārbūves faktu automašīnu reģistrācijas ierakstos. Piegādātājs gada nogalē solīja censties mēģināt šādu prasību izpildīt. Reāli?
Come on! Šāda projekta realizēšanai nepieciešamās izmaksas desmitiem reižu pārsniegtu visu policijas autoparka vērtību. Kā var kaut ko mazajai Latvijai tik bezjēdzīgu rosināt, turpinot vicināt šajā gadījumā tik lempīgi pacelto Eiro 6 karogu, kurš – atļaujos prognozēt – pavisam drīz daudz augstākā un plašākā mērogā tiks nolaists, nomainīts ar citu, realitātei atbilstošāku.
Bet mēs, pie sertifikātiem tā arī netikuši, ilgi tiesāsimies par 17 motoriņiem, kurus policija jau krietnu laiku lieto. Policija tērēs naudu (manu un tavu) advokātu pakalpojumiem (atkal jāsaka – vai Iekšlietu ministrijas štatos juristu nav?). Bojās savu darbinieku dzīvi un darba apstākļus, atgriežot tiem vecos auto, kuri savukārt tiks atņemti šo laiciņu gluži tīkami vadījušajiem apakšnodaļu policistiem. Kur virsmērķis? Ekoloģija? Nesmīdiniet! Lecīgo auto piegādātāju “A26” pārmācīt? Jau ticamāk. Lai gan – vēl nav zināms, kurš smiesies pēdējais. Arī pieredzējušam uzņēmējam ir labi advokāti, kuri manis ieskicētās policijas darbības šķirbiņas prasmīgi izpušķos un izmantos.
Bet man kā pilsonim šādas pārmācīšanas, dažādu biznesa (gluži iespējams – arī politikas) zemūdens straumju radītas vētras riebjas. Vai daudz jēdzīgāk nebūtu vienkārši atzīt pērn visu strīdnieku pieļautās kļūdas un iet tālāk? Gudrāk. Bez baidīšanas ar briesmoņiem CO2 (jau konstatējām – auto ne tuvu nav tās galvenais avots) un NOx (Baltijas jūrā peldošo kuģu dīzeļi šos kvēpus rada simtiem reižu vairāk nekā daži desmiti policijas busiņu). Bez ekoloģisku standartu un sertifikātu lomas pārspīlēšanas, bez mūsu savdabīgās realitātes ignorēšanas.
*Savu “versiju” veidoju, uzklausījis Saeimas deputātu, bijušo satiksmes ministru Anriju Matīsu, RTU docentu Juri Kreicbergu, Latvijas Autoinženieru asociācijas prezidentu Raiti Mazjāni, CSDD Transportlīdzekļu kontroles un sertifikācijas inspekcijas priekšnieku Jāni Liepiņu, elektronikas inženieri Uldi Roli (ROLIS CHIPTUNING) un vairākus citus aprakstītajās norisēs iesaistītus speciālistus. Viņu “tiešo runu”, kā pamanījāt, šeit nav. Bet par kompetentu ievirzi – liels paldies!
