Saražoti metodiskie norādījumi, kā turpmāk pareizi runāt. Egila Līcīša feļetons 30
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Eiropas Komisija nesen tika sagatavojusi cirkulāru labā toņa uzturēšanai eiropiešu sabiedrībā – tā saucamo iekļaujošo vārdnīcu. Mūsu kontinentā tagad sabraukuši un apmetušies uz dzīvi ļoti daudz cilvēku, kuru audzināšana, sociālā izcelsme, dzīvesveids, ticība, paražas un vērtības ir ārkārtīgi atšķirīgas, bet jāņem vērā visu intereses.
Un, lūk, pēc politiskās vadības rīkojuma kāds klerks vai klerku grupa saražoja eirokrātu zināšanai metodiskus norādījumus, kā turpmāk pareizi runāt, kādus terminus izmantot, lai nekaitētu un neaizvainotu dažādu kultūru, ticību un seksuālo orientāciju pārstāvjus.
Tā, piemēram, apzīmējot gejus, jālieto vārds “gejpersona” vai “viendzimuma pāris”. Jēdziens “Marsa kolonizācija” jāpamaina ar vārdkopām “cilvēku sūtīšana uz Marsu” vai “transportēšana uz Marsu”.
Daudz jaukāk, gludāk un kulturālāk skanēšot un ausīs nedžinkstēšot, ja saskaņā ar jauno ieprojektēto protokolu klātesošo publiku uzrunās neitrālāk – ar “kolēģi” vai “dalībnieki”.
Tā vien likās, ka savu akreditāciju normāli lietojamo vārdu leksikonā zaudēs arī Ziemassvētki (angļu valodā – Christmas) – kādēļ lieki brīvdienu kontekstā piesaukt Kristus vārdu? Labskanīgāk izklausīšoties apzīmējumi “brīvdienu sezona” un “svētku laiks” (angļu valodā – holiday season).
Un bija vēl citas kaisītas pērles Briseles slengā un štancētos regulējumos, ar ko paspīdēja Eirokomisijas tolerantie, politkorektie ierēdņi, aprūpējot Eiropā dzīvojošo zilo, melno un islāmticīgo omulības sajūtu.
Būdami disciplinēti, pieklājīgi un likumpaklausīgi cilvēki, pat galēji konservatīvāk noskaņotie eiropieši būtu norijuši kārtējo tradicionālo vērtību aizskārumu, lai cik tas liktos absurds, bet Ziemassvētkus jau nu nevajadzēja aiztikt. Tai brīdī kristīgās ievirzes un cilmes Eiropas pilsoņi skaidri sajuta gaisā vēdījam sēra smaku no lielmātes Urzulas fon der Leienas vadītā iestādījuma puses.
No kontinenta iedzimto puses cēlās sašutuma pilnas balsis un midžinājās sarkanais brīdinājuma signāls – pārtraukt diktēt, kā runāt, kā domāt un kā uzvesties, pārtraukt uzbrukumu vārda brīvībai, vai latviski neitrālāk izsakoties – beigt kāpt uz galvas!
Tā kā kolosālus panākumus un pozitīvas atsauksmes progresīvā ideja par jēdzienu mīkstināšanu neguva, tad, nokļuvuši kritikas un ķengāšanās krustugunī, eirokrāti nolēma iepauzēt un pagaidām atkāpās no iecerētās labas etiķetes vārdnīcas izdošanas. Pagaidām, jo tā vietā, lai Eiropas Komisija atvainotos miljoniem cilvēku un ar kāju noslēptu neglīto incidentu tālākajā pagultē, dokuments nodots pārstrādei, lai tad vēlāk tiktu laists apritē kā oficiāls rīkojums.
Tikmēr pat tajos iedzīvotājos, kuri negrib pēc iespējas daudz izdibināt par citu cilvēku personīgo dzīvi un uzskatiem, mostas nekautrīga interese.
Vai, pirms sacerēt tādas blēņas, klerki iepriekš apmeklējuši brūzi vai viņiem vienkārši uznākuši virsū melnie? Varbūt jauno terminu radītāji ir kreisi noskaņoti īpatņi, nepilngadīgi komisijas stažieri vai varbūt ilggadēji ierēdņi, kas no vecuma sākuši bojāties?
Tiesa gan, arī vecajā, labajā Latvijā politkorektums ir dzīvs. Latvieši aizvien par krievu pazemīgi teiks “krievu tautības cilvēks” un augstās skolās samācīti filozofi jau plāno lēkšķēm raut ārā lapas no Jaunsudrabiņa rakstiem, kur minēts vārds “žīds”.
Bet Briselē, protams, virspusē uzpeldējušie neglītumi notikuši aiz mūsu krietno eiroparlamentāriešu mugurām, pretējā gadījumā ikkatrs saprātīgi domājošs deputāts būtu skaļi protestējis un taisījis troksni par bezgala nejēdzīgiem plāniem.