Nodokļu maksātājiem uz kamiešiem būs vēl viens izdevumu slogs – jaunavas mums mācīs, kā pareizi pieņemt saules vannas. Egila Līcīša feļetons 17
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kad Ministru prezidenta parlamentārā sekretāre un tuvākā palīdze Evika Siliņa pieteica anonsējumu, ka esošā valsts komunikācija par Covid-19 pandēmiju sevi izsmēlusi un jāgādā jauna stratēģija saziņai ar sabiedrību, daži iedzīvotāji sastinga mēmās izbailēs, bet citiem asinis dzīslās sāka vārīties.
Ja jau veselības ministra kunga pajumtē radīts Vakcinācijas projekta birojs ar rekordalgām, tad premjerministrijas parlamentārajai sekretārei, izslavētai blondīnei Evikai, naudas līdzekļu prasības būs kudī augstākas, jaunradītais Komunikācijas lietu birojs tiks bez mēra, bez sāta, negausīgi pārfinansēts.
Iekritīsim parādos, ko maksās mūsu bērni un mazbērni.
Nosarkusi kā biete, premjera labā roka nāca klajā ar papildu skaidrojumu. Tā kā politiskā elite pavisam esot zaudējusi saikni ar tautu, tikšot veidota ceļa karte, kas vedīs ārā no apļa par drošības pasākumiem uz stāstu par veselīgu vasaras sagaidīšanu.
Par to galvenie runātāji būšot cilvēki no iedzīvotāju vidus, mazāk saistīti ar politiku. Fū! – sabiedrība atvieglota nopūtās.
Tātad LTV “Šodienas jautājuma” pārraidē aizsēdējušos Dūrīša un Pavļuta vietas ekrānā ieņems patīkama izskata jaunava, kura pamācīs, kā pareizi ādā iesmērēt pretiedeguma krēmu un pieņemt saules vannas uz balkona, un sportisks vīrietis, kurš pastāstīs, kā ierobežojuma apstākļos nodoties fiziskām nodarbēm gada siltajos mēnešos.
Jaunā komunikācijas stratēģija ir pamatota, jo nu jau labu laiku šķita, ka viss pārējais strīpots no Ministru kabineta sēžu dienas kārtības, izņemot nemitīgu cīņu ar neuzveicamu pandēmijas milzi.
It kā mūsējā būtu Antarktīdā sastādīta valdība, kuras locekļi vārdu “sniegs” prot pateikt simt veidos un vienā laidā apspriežas tikai par ledus problemātiku, vai tas sasalst vai pakusis, vai aisbergi atlūzuši un aizlavierē okeānā, vai vēl turas pie saltā krasta.
Vai tās varētu būt mūsu operzvaigznes – alti, tenoriņi – vai paveci aktiermākslas korifeji, kuri iestudējuši uzstāšanās prasmi pasaku ziņa Harija Misiņa vai krustmāmiņas Singas mīkstās balsīs.
Vai cilvēku sagatavināšanu vasarai uzticēt estrādes māksliniekam mīlīgajam Laurim R. vai daiļrunīgiem, ar izpušķojumiem runājošiem baznīckungiem, kas, acīm dzeļot, no kanceles metīs baznīcēnos taisnus vārdus – nelabais kā rūkdams lauva staigā apkārt, meklēdams dievbijīgas dvēseles, kuras vest kārdināšanā uz mājsēdes pārkāpumu!
Nudien, no ministru teiktā daudz pozitīvā neizlobīsi. Kaut gribētos, lai valdības locekļi ierastos pie TV skatītājiem, vareni dunēdami kā pavasara palu straume vai čurkstēdami kā no zemes izlauzies strautiņš, nereti sacītais rada sajūtu, ka klaudz bungādiņās un džinkst ausīs.
Valdības reitings nokrities pusmastā, tāpēc ministri pieņem jaunus un jaunus drošības pasākumus.
Metas glābt, kas glābjams, jo no Lielbritānijas tuvojas simtkārt lipīgākas mutācijas vīruss ar 117. numuru, plāno pārvilkt visu Latviju ar tīklu, lai nevarētu piezemēties atlidojušie gājputni – reāli putnu gripas pārnēsātāji, un grib slēgt robežas ar infekcijas smagi skarto Igauniju.
Vienvārdsakot, ministri informējas, ko, apaugušo matu kodaļu cērpot, katrs dzirdējis no divām frizierēm. Priekšgalā ejošais Krišjānis Kariņš arvien vairāk sāk izskatīties pēc nesalaužama astoņdesmitgadīga sirmgalvja, kas balts kā ābele vecumā vēl dara godu savai partijai, bet drīz nespēs savaldīt kopā raibo kolektīvu.
Sabiedrībai pamazām ataust gaisma, ka valdība nav vis kompetences centrs, nav augsti mācītu zinātņu vīru biedrība, bet 14 salasījušos cilvēku kombinācija, kuru vidū ir balamutes ar maz zināšanām krājumā un pilnīgi dumiķi, kuri spēj reaģēt tikai uz ļoti spilgtiem uzliesmojumiem. Tie gražojas, čīkst, un ne visi grib saspēlēties.
Jāparēķina, kas maksā dārgāk. Vai meklēt stratēģiju, kā centralizēti dot oficiālu iztulkojumu, vai – veidot jaunu valdību.