Pēc Montekarlo rallija: Jāmēģina vēlreiz? Vai jāmeklē īsti ātrumposmi? 0
Latvijas rallija ekipāža Agris Staņēvičs un Jānis Kirkovalds ir no vēsturiskā Montekarlo rallija atgriezušies. Un izvēlējās piedzīvojuma noslēgumam neparastu formu, kurai precedentu savā unikālajā pieredzē nespēja atrast pat pašlaik sirmākais autosporta TV komentētājs Uldis Podnieks. “Brīvkalnu” trasē žigulītis ar numuru 37 tika nevis rātni eksponēts, bet veciem draugiem uzticēts. Brauca Ivars Caune (no savas ikdienas gluži vai jaunās “Škodas” izkāpis), brauca Marats Blate (pēc “Porsche”), Atis Jansons (pēc “Subaru XV”). Podnieks filmēja. Kas vēlas šo stāstu skatīt pilnā apjomā – pameklējiet LTV7 arhīvos sestdienas, 10. marta, “Automoto Nr. 2”.
Galvenie secinājumi šādi. Pirmais – brauc Agra restaurētais un pilnveidotais VAZ lieliski. 120 ZS, ko izdevies no 1,6 litru motoriņa izspiest, ir tik viegla (nav pat tonna) rīka dinamikai pilnīgi pietiekami. Pagājušā gadsimta ātrumkārba nerada nekādas pretenzijas. Mazliet citādi ir ar bremzēm – pirmajos apļos liekas, ka tādu te nemaz nav… Ir jau, tikai tur kaut kur dziļāk. Un stiprāk jāuzmin… Spilgtākais pārsteigums – “saīsināta” un pastiprināta stūre. Absolūtas mūsdienas antīkā smagā cīniņa vietā, kurš kalnu serpentīnos esot bijis neizturams.
Vai var šāds relatīvi lēts auto cīnīties ar viena vecuma autobūves pērlēm? Var – laba meistara vadīts, ja laika apstākļi braucienu sarežģī. Pa pliku asfaltu (un tāds bija šāgada rallija lielākajā trases daļā) laika normas spēj ievērot gandrīz visi. Un būtiski uzlabot savu vietu ranga tabulā (atgādinu – ekipāža to gluži vai traģikomiski sabojāja jau pirmajā posmā ģeneratora defekta dēļ) ir gluži vai neiespējami.
Tātad otrais secinājums – ir jau šis skaistais regularitātes rallijs tikai tāds īstas sporta sacensības aizstājējs. Te neuzvar ātrākais. Speciālajos posmos uzdoto vidējo ātrumu (normas satiksmes noteikumu robežās) tiesneši ar modernas elektronikas un telemetrijas palīdzību spēj pārbaudīt jebkurā trases punktā. Un par atkāpi no tā sodīt. Tas ļoti atvieglo organizatora darbu. Satiksme nav jāslēdz. Trasē kontrolpunkti nav vajadzīgi. Un uzdevumu spēj izpildīt, gandarījumu gūt (svarīgākais!) var gandrīz visi. Ja vien negadās ģeneratora defekts, kāds sniega tīrītājs vai milzu furgons, kas velkas pa priekšu divreiz lēnāk, nekā rallistiem vajadzētu, kāda paša pilota kļūda, kas spriedzē gluži iespējama… Vārdu sakot – laimes spēle ar sportiskām piedevām.
Karstākais tikšanās jautājums – cik tas maksā? (Jo varbūt varu pamēģināt arī es?) Oficiālā dalības maksa ekipāžai ir 4800 eiro. Apmēram otrtik sanākot pārējie izdevumi. Degviela, auto nogādāšana līdz sacensību vietai un atpakaļ (“Kurbada” dižtreileris), iepriekšēja trases izlūkošana un stenogrammu sastādīšana, četri riepu komplekti un apkalpe trasē. Daudz kas iznāktu lētāk, ja no Latvijas (vai vismaz Baltijas kopumā) startētu pilna komanda (piecas ekipāžas). Šajā 10 000 eiro summā, protams, neietilpst paša auto iegāde (skat. “ss.lv” – izvēle gan nemaz nav tik plaša) un restaurācija, sportiskais aprīkojums (sporta sēdekļi, drošības karkass, stūrmaņa aparatūra u. c.).
Vai brauksiet vēlreiz? Agris saka – niez jau… Ar visām elektrošmucēm mēs savā klasē uzrāpāmies līdz vietai otrajā desmitā. Bez tām būtu apmēram trešie. Tā gan nedrīkst rēķināt, jo Merfijs citas ziepes būtu varējis piespēlēt… Gribas jau uz tā pjedestāla uzrāpties.
Bet vēl vairāk gribas iziet citā arēnā. Vēsturiskajiem auto notiek arī klasisku ralliju (ar īstiem ātrumposmiem) seriāls, Eiropas čempionāts. Tādēļ mūsu auto ir gatavots atbilstoši visām FIA homologācijas prasībām.
