Foto – Timurs Subhankulovs

– Bet iedomājieties, ar kādām problēmām bija jāsaskaras! Kad okupēja Vāciju, tur bija kādi 10 miljoni piespiedu darbos atvesto. Tas jautājums bija ātri jārisina, turklāt sabiedrotie gribēja iespējami ātri dabūt mājās savējos gūstekņus, kas bija atbrīvoti, bet atradās padomju okupācijas zonā. Viņu bija kādi 60 tūkstoši. Tur jau tā lieta, ka viņi steidzināja savējo mājās dabūšanu, nemaz nedomājot par citām problēmām.

Ja skatās uz repatriāciju no PSRS okupācijas zonas uz Latviju, tad cilvēkam atgriešanās dzimtenē ilga caurmērā 1 – 3 mēnešus. Bieži tas netika nekā organizēts un atstāts pašplūsmā. Nekāda transporta uz trīs filtrācijas nometnēm Latvijā – Daugavpilī, Jelgavā un Rīgā – nebija. Saglabājies ļoti maz atmiņu par šo atpakaļceļu, taču var teikt, ka krievu pusē tā nodrošināšana nebija nekāda prioritāte.

Rietumos visus pārvietojamos vispirms koncentrēja savākšanas punktos un pēc tam tur izveidojās nometnes, kurās dzīvoja tā saucamie “DP” (Displaced person – angl.) jeb “dīpīši”. Vairāk vai mazāk šīs nometnes nonāca ANO Palīdzības un atjaunošanas administrācijas (UNRRA) apgādībā ar mērķi repatriēt. UNRRA pret baltiešiem varu nelietoja; veica dažādas aptaujas – vai grib vai negrib atgriezties mājās. Padomju repatriācijas virsnieki drīkstēja apmeklēt šīs nometnes, lai veicinātu repatriāciju. Arī pašu latviešu nometnēs iznākošajās avīzēs pēc sabiedroto pieprasījuma ievietoja repatriācijas sludinājumus. Tā laika trimdas presē ir dažādi apraksti, kā notikusi bēgļu tikšanās ar militārās misijas un padomju repatriācijas virsniekiem. Vieni bija solīdi, citus izsvilpa vai negribēja ņemt pretī. Sevišķu ievērību guva viens gadījums Blombergas nometnē, kad, militārajai misijai aizbraucot, pret tās automašīnu meta rokasgranātu. Kas bija bumbas metējs, tā arī netika noskaidrots. Bet tajā nometnē lielākoties dzīvoja latvieši.