Jālepojas arī ar tiem, kas pjedestālu nesasniedza 0
Šoreiz gribas pārfrāzēt Viļa Krištopana slaveno iz krievu bērnu literatūras klasikas pasmelto teicienu. Saule (olimpiādē) vēl nebija norietējusi, kad mūsmāju ziņu aģentūrās jau tika izskaitļots, ka pirmo reizi kopš 1996. gada Latvija nav ieguvusi “vismaz trīs medaļas”. Latviešiem glāze vienmēr ir pustukša…
Var ilgi strīdēties, cik objektīvs rādītājs ir medaļas ieguvušo valstu rangu tabula. Bet ja nu mēs, runājot par medaļu skaitu, liekam uzsvaru uz “vismaz”, tad būtu lietderīgi atcerēties arī to, ka Latvija vismaz pirmajās pāris olimpiādēs pēc neatkarības atgūšanas vēl lielā mērā pārtika no padomju iestrādēm, kas neizbēgami sāka izsīkt. Varbūt tā īsti tikai Pekinā un Londonā parādījās valsts sporta jaunradītās vērtības un varējums, kas ir visnotaļ cienījams un veido labu pamatu tālākajam. Iespējams, attieksmes ziņā mēs varētu šo to aizgūt, piemēram, no Beļģijas, kas cerēto zeltu nesasniedza, bet kuras sporta komentētāji visu olimpiādes laiku nemitīgi atgādināja –
jālepojas ne tikai ar medaļniekiem, bet arī ar tiem slavējami startējušajiem, kas pjedestālu nesasniedza, jo esam taču “maza valsts” ar diezgan ierobežotām atlētu atlases iespējām.
Tomēr Beļģijas Karalistē, kura neoficiālajā tabulā palika aiz Latvijas, ir vairāk nekā desmit miljoni iedzīvotāju, un tā ir viena no bagātākajām Vakareiropas valstīm ar labi attīstītu sporta infrastruktūru. Iepriekš minētā stipri nosacītā rangu tabula nebūt nenozīmē, ka šajā ziņā esam pārāki par beļģiem vai somiem un ka lietuvieši nu ir varenāki par norvēģiem vai kanādiešiem. (Un šie sausie cipari vēl jo mazāk norāda uz kaut kādu, teiksim, Ziemeļkorejas “uzplaukumu”.) Tā drīzāk apliecina personību – sportistu un arī treneru – lomu, kā arī to, ka šīs personības ir pienācīgi novērtējamas.
Vienmēr jau var gribēt vairāk. Bet rodas jautājums, kas mūsu izpratnē būtu gana labi, un tāpat bieži rodas šaubas, vai tāds stāvoklis vispār ir sasniedzams. Sabiedrību ir krietni iespaidojis tas, ko citviet politiskajā leksikā apzīmē ar vārdu “vaimanoloģija”. Nereti apzināti izplatītais tā saucamais viedoklis, ka Latvijā nekā laba nav un nekas nav sasniedzams, veicinājis zemu pašnovērtējumu. Daudziem vienkārši ir izdevīgāk apgalvot, ka glāze pustukša pat tad, ja tā ir piepildīta. Protams, Latvijas mūziķu un mākslinieku gūtās balvas un starptautiskā atzinība masu apziņā īpaši neaizķeras, un būtu pilnīga nejēdzība nodarboties ar tāda veida panākumus salīdzinošām kalkulācijām. Sports sausai statistikai un dažādām manipulācijām pakļaujas vieglāk, bet arī tas savā būtībā, kā ikvienā valstī, ir Latvijas kultūras sastāvdaļa. Un tā, lai kā mēs rēķinātu, nupat tika papildināta ar jauniem vēsturiski svarīgiem ierakstiem.
