Janas Egles “te un tagad” 0
Mēneša beigās 25. aprīlī tiks pasniegtas gadskārtējās Latvijas Literatūras gada balvas – augstākais valsts apbalvojums literatūrā – piecās kategorijās.
Dzejniece un prozaiķe JANA EGLE (1963), kuras krājums “Svešie jeb miļeņkij ti moi” nosaukts kategorijā “Labākais prozas darbs”, ir studējusi Liepājas Pedagoģiskajā institūtā un Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijā, vada pirmskolas izglītības iestādi Liepājā. Iepriekš pazīstama kā dzejniece, vairākkārtēja Prozas lasījumu laureāte, prozā debitējusi ar stāstu krājumu “Gaismā”, kas 2017. gadā novērtēts ar Latvijas Literatūras gada balvu. 2018. gadā izdotais otrais stāstu krājums “Svešie jeb miļeņkij ti moi” apbalvots ar Liepājas kultūras balvu, nominēts sabiedrisko mediju 2018. gada balvai “Kilograms kultūras”.
“Kultūrzīmju” lasītājiem piedāvājam fragmentu no Janas Egles krājuma “Svešie jeb Miļeņkij ti moi”
ADRIANS
Te un tagad
Mobilais telefons iedūcas, tā displejā izgaismojas nesaglabāts numurs, taču Adrians to pazīst. Tas ir Adriana slepenais telefona numurs saziņai ar svešajām un ar mazo, trako ķirzaku Judīti. Adrians pēc pēdējās sarunas dusmās iemeta to bardačokā, domādams, ka pēc tam iegrūdīs dziļāk, bet aizmirsa… Neiedomājās pat tad, kad no rīta Margaritas auto neparko nebija iedarbināms un viņa palūdza Adrianam BMW atslēgas. Adrians šodien atkal strādā no mājām, mašīna īsti nav vajadzīga… Margarita, paņēmusi atslēgas, aizbrauca. Un viņš par telefonu neiedomājās visu dienu. Bija daudz darba, un visi steidzami, drāšanās vai Judīte nenāca ne prātā.
Patiesībā jau nav ko slēpt. Adrians visu var Margaritai izstāstīt un paskaidrot, dažu pēdējo svešo numuri ir ar segvārdiem, pārējie izdzēsti, bet zvani no Ķirzakas ir reti, un par īsziņām – tur taču ir skaidri redzams, ka tikai sīkā ir traka, pilnīgi jukusi, viņš nekad nav Judītei atbildējis uz viņas nenormālajiem tekstiņiem. Šai mirklī Adrians ir nikns, ka nav tos izdzēsis un arī svešo numurus. Sākumā tīrīja ārā visu, taču Margarita divu gadu laikā, kopš viņš izmanto šo telefonu, nebija tam uzdūrusies, un viņa uzmanība ir pavisam dabiski notrulinājusies. Ja pavisam godīgi, viņš neko nevar izskaidrot – ne drāšanos apkārt, ne šīs nedefinējamās attiecības ar Judīti – tas ir kaut kur dziļāk, tur, kur vārdi un formulējumi neaizsniedz.
Adrians dziļi ievelk elpu un nospiež atbildes pogu.
Margarita melo. Adrians noliek klausuli. Kāpēc viņa melo? Tas nav darbabiedrenes telefons.
Margarita zvanīja no viņa slepenā telefona un meloja. Adrians, apjucis no negaidītā zvana, iesaistījās viņas spēlē, un tagad pa galvu, grūstīdamies un cits citu gāzdami no kājām, maļas jautājumi un minējumi. Izspēlējas krāpšanas un provokācijas scenāriji. Margaritai noteikti ir mīļākais. Adrians pielaiko šo domu savām sajūtām, viņš tik daudz reižu ir iztēlojies, kā tas būtu, ja Margaritai piepeši uzrastos mīļākais. Vai tas mainītu viņa atsalumu un nogurumu no attiecībām? Laiku pa laikam iztēlē svērdams, kā tas varētu būt, Adrians bija cerējis uz atvieglojumu. Viss Margaritas saspringums, trakums, trauksme un nerimtīgie jautājumi tad vērstos pie kāda cita un viņš beidzot varētu atslābt. Tas ir tik nogurdinoši, attiecību sākumā viņš domāja, ka, sākot dzīvot kopā, viņa rimsies, nomierināsies un līdzsvarosies. Tā nenotika.
Pirms dažām dienām
– Kā tev šodien gāja? – Margarita, nometusi augstpapēžu zābakus pie ārdurvīm, strauji ienāk istabā, tīstot no kakla pāris metrus garo smalki iztamborēto šalli. Adrians neatbild, tāpat viņa nekad nedzird. Margarita pieskrien pie loga un atrauj to līdz galam vaļā.
– Te nav gaisa. Nemaz. – To sakot, viņa atgriežas priekšnamā, paceļ zābakus, noliek tiem paredzētajā vietā kārtīgi abus kopā, ar papēžiem pret sienu, un, demonstratīvi trokšņodama, to pašu izdara ar Adriana smagajām ielas kurpēm. Adrianam ir vienalga, kur un kā tās noliktas. Parasti paliek turpat pie durvīm mētājoties. Dažkārt viņš apavus tīši noliek īstajā vietā, bet ar purngaliem pret sienu.
Adrianam kļūst auksti, viņš pieceļas, paņem no gultas vatēto segu un, ietinies tajā, turpina strādāt pie datora. Mājaslapu administrēšana, rutīnas darbs, apnicis tāpat kā Margaritas dienišķā ārdīšanās, bet klients gaida.
– Tu ar mani nerunāsi? – Margaritas balss atkal ir tepat aiz muguras.
– Labvakar, mīļā, – Adrians uzsvērti atbild, nenovērsdams skatienu no monitora.
– Kur tu esi bijis? Tu esi kaut kur gājis, zābaki no rīta bija vietā. Un cimdi mētājas uz virtuves galda. Kur tu biji? Tu teici, ka visu dienu strādāsi. – Adrians dzird, kā Margarita pūlas valdīt intonāciju, kurā tomēr ieskanas pa griezīgai notij.
– Pēc cigaretēm gāju. – Viņš joprojām nenovērš skatienu no monitora, tad nomet segu, pagriežas pret Margaritu, viņas acīs ir tas trauksmainais spīdums, kas parādās vienmēr, kad ikviens mēģinājums sarunāties mierīgi vai kaut ko paskaidrot ir veltīga laika šķiešana.
– Tu melo! Es redzu, ka tu melo!
– Jā, es meloju. Tagad ir labi? Ko tu gribi dzirdēt?
Jā, Adrians melo. Viņš bija izgājis, viņš bija uz satikšanos ar svešo. Šī viņam nepatika, fotogrāfijā bija izskatījusies pavisam citādi, tāpēc nekas nesanāca. Adrians pieceļas, iziet virtuvē pēc cigaretēm, tad caur otru istabu uz balkona. Cieši pievilcis balkona durvis no ārpuses, viņš aizsmēķē. Auksti, trīc ne tikai rokas, bet viss ķermenis. Trešais stāvs. Apakšā iekšpagalma celiņi augstām, betonētām apmalēm. Pirmajā gadā, kad viņi nesen bija ievākušies šeit, lai dzīvotu kopā, Margarita, greizsirdībā tincinādamās, Adrianu noveda līdz tam, ka viņš zvārodamies stāvēja uz balkona margas, sānis izstieptām rokām līmeņojot līdzsvaru un svārstoties ne tikai ar ķermeni vien. Tad viņš vēl ne reizi nebija viņu piekrāpis. Apziņa bija pilnīgi skaidra, mirkļa vīzijās kā ar asu zīmuli iezīmēta kritiena trajektorija, tikai viņš nejutās drošs, ka ar galvu trāpīs uz apmales vai betona klājuma. Tāpēc svārstījās. Ja nu kaut kas sanāk šķērsām un viņš tiek tikai sakropļots, tas nepavisam nešķita vilinoši. Toreiz šūpodamies un svārstīdamies viņš pār plecu ieskatījās istabā. Margarita stāvēja pie loga. Sastingusi, pavērtām lūpām, pilnīgi baltu pieri. Klusa. Ar lielu grūtnieces vēderu, astotajā mēnesī. Un rokas krustām pāri vēderam, kā sargājot, kā aizsedzot skatu…
Viņai nebija jābaidās. Tā bija muļķīga iedoma, vājuma brīdis. Un tas nav atkārtojies, vairs nav tā niknā izmisuma, tikai tagad viss ir līdz kaklam. Viņš nodzēš cigareti, iemet izsmēķi uz balkona noliktajā burkā, precīzām kustībām aizgriež tās vāku, lai nesmird, un dodas atpakaļ dzīvoklī. Margarita nu jau trokšņo pa virtuvi. Tas ir labi. Ēst gatavošana parasti viņu nomierina. Kaut arī no malas izklausās pēc pamatīga grautiņa. Viņa neprot neko paņemt un nolikt, tikai pagrābt un pēc tam ar troksni nosviest. Nemāk ne atvērt kaut ko, ne aizvērt, tikai atraut vaļā un aizcirst. Un visu laiku piekārtot, sakārtot, izvietot precīzi un nevainojami.
– Es aiziešu pēc Kerijas, jau pusseši. – Viņš velk kājās zābakus, uzmet mugurā plāno vējjaku un bez cimdiem un šalles izsprūk kāpņutelpā. Ārpusē smird pēc otrā stāva pritona, taču gaiss tiešām ir svaigāks.
