Vai arī par jums ir kādas sazvērestības teorijas? Piemēram, Godmanis bija pataisīts par “cukurfabriku magnātu”. 13
Jūs jau droši vien labāk zināt (smejas)! Man tiek pārmests darījums par “Citadeles” pārdošanu, bet es joprojām uzskatu, ka tas bija labākais no iespējamiem risinājumiem. Amerikāņu investoriem bija spēcīgāks biznesa plāns, un viņu piesaistīšana bija arī drošības jautājums.
Vai jums tika doti mājieni no ASV vēstniecības vai Vašingtonas, ka būtu labi pārdot “Citadeli” tieši šiem cilvēkiem?
Nē, drīzāk bija mājieni no citiem spēkiem, ka nedrīkst pārdot amerikāņiem. Es teiktu, ka tas spiediens bija daudz lielāks.
Kā jūs vērtējat situāciju, ka laika gaitā gandrīz visi lielākie Latvijas pārtikas uzņēmumi nonākuši ārzemju īpašnieku rokās?
Protams, būtu labāk, ja mums būtu pašiem savi investori. Tādēļ ar lielu cieņu izturos pret “Preiļu siera” vadītāju Jāzepu Šņepstu, kuram izdevies saglabāt un attīstīt šo uzņēmumu. Mums vajadzētu vairāk tādu cilvēku! Taču jāsaprot arī tas, ka pienu mēs saražojam daudz vairāk, nekā spējam patērēt, tādēļ mūsu piensaimniekiem jāmeklē noieta tirgus pasaulē. Visu cieņu mūsu mazajiem ražotājiem, bet diez vai viņiem būtu pa spēkam nosūtīt saldējuma kravu uz Ķīnu, kā to izdarīja “Food Union” (krievu investoriem piederošs uzņēmums, Rīgas un Valmieras piena kombinātu saimnieki. – Red.). Ja mēs gribam eksportēt, tad kapitāla koncentrācija ir neizbēgama.
Kapitāla koncentrācija izpaužas arī tā, ka Latvijā viss koncentrējas ap Rīgu, bet lauki paliek novārtā.
Šodien runāju ar Lauku konsultāciju un izglītības centra vadītāju Mārtiņu Cimermani, un nonācām pie secinājuma, ka starp laukiem un Rīgas politiķiem izveidojusies milzīga plaisa. Teicu, ka esmu gatava braukt uz laukiem un runāt ar cilvēkiem. Jādara viss iespējamais, lai šo plaisu mazinātu, jo tā var novest pie neparedzamām sekām. Mēs jau redzam, kas šogad notika ASV un Lielbritānijā. Man ir bail, jo globalizācija palielina atšķirības starp cilvēkiem, kam izdevies atrast savu vietu dzīvē, un tiem, kas nav bijuši tik veiksmīgi. Mūsdienās dzīves ritms ir tik straujš, ka ir ļoti viegli atpalikt no kopējās plūsmas. Politikā dažkārt runā par “dažādu ātrumu Eiropu”, bet mums ir “dažādu ātrumu sabiedrība”: vieniem izdodas visur paspēt, bet citi nevar tā skriet un turēties līdzi. Esmu daudz domājusi, kā mazināt plaisu starp veiksmīgo un ne tik veiksmīgo iedzīvotāju slāni. Nonācu pie secinājuma, ka vienīgais risinājums ir izglītības veicināšana visos līmeņos.
