– Kā komentēsiet, ka PSRS Jaltas repatriācijas vienošanos izmantoja arī pret tiem, kuri Krieviju pameta pēc 1917. gada un pat formāli nevarēja skaitīties padomju pilsoņi? 9
– Par to ir sarakstītas grāmatas. Daudzi no tiem kazakiem, kurus izdeva, Padomju Savienībā nekad nebija dzīvojuši. Bija tādi, kas dzīvoja Francijā kopš Pirmā pasaules kara. Jāatceras, ka PSRS repatriācijas politikas mērķis bija daudz plašāks. Pirmkārt, dabūt atpakaļ savus pilsoņus; otrkārt, iegūt darbaspēku; treškārt, sodīt tos, kuri pametuši padomju impēriju; ceturtkārt, izslēgt PSRS naidīgu emigrantu kopienu veidošanās iespēju Rietumos. Kazakus Rietumi izdeva PSRS kā bloku, tos nešķirojot. Ar latviešu gūstekņiem Francijā ir gadījumi, kad neviens neskatās, kāda ir viņu pilsonība. Īpaši tā notika pirmajos pēckara mēnešos, kad vēl trūka skaidrības. Tikai 1945. gada rudenī rietumnieku militārā administrācija sev definēja, kas ir baltieši un ka tie nav repatriējami piespiedu kārtā. Līdz tam viss bija atkarīgs no vietējā komandanta, vai viņš saprata, kas ir kas un vai viņu varēja kaut kā piemānīt.
– Jaltas līgumā nebija noteikts, vai repatriācijai jānotiek brīvprātīgi vai piespiedu kārtā?
– Tas nebija teikts. Bija sacīts, ka jāizveido savākšanas punkti un pēc tam savāktās personas jānogādā līdz noteiktai vietai, kur tās nododamas otrai pusei. Bet PSRS jau no sākta gala uzsvēra, ka repatriācijai jābūt piespiedu. Ja palasa 1944. gada rudens diplomātiskās sarunas, tad var redzēt, ka Maskavā to saprata kā visu PSRS pilsoņu sūtīšanu mājup piespiedu kārtā. Taču, tā kā tas attiecās uz PSRS pilsoņiem, sabiedrotie neiebilda. Polijas, Dienvidslāvijas pilsoņiem jau arī iznāca piespiedu repatriācijas. Problēmas radās tad, kad sabiedrotie sastapās ar situāciju, ka Vācijā no repatriācijas atteicās ap miljons cilvēku. Ar baltiešiem un poļiem tad jau bija skaidrs, ka tās personas, kas līdz 1939. gada 1. septembrim nav dzīvojušas PSRS, nav turp piespiedu kārtā repatriējamas.
