Jāmaina attieksme, nevis vārds! Saruna ar valodnieku un profesoru Andreju Veisbergu 110
Linda Kusiņa-Šulce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Lai gan ikdienā valodas lietojumam nepievēršam pārmērīgu uzmanību – līdzīgi kā nepamanām gaisu, ko elpojam, – ir brīži, kad šajā dabiskajā plūsmā rodas saviļņojums. Tādu radīja ziņās nonākušais Valsts valodas centra Latviešu valodas komisijas lēmums par etnonīmu lietošanu latviešu valodā. Nolēmu to izmantot par ieganstu, lai aprunātos ar Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesoru, tulkošanas virziena vadītāju Andreju Veisbergu.
Viņš uzskata – patlaban fonā atkāpušās bažas par latviešu kā valsts valodas statusu, taču izvirzījušās trīs citas satraucošas tendences.
Kas jums pašam šobrīd šķiet aktuālākās, satraucošākās vai, iespējams, pozitīvākās tendences latviešu valodā?
A. Veisbergs: Pēdējos gados mazliet fonā aizgājuši, nav vairs tik aktuāli un satraucoši latviešu kā valsts valodas statusa jautājumi – tas zināmā mērā ir referenduma rezultāts, dabiskā attīstība, beidzot arī izdevās pareizajā virzienā pavērst mazākumtautību izglītības sistēmu.
Taču ir trīs problēmas, ko patlaban saskatu. Pirmā – angļu valodas invāzija jauniešu vidū. Par to esmu runājis vairākkārt, un vēl joprojām īsti nav skaidrs – varbūt tā ir mode, par ko nenāktos pārāk uztraukties, jo tas varētu pāriet. Bet varbūt – jaunās informācijas sistēmas rezultāts, kad bērni jau no mazotnes skatās un klausās anglofono saturu.
Mani pārāk nesatrauktu, ka jauniešu valodā parādās atsevišķi angļu vārdi, jo patiešām ir vārdi, kam latviski nav vieglu ekvivalentu. Bet tas, ko bieži dzirdu, ir mikslis, kur puse teikuma ir latviski un otra – angliski, turklāt abas ir pareizas.
Es skolas laikā ar labāko draugu runāju angliski, lai būtu dzīvas valodas prakse. Taču nekad nejaucām pusi uz pusi. Angļu valodas ietekme šādā veidā ir tendence, kuru man grūti izprast, bet tā, šķiet ir diezgan nopietna.
Novērtēt latviešu valodas kopējo kvalitāti ir sarežģīti. Ir cilvēki, kas runā ļoti labi, arī preses izdevumiem un paralēlajiem interneta avotiem salīdzinājumā ar 90. gadiem valoda kopumā ir labāka.
Satraucoši ir tas, ka cilvēki aiziet no grāmatām. Man ir diezgan daudz draugu izdevējdarbības aprindās, un iekšējā informācija liecina, ka grāmatu nosaukumu skaits nekrīt, bet tirāžas ir būtiski kritušās.
Nevar teikt, ka cilvēki vispār nelasa – teksti jau mums virmo apkārt bezgalīgi, jautājums tikai, kādā kvalitātē tie ir un par kādām tēmām. Mana prognoze ir, ka mēs kādā brīdī nonāksim pie tā, ka aptuveni pieci līdz desmit procenti sabiedrības valodu lietos smalki un eleganti, bet pārējiem tā būs visai primitīvā līmenī.
Vai tā nav visas pasaules tendence? Varbūt tādēļ, ka valoda bija galvenā identitātes sadaļa, līdz šim to turējām lielākā vērtē, bet patlaban esam nonākuši pie tāda stāvokļa kā Lielbritānijā, piemēram, kur augstākie sabiedrības slāņi lieto t. s. BBC angļu valodu, bet pārējai sabiedrībai tā ir daudz neattīstītāka…
Lielbritānijā kvalitatīvajām avīzēm, kurās tiek lietota patiešām augstvērtīga angļu valoda, ir varbūt 50 000 eksemplāru tirāža, iespējams, pat mazāka. Bet plašām masām domātām avīzēm, kurās valoda ir prasta un agresīva, tirāža var pārsniegt miljonus, līdz ar to, protams, šāda tendence ir visur.
Ja runājam konkrēti par latviešu valodas problēmām, kā otro es minētu valodas birokratizāciju. Tā, protams, var tracināt, bet, no otras puses, visās valodās ir birokrātiskais stils un samudžinātu vārdu krājums.
Zināmā mērā tas liecina, ka latviešu valoda ir sasniegusi briedumu. Taču ir specifiskas jomas, piemēram, iekšlietas, kā arī juridiskie jautājumi, kurās valoda ir tik smagnēja un samākslota, ka to pat reizēm grūti saprast. Tas nav labi, un šī tendence tiek daļēji pārnesta plašākā apritē, jo arī ziņu veidotāji un portāli bieži to izmanto bez apstrādes.
Domāju, visi to izjūtam pandēmijas tekstos: bieži grūti saprast, kas ir kas. Nesen saņēmām Izglītības un zinātnes ministrijas rīkojumu – “ja telpā ir mazāk par vienu cilvēku, obligāti jānēsā FPP2 maska”. Vai tā ir prasta kļūda vai slikts formulējums?
Par birokrātisko valodu runājot, par gada nevārdu tika atzīts vārds “sadarbspējīgs”.
Sākumā tika radīts vārds sadarbspēja, “interoperability”, ko izmantoja gan militārajā, gan datorjomā, tas nebija slikts. Tad radās sadarbspējīgs, kas jau ir neveiksmīgāks, jo pagarš un parasti apzīmējumu “spējīgs” attiecina uz cilvēku. Un, protams, ir jautājums, vai to vajag lietot arī citur, ārpus birokrātiskās jomas.
Esmu ievērojis, ka ir ierēdņi, kuri dažādās intervijās ar īpašu baudu saka “sadarbspējīgs sertifikāts” – šķiet, viņiem patīk demonstrēt savu kompetenci.
Tāpat savulaik naudas atmazgāšanas vietā ieviesa “noziedzīgi iegūtu līdzekļu nelikumīgu legalizāciju”. Atmazgāšana laikam izklausījās pēc aizguvuma no krievu valodas, lai gan šī metafora tiek izmantota vairumā Eiropas valodu.
Nevienam šī frāze nepatīk, to grūti atcerēties, šis savārstījums aizņem daudz laika, no tā grūti veidot atvasinājumus – teiksim, tur, kur varēja būt naudas atmazgātājs, tagad būs persona, kas nodarbojas ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu nelikumīgu legalizāciju. Terminā bieži gribas iespiest visu definīciju, un rodas monstri, kurus cilvēkiem grūti atcerēties un saprast. Un tad vieglāk izmantot angļu vārdu…
Un trešā tendence?
Kā trešo tendenci es minētu agresīvo politkorektumu un iekļaujošo valodu, ko pie mums daži ļoti vēlas pārņemt. Tur ir pretruna pretrunas galā. Piemēram, ja nu būs astoņi dzimumi/dzimtes un katrs prasīs sev gramatisko dzimti, ko darīsim?
Jau tagad ir daudz apakšvalodu burbuļu, un to lietotāji varbūt izvirzīs savus uzstādījumus, piemēram, vegāni uzskata, ka jāskauž frazeoloģija ar dzīvnieku vārdiem. Arī gada vārda un nevārda piedāvājumā bija ciscilvēki / cisvīrieši /cissievietes. Ja gribam iekļaut visas novirzes, marginālas grupas un to pretenzijas, tad valoda nevis kļūst iekļaujoša, bet tieši pretēji – tajā parādās dažādi apakšiedalījumi.
No Eiropas Savienības institūcijām pirms dažiem gadiem atnāca aicinājums padomāt, ko mēs varētu darīt iekļaujošas valodas sakarā – no tā arī faktiski radās Valsts valodas centra paziņojums, kas pirms nedēļas pēkšņi uzpeldēja un saviļņoja sociālos tīklus. Nav jau tā, ka no ES nāktu direktīvas reformēt latviešu valodu. Tiek atsūtīts paraugs, ko dara angļu valodā, un dažiem pie mums šķiet, ka latviešu valodā jāatrod tās pašas problēmas, kas ir angļu valodā.
Bet katrai valodai ir savas īpatnības. Un ar dzimtēm latviešu valodā nav problēmu, tās parādās visā gramatiskajā sistēmā. Bet, protams, ja ar divām nepietiek… Mums jau arī manīts ieteikums, ka “viņš/viņa” vietā varētu būt “viš”.
Var jau darīt kā ventiņu mēlē, kur norauj galotnes, bet vai vajag? Universitātē nesen pienāca e-pasts, kurā bija šāds teksts: “Pieeja informācijai ir rektor, prorektor, nodaļu vadītāj”. Iespējams, izlaižot galotnes, rakstītājs gribējis taupīt vietu, lai nerakstītu “rektoram vai rektorei”, bet man šķiet, ka tas varētu būt mājiens uz citām dzimtēm.
Ja runā par astoņām dažādām dzimtēm, tad man tiešām grūti iztēloties, kā šo konceptu iedabūt latviešu valodas gramatiskajā sistēmā. Angļu valodā mēdz izlīdzēties ar apzīmējumu “they”, bet latviešu valodā tas nojauc vienskaitļa un daudzskaitļa lietojumu…
Jā, angļu valodā ir vairāki veidi, lai izslēgtu ģenērisko “he”, reizēm tiek lietots “they”, un tad veidojas dīvainas gramatiskas konstrukcijas, kur teikuma sākums ir vienskaitlī, bet turpinājums daudzskaitlī. Var lietot abu dzimšu vietniekvārdus, taču valodas ekonomijas princips tam pretojas. Darba sludinājumā latviski tas, protams, ir pilnīgi pieņemams.
Man tomēr šķiet – visur valda pulksteņa svārsta kustība – ar milzu troksni nāk kāda mode un tad pierimst, un tad slīdam uz otru pusi. Kaut kas varbūt saglabājas, bet ekstrēmie piedāvājumi zūd. Ceru, arī te būs kas līdzīgs.
Un te mēs nonākam pie etnonīmiem, kas ir daudz senāks politkorektuma klupšanas akmens, jo patiešām ir apzīmējumi, kas šķiet nievājoši. Teiksim, runājot par apzīmējumiem “nēģeris” un “melnais”, man vissarežģītāk šķiet tas, ka lūzuma robeža iet starp paaudzēm – viena ir četrdesmit plus, kas uzaugusi ar tulkojumiem, kuros nēģeris bija pozitīvs vai vismaz neitrāls apzīmējums, kamēr melnais – negatīvs, savukārt jauniešiem nēģeris ir absolūti negatīvs vārds…
Nedomāju, ka visiem jauniešiem nēģeris ir negatīvs vārds. Protams, pārmērīgā angļu valodas ietekmē tā varētu šķist, bet, pirmkārt, “nēģeris” latviešu valodā nav aizgūts no angļu “nigger”, bet no vācu “Neger”, tas savukārt no franču un latīņu valodas. Vārds aizgūts sen, tāpēc tajā “g” pārveidojies par “ģ”. Latviski to lietoja jau Stenders, 19. gs. par nēģeru dzīvi un emancipāciju ir pilnas avīzes. Vārds nekad nav bijis negatīvi ietonēts, arī vārdnīcās tas nav marķēts kā noniecinošs.
Pašā angļu valodā laika gaitā notiek nemitīga “labā vārda” meklējumi: bija brīdis, kad apzīmējums “negro” bija labs, “nigger” slikts, tad “negro” kļuva slikts un “black” bija labs, tad par labu tika atzīts “afroamerican”. Nāks nākamais.
Turklāt kāpēc vispār tiek piesaukta Amerika, kur dzīvo varbūt viens procents pasaules nēģeru? Arī romāņu valodās ir negro – jā, Francijā dod priekšroku melnajam, bet spāņu un portugāļu valodā to lieto neitrāli. Arī ASV dzīvojošie 50 miljoni spāniski runājošo latīņamerikāņu lieto “negro”. Vienu brīdi viņi bija sākuši saukt nēģerus par brūnajiem, bet pret to protestēja paši nēģeri – viņi ir melni, nevis brūni, tādēļ spāņu valodā atsāka lietot “negro”.
Ja angļu valodā kaut kam ir negatīva nozīme, nevar uz to atsaukties, ka tādēļ tā kļūst negatīva arī citās valodās. Amerikā baltā vietā lieto “Caucasian”, vai mums tāpēc jāmaina sava kaukāzieša izpratne? Vācu valodā “Gift” ir inde, angļu – dāvana…
Man personiski melnādainais šķiet daudz nepatīkamāks vārds, tas asociējas ar tādiem veidojumiem kā šķībacainais, pumpainais, spalvainais.
Arguments, ka par nēģeriem esot daudz joku, ir pavisam dīvains, par blondīnēm un sievasmātēm to ir daudz vairāk. Vai tad liegsim arī tos? Ne jau pats vārds ir slikts, bet lietotāja attieksme. Lai kādu aizskartu, aizvainotu vai pazemotu, var izmantot jebkuru vārdu attiecīgā kontekstā un intonācijā – beka, siers vai piepe.
Stīla kungs teicis, ka viņu aizvaino, ja aiz muguras nosauc par nēģeri. Ja viņu aiz muguras ar negatīvu pieskaņu nosauks par melno, – vai tas būs labāk? Es neredzu loģiku cīnīties ar vārdu. Jāmaina attieksme, nevis vārds!
