Jāņa Endzelīna dzīve ir saistoša romāna vērta 0
“Jāņa Endzelīna dzīve ir tik interesanta, ka par to varētu uzrakstīt ļoti saistošu romānu,” saka filoloģijas doktore Sarma Kļaviņa. Romānu viņa nerakstīs, taču monogrāfija par izcilo zinātnieku varētu tapt.
S. Kļaviņas referāts “Jāņa Endzelīna ienākšana salīdzināmajā valodniecībā: akadēmiskā statusa aspekts” ievadīs dižā zinātnieka 140. dzimšanas dienas atcerei veltīto starptautisko konferenci “Baltu valodas: vēsture un aktuālie procesi”, kas 21. un 22. februārī notiks Latvijas Zinātņu akadēmijā.
Tērbata, Pēterburga, Harkova…
“Mums jācenšas ne tikai pareizi rakstīt, bet arī pareizi runāt: kas savu tēvu valodu necienī un nerūpējas par viņas tīrību, tas nevar arī krietns patriots būt,” rakstīja J. Endzelīns 1902. gadā “Pēterburgas Avīžu” literārajā pielikumā atsauksmē par R. Cukura “Pareizrakstības rokas grāmatu”.
Sarma Kļaviņa saka – ja uzskaitītu, kāpēc šodien ir svarīgi atcerēties Jāni Endzelīnu, kā pirmā jāmin “Latviešu valodas gramatika” – vispirms sarakstīta vācu valodā, izdota 1922. gadā un latviski pārtulkota 1951. gadā, pēc tam Kārļa Mīlenbaha un Jāņa Endzelīna vārdnīca.
J. Endzelīns radīja baltoloģiju jeb baltistiku. Viņš izveidoja latviešu literāro jeb rakstu valodu, jo zināja valodas “anatomiju” un “fizioloģiju” un varēja radīt visai nācijai un valstij vajadzīgo vienoto publiskās saziņas valodu.
S. Kļaviņa vasarā brauks uz Harkovu, kur Endzelīns ir nodzīvojis 11 gadus – no 1909. gada augusta līdz 1920. gada pavasarim, kad Latvijas valsts sauca viņu mājup. Harkovā pie tās bibliotēkas ēkas, kur Endzelīns faktiski uzrakstīja “Latviešu valodas gramatiku”, kopš 2009. gada 18. novembra par viņa piemiņu atgādina tēlnieka Jāņa Strupuļa veidota plāksne.
Pētniece vēlas Harkovas universitātes rakstos precizēt, vai J. Endzelīns jau 1917. gadā bija pabeidzis “Latviešu valodas gramatiku”. Šo darbu bija pasūtījusi Getingenas izdevniecība sērijai “Indogermanische Bibliothek”, par ko liecina jau 1903. gadā noslēgtais līgums. Tolaik viņš vēl nebija pat maģistrs. Salīdzināmās valodniecības maģistra grādu Endzelīns ieguva, 1905. gada decembrī Tērbatas universitātē aizstāvot pētījumu “Latišskije predlogi. 1 častj” (“Latviešu prievārdi. 1. daļa”). Jau 1907. gadā šā darba 2. daļu Endzelīns bija iesniedzis kā disertāciju doktora grāda iegūšanai Pēterburgas universitātē, bet aizstāvēšanā liktenīgi pietrūka vienas balss. Viņš uzrakstīja otru disertāciju – “Slavjano- baltijskije etjudi” (“Slāvu un baltu etīdes”), ko sekmīgi aizstāvēja Pēterburgā piecus gadus vēlāk.
“Ja svinības neizjauks lekcijas…”
1920. gadā daudzi latvieši atgriezās no Krievijas Latvijā, un jau maijā Jānis Endzelīns ar ģimeni bija viņu vidū. No vilciena sešus cilvēkus, toskait Endzelīnu, Sebežā aizturēja kā ķīlniekus, ko apmainīt pret sešiem komunistiem no Latvijas; par to rakstījis vēlākais kolēģis Latvijas Universitātē (LU) profesors Juris Plāķis.
J. Endzelīns trīs gadus (1920 – 1923 ) bija dekāns LU Filoloģijas un filozofijas fakultātē, kur viņš kā savu lolojumu izveidoja baltu filoloģijas nodaļu. Kad atzīmēta profesora 70 gadu jubileja, viņš paziņojis, ka piedalīsies svinībās tikai ar nosacījumu, ja tās neizjauks kārtējās lekcijas. “Tāds es esmu un palikšu, kamēr Dievs man vien būs lēmis rītos darbam acis vērt,” viņš sacījis 1943. gadā. Tolaik iznāca viņa darbs “Senprūšu valoda” – vispirms latviski, pēc gada vāciski. Pavisam Endzelīns ir publicējis ap 350 darbiem, kuru vidū īpaši jāmin 15 grāmatas (toskait daži kopdarbi – 1907. gadā izdotā skolas gramatika kopā ar Kārli Mīlenbahu un kopā ar Pēteri Šmitu “Izrunas un rakstības vadonis”). Pētījums “Baltu valodu skaņas un formas” latviešu valodā iznāca 1948. gadā, lietuviski 1957. gadā un angliski 1971. gadā.
Visos laikos studentiem ir profesori, pret kuriem viņi izjūt īpašu cieņu vai bijību. To, ka jaunās filoloģes pie Endzelīna eksāmenus kārtojušas ar lielu sirds drebēšanu, man bērnībā stāstīja mamma Erna Ezergaile, baltu filoloģijas studente kopš 1940. gada.
“1950. gada aprīlī Endzelīns aizgāja no universitātes, jo nevarēja izturēt ideoloģisko spiedienu un gribēja palikt uzticīgs saviem principiem,” stāsta Sarma Kļaviņa. Kāds PSRS akadēmiķis N. Marrs jau 30. gados salīdzināmi vēsturisko valodniecību bija pasludinājis par “buržuāzisko kontrabandu”, un okupētajai Latvijai vajadzēja ievērot šīs valdošās ideoloģijas nostādnes… Taču tad 1950. gada maijā avīzē “Pravda” parādījās raksts, kas salīdzināmi vēsturisko valodniecību reabilitēja. Tad Endzelīna “Lettische Grammatik” (1100 lappuses) tika iztulkota un izdota latviski. Autors par to 1958. gadā, jau būdams 85 gadu vecs, saņēma Ļeņina prēmiju.
“Nāka” un vietvārdi
Sarma Kļaviņa publikācijās par Endzelīnu ir pamanījusi arī dažas aplamības. Dažkārt kāds nav zinājis, ka Endzelīnam bijušas divas laulības, pirmajā ir dzimusi meita un dēls, otrajā – meita, pazīstamā gleznotāja Līvija Endzelīna. Bet Pagastu enciklopēdijā kļūdaini minēts, ka Endzelīns apbedīts Koknesē. Tur, kādreiz par Profesoru kalnu dēvētajā vietā gan atrodas viņa māja ar īpatnējo nosaukumu “Nāka”, taču apglabāts viņš ir Rīgā, Raiņa kapos. S. Kļaviņai par mājvārda izcelsmi ir divas versijas – varbūt tas radies no aicinājuma “Atnākat ciemos!” vai varbūt no vārda “ienākums”. Jo Koknesē kaimiņos ir valodnieces Annas Ābeles mājas “Guja”, kas nozīmē – ieguvums.
Ko pētītu Endzelīns, ja dzīvotu mūsu dienās? Sarma Kļaviņa teic – tā kā pēdējais viņa darbs bija veltīts latviešu vietvārdiem, varbūt viņš būtu to turpinājis.
No Endzelīna atziņām
“Valoda arvien un nemitīgi pārgrozās. Maiņa notiek pēc stingri noteiktiem likumiem. Tikai tāpēc iespējama zinātniska valodniecība un valodas vēsture. Valodniecības uzdevums ir rādīt katras valodas vēsturi un izpētīt vispārējos likumus valodas attīstības gaitā un maiņā. (..) Tiek salīdzināta viena laikmeta valoda ar otra laikmeta valodu, vienas tautas valoda ar radu tautas valodām, kā arī valodas izloksnes savā starpā.” (1910. g., “Ievadījums valodniecībā”).
“Nopietns valodnieks pats no sevis nediktē nekādus likumus; tas tikai novēro, kā tauta runā, izraugās to, kas ieder rakstu valodā, un pasniedz to citiem.
Mēs, latvieši, nedzīvojam valodas ziņā tik laimīgos apstākļos kā senie grieķi: to valoda varēja attīstīties neatkarīga no svešiem iespaidiem, jo citu (“barbaru”) tautu valodas tie neprata un nevēlējās prast.” (1902. g., “Pēterburgas Avīžu” literāriskajā pielikumā Nr. 68, atsauksmē par K. Mīlenbaha “Daži jautājumi par latviešu valodu III”).
Turpinājums seko Plašāk par J. Endzelīnu lasiet Sarmas Kļaviņas publikācijā šopiektdien “Mājas Viesī”! |
