Visas šīs lielās repatriācijas akcijas ilga līdz 1948. gadam. Un arī Latvijā 1945. gada februārī izveidoja Latvijas PSR Tautas komisāru padomes Repatriācijas komisiju. Tā savukārt bija pakļauta Maskavai, un katrai republikai bija sava. Komisija kārtoja repatriāciju uz Latviju. Priekšnieks tur bija čekas ģenerālis. Visiem, kas atgriezās, vispirms vajadzēja iziet filtrācijas nometni. Tad viņus reģistrēja un pārbaudīja arī jaunajās dzīvesvietās. No Latvijas atgriešanos mēģināja arī propagandēt Rietumos. Tiem, kas dzīvoja PSRS okupācijas zonā, arī Austrijā, nebija izvēles – bija jābrauc atpakaļ. 9
Padomju atgriešanās propagandai Rietumu zonā nebija liela iespaida. Viņi izdeva līdz 1949. gadam trīs grāmatas “Dzimtene sauc”, vēl speciālu “Cīņas” numuru izplatīšanai Rietumos. Tāpat bija speciāli radioraidījumi no Austrumberlīnes. Visa tā kampaņa PSRS bija izmaksājusi 88 miljonus rubļu. To padomju Latvijas repatriācijas organizāciju, ko vadīja Pēteris Valeskalns, likvidēja 1953. gadā, jo būtībā kopš 1947. gada gandrīz neviens vairs nerepatriējās. Jā, vēlāk bija viens otrs, kas brauca atpakaļ dažādu iemeslu dēļ, arī tāpēc, ka bija sataistījuši “mēslus”, bet tādu bija 10 – 20 gadā.
Vēl viens moments bija 1956. gadā, kad Vācijas Federatīvās Republikas kanclers Konrāds Adenauers parakstīja līgumus Maskavā. Tad daudzi bija nobijušies, ka krievi baltiešu repatriāciju varētu pieprasīt. Kad vēlāk skatījos arhīvos, izrādījās, ka PSRS bija prasījusi nevis repatriāciju, bet baltiešu adreses Vācijā, lai varētu informēt par tādām iespējām. Bet vācieši bija skaidri definējuši, ka bēgļus nevar piespiest atgriezties un arī adreses nedeva. Brīvprātīgi, ja vēlējās, varēja atgriezties.
Vācijas valdība deva brīvību uzreiz repatriēties tiem, kas bija psihiatriskajās slimnīcās un cietumos. Kad tas notika 1957./1958. gadā, cietumos Vācijā sēdēja kādi 50 latvieši. Daļa no viņiem tiešām aizbrauca atpakaļ. Par psihiatriskajām slimnīcām man gan datu nav.
Otrkārt, kad 1955. gadā Austrumberlīnē nodibināja komiteju “Par atgriešanos dzimtenē”, tai vajadzēja latviešu adreses, lai izsūtītu paziņojumus. Latviešu Centrālā komiteja tad atradās Augustdorfā. Tur tika organizēta kartotēkas nolaupīšana, lai varētu cilvēkiem piesūtīt šīs avīzes. Izrādās, ka to zagšanu kārtoja Austrumvācijas slepenais dienests
”Stasi” PSRS VDK uzdevumā. Apmēram tajā pašā laikā kartotēkas nozaga arī citiem baltiešiem. Es vēl atceros, kad toreiz nometnē sāka pienākt šīs avīzes par atgriešanos Latvijā, sacēlās troksnis, vai ņemt to avīzi vai ne. Tad vienojās ar Vācijas pastu, ka cilvēki varēja atteikt piegādi.
