Jana Egle: Smalks instruments dieva rokās 0
Gaiša un reizē arī smeldzīga bija tikšanās ar izdevniecības “Latvijas Mediji” autori Janu Egli.
Laikā, kas sagādā ne tikai labus pārsteigumus un var pat atņemt kādu no mums tuvākās paaudzes radītājiem, cerību viesošs rakstnieks ir īpaša vērtība. Šajās dienās atvadāmies no kādas citas spilgtas stāstnieces, kura ietekmējusi daudzus autorus, – Andras Neiburgas.
Brīdi pēc skumjās vēsts, par stāstiem “Gaismā” un “Svešie”, par rakstniecību un dzīvi Grāmatu izstādē Rakstnieka viesistabā 2. martā runāja publiciste Ieva Drozdova un Jana Egle. Abas dāmas dzīvo literatūrā, tāpēc savienot šos skatu punktus likās iederīgi.
Tik daudz jau ir runāts ar rakstnieci Janu Egli, tomēr daži jautājumi ir mūžīgi, atbildes uz tiem gribas dzirdēt vēl un dažādās variācijās (nemelosim sev, ka rakstnieks ir lelle, kurš nemēdz iegrozīt savu pasauli atbilstīgi noskaņojumam).
Jana Egle labprāt runā par saviem tekstiem – tas ir apbrīnojami pacietīgs darbs. Pēkšņi atceries, ka rakstniece vadījusi bērnudārzu un ka lasītājs (TU!) vari uzticēties viņas siltumam gluži kā bērns. “Es ar viņiem dzīvoju. Viņu bija ļoti daudz,” teic rakstniece, kad jāstāsta par to, kā atnāk tēli grāmatā “Svešie”.
Vai nav metafizika? Dzīvot ar tēliem no topošās grāmatas, kopt tos ne gluži kā istabas puķes (pieņemsim, ka istaba ir rakstnieces prāts, pēc Virdžīnijas Vulfas) vai lolot ne tikai kā iekšējos dēmonus (te jau ir kaut kāds Fausts ar Mefistofeli).
Un tas sarunas gaitā tiek vaicāts tieši par avotiem, par ietekmēm un ārējiem spēkiem, kas palīdz rakstīt cilvēkiem tuvo: vai rakstnieks ir smalks instruments dieva rokās? Un, ja rakstnieks ir smalks instruments, tad kāpēc ar šo “ķirurģiju” nodarbojas trausla materiāla cilvēki?
“Es daru, kā es gribu,” maigi noskalda pedagoģe Jana Egle. Te tev nu bija smalks instruments dieva rokās. Tātad tēli ir tikai iegansts rakstīt, nevis spiesta vajadzība. Arī tā var. Un pat interneta komentāri neesot spējīgi satricināt šo spēcīgo sievieti.
Sarunas gaitā ir vēl kāds svarīgs atbalsta punkts: troksnis ar grāmatu. Tā kā ir darbīgās dienas beigas Grāmatu izstādē un Ķīpsala pamazām gatavojas miegam, tad atliek pasmaidīt. Vai troksnis, ko rada literatūra, kādam traucējis iemigt? Vai atmosties?
Iemiegam rātni, atceroties, cik nozīmīgs ir rakstnieks, kas rada grāmatu ar troksni. Un cik nospiedoši kluss paliek, kad vairs nav nedz grāmatu, nedz autora lielā, plašā Dzīves izstāžu zālē.
