Jāmēra kokstundas, nevis kubikmetri 0
Kas pievieno lielāku vērtību kokam – dēļu ražotājs vai mēbeļnieks? Saplākšņa ražotājs vai aproču koka pogas griezējs? Ja aptauju veiktu par šiem jautājumiem, esmu pārliecināts, ka vairākums sliektos par labu otrajam variantam. Kokrūpnieki liek priekšā aprēķinus, kas pierāda pretējo.
Par pievienoto sauc vērtību, ko uzņēmums pievienojis nopirktajām izejvielām un materiāliem preču ražošanas laikā. Reālajā dzīvē pievienotā vērtība līdzinās samaksāto algu (parasti 60%), nodokļu, atskaitītās amortizācijas un peļņas summai. Meža nozares pievienotā vērtība, pēc CSP datiem, 2016. gadā bija 1,143 miljardi eiro, kas veidoja 5,2% no IKP.
“Es aicinu pievienoto vērtību nemērīt kubikmetros. Lielākā kļūda vērtību svērt – kā padomju gados, kad iekārtas mērīja tonnās… Cilvēka laiks ir lielākā vērtība, kurā vajadzētu mērīt ikvienu preci. Protams, jārēķinās ar amortizāciju, lai netrūktu instrumentu, iekārtu, ar ko strādāt, un ar nodokļiem, kas nodrošina vidi, kurā dzīvot darbaspējīgiem cilvēkiem,” uz cita veida pieeju aicina Kristaps Klauss, Latvijas Kokrūpniecības federācijas izpilddirektors.
“Lai atbildētu, kam lielāka pievienotā vērtība – saplāksnim vai pogai – jāatgriežas pie laika mērīšanas, cik vajadzīgs šo preču ražošanā. Saplāksnis ir darbietilpīgs produkts, pat salīdzinot ar OSB plātni, jo ir vajadzīgs vairāk cilvēku. Saplākšņa ražošanai jāpatērē vairāk cilvēka laika nekā koka pogas izgatavošanai. Šaubos, vai Siguldas spieķīšu ražotāji, atskaitot nodokļus un citus izdevumus, saņem tikpat daudz, cik vidējais Latvijas kokzāģētavas strādnieks – 1200 līdz 1900 eiro uz papīra. Vidējā alga sakārtotajās zāģētavās pēc pirktspējas paritātes ir 80 – 100% salīdzinājumā ar tādām pašām konkurentu valstīs. Mūsējie neko neiegūtu, ja aizbrauktu uz ārzemēm. Citās nozarēs šāda alga jādala ar divi vai pat diemžēl ar trīs,” izvērš Kristaps Klauss.
Kokmateriālu sagatavošanas ķēde no meža īpašnieka, mežsaimnieka līdz dēļu ražotājiem, pat tā dziļākai pārstrādei ir gara un laikietilpīga, uzsver Klauss. “Ja ilgstoši biznesā nespējam radīt pietiekami lielu pievienoto vērtību laika procesam, mēs esam izsisti ārā vai nu no tirgus, vai arī kāds cits pārpirks darbiniekus. Es nerunāju par roku darbu, kad amatnieks tērē visvairāk laika. Amatnieka darbu joprojām nenovērtējam. Es runāju par laiku ražošanā, kurā nodarbina galvu, pirkstus un, jā, – arī rokas.”
“Zāģmateriālam – sazāģētam, ēvelētam, žāvētam un impregnētam dēlim – ir lielāka pievienotā vērtība nekā mēbelēm,” apstiprina AS “Latvijas finieris” sabiedrisko attiecību vadītājs Pauls Beķeris. “Ja koka gabaliņu grib pārdot par iespējami augstāko cenu, tad lielākā pievienotā vērtība ir 4 g smagai aproču pogai, kas maksā 30 eiro,” viņš nosmejas. “Taču tā nav ražošana.”
SKDS jūnijā aptaujātie Latvijas iedzīvotāji tomēr pamanījuši mežsaimniecības un koksnes apstrādes pienesumu Latvijas ekonomikā – gan pārdodot iegūtie finanšu līdzekļi, gan radītās darba vietas. Kā lielu vai drīzāk lielu to novērtējusi trešdaļa (31,2%), kā vidēju – otra trešdaļa, (34,6%), bet kā mazu – 8,5%. Jo īpašumā vairāk meža, jo lielāka pārliecība par to labumu.
Sajauktās vietas tabulā
Pārsteidzoši, ka nacionālais flagmanis AS “Latvijas finieris”, kas pēc apgrozījuma ir lielākais kokapstrādes uzņēmums Latvijā, vērtējot pēc tā vai peļņas uz vienu darbinieku, atrodas vien otrajā desmitā. Konkurētspējīga izskatās šī paša uzņēmuma meitas rūpnīca Rēzeknē “Verems”. Kāpēc tā? Pauls Beķeris to skaidro ar to, ka visas koncerna personāla vadības, R&D, transporta un loģistikas izmaksas gulstas uz akciju sabiedrību – tādējādi ļaujot uzrādīt “Veremam” efektīvāku ražošanu nekā pārējam koncernam.
Tomēr arī šis skaidrojums nenomierina. Paraugoties uz pelnošāko uzņēmumu TOP20, galvgalī ir ārzemju kompānijām piederošie uzņēmumi – SIA “Kronospan Riga” (austriešu izcelsmes pasaulē lielākais paneļu ražotājs “Kronospan”), SIA “Wonderwood” (vācu “Picanova GmbH”) un SIA “Vika Wood” (zviedru “Bergs AB”). Un tikai pēc tam seko Uldim Asarim piederošā SIA “AKZ”. Tas tikai vēlreiz pierāda, ka ārzemju investoriem ir lielākas iespējas investēt produktivitātes kāpināšanā. Rekordlielas investīcijas – teju simts miljonu (99 980 000) eiro apmērā – īsteno un līdz 2020. gadam plāno pabeigt “Kronospan”. Uzņēmuma nodokļu atlaide par to vien ir teju 20 miljoni, tas ir tikpat, cik plāno kopā investēt somu “Stora Enso”. “Latvijas finieris” pretī licis 200 miljonu investīciju plānu līdz 2020. gadam, no kuriem par 80 miljoniem bērza saplākšņa rūpnīca Igaunijā jau uzbūvēta.
Ja rēķina pievienoto vērtību produktā, tad, protams, ka mēbelē tā ir visaugstākā, atzīst Klauss. Pārlūkojot mēbeļu nozares rādītājus, TOP25 uzņēmumu ražošanas apjomi, rentabilitāte un viena cilvēka saražotā vērtība tālu atpaliek kokapstrādes uzņēmumiem. Piemēram, mēbeļu ražošanas līderis Gulbenes novada Lizuma pagastā esošais SIA “Avoti SWF”, kas izgatavo mēbeles IKEA koncernam, kokapstrādes topā pēc apgrozījuma būtu tikai desmitais, pēc apgrozījuma uz vienu darbinieku – 19. vietā, bet pēc peļņas uz vienu cilvēku pat neparādītos kokapstrādātāju zemāk publicētajā tabulā.
Latvijas Bankas Makroekonomikas analīzes daļas galvenā ekonomiste Agnese Rutkovska kokrūpniecībā pēdējo desmit gadu laikā konstatējusi “stagnējošu dinamiku”. Kristaps Klauss tam nepiekrīt: “Mūsu ražotāji spēj eksportēt vienu miljonu kubikmetru dēļu uz simts pasaules valstīm, tajā pašā laikā vairākus simtus tūkstošus kubikmetru dēļu iegādājamies no Baltkrievijas un Krievijas, kam vērtību pievienojam šeit. Spēja palielināt kopējo pievienoto vērtību nozarē, kad globālajos tirgos izmaksas ir augušas straujāk nekā saražoto produktu cenas, ir cienījams rezultāts. Pat ja koka pogas mums dikti patiktu, nozares mērķis nav ražot lētu produktu, ja cilvēki jānodarbina par minimālām algām.”
Saskaldījis pievienoto vērtību pa sastāvdaļām, viņš norāda, ka algas (t. sk. nodokļi) ir krietni augušas gan uz darba vietu, gan nostrādāto stundu. “Pārējās pievienotās vērtības sastāvdaļas – amortizācija un peļņa – gan ir uzrādījušas stagnāciju, lai neteiktu, ka kritumu. Peļņas “stagnāciju” var izskaidrot ar straujāku lokālo izmaksu kāpumu nekā gala produktu globālās tirgus cenas, turpretim amortizācijas dinamika raksturo investētspējas potenciāla nepilnīgu izmantošanu,” to atzīst Klauss.
Apstrādā arvien dziļāk
Vai koku var vēl dziļāk pārstrādāt nekā tikai noēvelēt un impregnēt? Var. AS “Stora Enso Latvija” pirmie Launkalnē sāka ražot termokoku – bezskābekļa vidē apdedzinātu koksni, kas ir izturīgāka mitrumā, piemēram, terases dēļiem. AS “Kronospan Latvija” investīciju plāna ietvaros paredz OSB plāksnēm izmantot otrreiz pārstrādājamo koksni – savākt un pārstrādāt vecās mēbeles.
“”Latvijas finieris” ir izgājis ārā no tās zonas, kurā uzņēmumi savā starpā cīnās par iespēju saražot vienkāršu saplāksni, kā tas ir Krievijā. Mūsu uzņēmumam pasaulē ir 12 produktu tirdzniecības un attīstības uzņēmumi, kas saistās ar gala patērētājiem un kopā ar R&D rada konkrētus risinājumus industriālam patērētājam – piemēram, kravas mašīnas grīdā, vieglās automašīnas bagāžas pārsegā, vilciena vagona grīdā, kuģu tilpnēs. Iespējas saplāksnim pievienot vērtību jeb dažādas īpašības ir bezgalīgas un atkarīgas no pašu radošuma un spējām to saražot, piegādāt laikā un garantēt pēcpārdošanas servisu,” apliecina “Latvijas finiera” pārstāvis.
UZZIŅA
Kokrūpniecības nozarē – koksnes un koka izstrādājumu ražošanā, neskaitot mēbeļu ražošanu, darbojas 1489 uzņēmumi.
Meža nozares pievienotā vērtība 2016. gadā bija 1,143 miljardi eiro, kas veidoja 5,2% no IKP.
Saražo 2,7 mlj. m3 skujkoku zāģmateriālu (dēļus) gadā, importē 1 milj. dēļu, pārstrādā 0,9 milj. m3, eksportē 2,7 mlj. m3.
Meža nozares produkcijas eksports ir 20% no kopējā Latvijas eksporta un pārsniedz 2 mljrd. eiro. Savukārt koksnes produkcijas eksports ir 60% no tā – 2017. gadā 1,38 mljrd. eiro
Koksnes un koka izstrādājumu ražošanas apjomi gada griezumā palielinājušies par 8,6%.
Eksports uz lielāko ārējo noieta tirgu – Apvienoto Karalisti – audzis par 10,5%. Savukārt uz Zviedriju, otro lielāko – par 46,2%.
Dati: CSP, EM, “firmas.lv”, Kokrūpniecības federācija
