Atis Klimovičs: Par karu jāzina – tam nav cilvēciskas sejas 19
Laika posmā līdz nākamā gada 9. maijam šā pasākuma apmeklētājiem pie Uzvaras pieminekļa Rīgā ieteiktu izlasīt divas dokumentālas grāmatas – Otrā pasaules kara dalībnieka vācu kara ārsta Henriha Hāpes atmiņu stāstījumu “Galamērķis Maskava” (“Punkt naznačeņija Moskva”) un pazīstamās baltkrievu rakstnieces Svetlanas Aleksijevičas stāstu krājumu “Karam nav sievietes sejas” (“U voini ņe ženskoje lico”). Abas krievu valodā iznākušās un Rīgā pieejamās stilistikā atšķirīgās grāmatas vieno vēlme pastāstīt par parasto ierindas karavīru – vācieti un krievu –, kas ierauts milzu postā. Humāni vēstījumi, kas palīdz saprast miljoniem karā nokļuvušo cilvēku individuālos pārdzīvojumus, un tas, šķiet, ir pats atbilstošākais veids, kā runāt par to, izvairoties no politikas izliktajiem propagandas slazdiem.
[wrapintext][/wrapintext]
H. Hāpe raiti apraksta spraigu kauju kādā sādžā Maskavas tuvumā, kurai beidzoties, salā sastindzināti kopā guļ desmitiem vāciešu un krievu. Savās kara gaitās ārsts palīdzējis ne vienam vien ievainotam krievu karavīram, arī ļāvis nokļūt brīvībā kādai jaunai sievietei, kura turēta aizdomās par spiegošanu vācu armijas aizmugurē. Ārsta atmiņu stāstījums aptver nedaudz vairāk par pusgadu ilgu laika posmu, un šajā laikā iet bojā gandrīz visi viņa biedri un draugi.
Kāda baltkrievu rakstnieces intervētā sarkanās armijas veterāne stāsta par savu pirmo nogalināto pretinieku – tas bijis šausmīgi – nogalināt cilvēku. Kad tas ticis izdarīts, sievieti ilgi kratījis drudzis. Savukārt kāda cita, smagi ievainota sieviete, nav vēlējusies kā invalīde atgriezties mājās. Tikai pēc trīsdesmit gadiem, S. Aleksijevičas pamudināta, piekritusi satikt savu veco māti.
Karam nav sievietes vaibstu, tam vienkārši nav cilvēciskas sejas. Sarkanās armijas izlūka Ļubovas atmiņas ir skaudras: “Parasts lauks. Pēc lietus. Uz ceļiem kāds jauns karavīrs. Brillēs, kas nepārtraukti slīd lejup, un viņš tās bīda atpakaļ. Inteliģents Pēterburgas zēns. Šauteni viņam jau atņēma… Mēs dzirdam, kā viņš lūdzas, lai nenošauj, ka mājās viena pati māte. Sāk raudāt. Un te – tieši pierē. No pistoles. Brīdinājuma šāviens – ar katru tā būs, ja nodrebēs…”
Šādi S. Aleksijevičas dokumentālās grāmatas akcenti ļauj pietuvoties reālajai kara gaisotnei, palīdz saprast tajā iekļuvušā mazā cilvēka pārdzīvojumus. Tieši pārciestajām grūtībām un šausmām, emocionālajām un fiziskajām sāpēm, kuru smagumu šādos apstākļos nebijušajiem gandrīz neiespējami aptvert, vajadzētu kļūt par pamatu 9. maija piemiņas brīdim. Bojāgājušie un no kara pārnākušie pelnījuši nevis skaļu rīboņu, ko pavada masveida “antifašistiskā” propaganda Krievijas TV kanālos, bet gan izpratni par viņu nestā upura smagumu. Mierīgu, klusu piemiņu, kas plestos pār visiem Latvijā karojušajiem – krieviem, vāciešiem un latviešiem, un citām tautām piederīgajiem.
Kaut ko, šķiet, cittautieši varētu aizgūt arī no latviešiem. 73 gadus vecai latvietei vaicāju, kā viņa spējusi sadzīvot ar padomju noziegumiem (1945. gadā viņas māti zvērīgi piekāva čekisti; tas bija viņas nāves iemesls). “To esmu pārvarējusi, taču neko neesmu aizmirsusi.” Sieviete norādīja, ka apsūdzams esot Staļins un čekisti, bet ne visa krievu tauta.
Cilvēciska un humāna pozīcija – zinot par šīs sievietes personīgajiem piedzīvojumiem – viņa bija tikai trīs gadus veca, kad pieredzēja čekistu vardarbību. Spējas paskatīties uz lielo karu no cilvēciskām pozīcijām un atteikšanās allaž uzsvērt savas individuālās ciešanas var tikai uzlabot etnisko saprašanos Latvijā.
