Tagad daudzi sabiedrībā zināmi cilvēki stāsta, ka aizrāvušies ar pavārmākslu. Vai jums patīk gatavot? 13
Nē, tas nav mans vaļasprieks. Tā nopietnāk es gatavoju tikai reizi gadā, jo mums jau 40 gadu ir tradīcija rīkot Jaungada svinības, kad pie manis sanāk visa paplašinātā ģimene. Tad sāku gatavoties jau pāris nedēļas iepriekš, pierakstu interesantākās receptes un domāju, kā pārsteigt savējos.
Vai uz ielas cilvēki jūs atpazīst?
Jā, valsts svētku laikā pienāca klāt viens puika un saka: “Sveika, Laimdota!” Citreiz vienā izbraucienā mani uzrunāja puisītis, kurš teica: “Es tevi zinu! Tu esi no Rīgas.” Katrā ziņā slikta pieredze man nav bijusi. Ja arī kāds lamā, tad aiz muguras, interneta komentāros. Tagad internets ir nolīdzinājis atšķirības starp cilvēkiem, tviterī var rakstīt visi: premjers raksta, es rakstu, tāpat to var darīt jebkurš. Taču vienlaikus cilvēki pie saviem datoriem un telefoniem kļūst arvien vientuļāki. Nesaukšu nevienu vārdā, bet redzu, ka arī Saeimā ir politiķi, kas faktiski dzīvo šajā virtuālajā pasaulē. Skatos, ka mūsu komisijas sēdēs atnāk ziņotāji un stāsta par dienas kārtības jautājumiem, bet dažs labs deputāts tikmēr spaida savu telefonu. Varbūt ar vienu ausi klausās, bet tas jebkurā gadījumā nav pieklājīgi. Laikam nāksies darīt kā skolā, kur pirms stundām bērniem tiek atņemti telefoni.
Kāda ir jūsu vīzija par Latviju gaidāmajā mūsu valsts simtgadē?
Es ticu Latvijai. Kad vēl nebiju visos šajos amatos, man bija laiks papētīt savas saknes. Paaudžu paaudzēs mani senči bijuši zemnieki. Atceros savu vectēvu, kurš nebija mācījies augstās skolās, bet bija ļoti inteliģents cilvēks, spēlēja vijoli, klavieres, akordeonu. Mūsu senči strādāja un ticēja savai zemei. Kāpēc lai mēs to nevarētu?
