Jakovs Rafalsons: Latvieši ir labi audzināti 0
Sestdien, 19. oktobrī, M. Čehova Rīgas Krievu teātrī pirmizrādi piedzīvos “Rafalsonāte stīgu instrumentu pavadījumā”, kurā publikas iemīļotais šā teātra skatuves mākslinieks Jakovs Rafalsons pirmoreiz būs partnerībā divatā vien uz skatuves ar pazīstamo Latvijas Nacionālās operas orķestra vijolnieku Gidonu Grīnbergu. Bet rudens sezona Jakovam Rafalsonam iesākusies ar dalību jaunā seriālā “Divi vienā”, kur viņš spēlē bezgalemocionālo gruzīnu Zurabu Abuladzi.
– Ar kādām acīm jūs pats, Rafalsona kungs, skatāties uz savu varoni gruzīnu Abuladzi?
Jakovs Rafalsons: – Vispirms ļoti priecājos, ka esam ķērušies pie jauna seriāla, jo kādreiz dzirdu, ai, cik brīnišķīgs bija “Ugunsgrēks”, žēl, ka beidzies. To spēlējām deviņus gadus, pa to laiku mūsu varoņus cilvēki varēja iepazīt, un daudzi, ko tur liekuļot, seriālā iemīlējās. Un nu ir jauns darbs.
Nesen biju Gruzijā. Fantastiska, kolosāli labsirdīgu cilvēku zeme, kaut arī ekonomiskā ziņā viņiem klājas ļoti smagi. Esot viesizrādēs, bijām apmetušies viesnīcā, no kuras līdz teātrim, kur spēlējām, bija jābrauc cauri visai Tbilisi. Jautāju, cik maksātu taksis? Ui, dārgi, gruzīni teica, – piecus larijus. Apmēram divarpus eiro…
Tirgū vēlējos nopirkt garšvielas, kuru nosaukumu esmu jau aizmirsis. Pagaidiet, tirgū tūlīt atsaucās sieviete aiz letes, parādīšot, kur. Domāju, ar roku pamās īsto virzienu, bet nē, viņa mani aizvedīšot. Bet jūs taču atstājāt savu preci! Nekas, nekas, izgājām cauri visam tirgum līdz īstajai vietai un laipnā pārdevēja vēl ieteica, tieši kuras garšvielas vislabākās. Gruzijā visnotaļ dabiska rīcība…
Ēdām restorānā pusdienas, samaksājām rēķinu, un mums vēl atnes pudeli vietējā konjaka un vīnu – tas jums kā ciemiņiem mūsu pilsētā. Mans Abuladze ir kā bērns, kurš varbūt spējīgs uz sabiedrībā ne sevišķi pieņemtiem gājieniem un rīcību, taču visās viņa izdarībās un viņā pašā ir kaut kas ārkārtīgi sirsnīgs.
Filmējam ne tikai paviljonā, bet arī uz ielas, garāžā, ezerā, kur makšķerējam. “Divi vienā” – tas nozīmē divi saimnieki vienā mājā. Mēs ar Jāni Jarānu spēlējam divus saimniekus, kuri dzīvo vienā mājā.
Mūsu laikā, kad gaisā virmojošās enerģētikas nepavisam nav vienkāršas, šajā seriālā ir ļoti daudz labsirdības.
Dostojevskis kādreiz teicis – skaistums glābs pasauli. Es tomēr domāju, ka pasauli glābs labsirdība. Un tieši to caur televīzijas ekrāniem mēs vēlamies sēt cilvēkos. Mākslai jāpiemīt tādai infekcijas īpatnībai – spēt saindēt skatītāju. Mūsu gadījumā – ar labsirdību. To mēs arī mēģinām darīt.
– Nav ko slēpt, par seriāliem ne viens vien saka – šausmas, cik banāli, primitīvi…
– Kad uzņēma “Ugunsgrēku”, gadījās, ka aktieris citu darbu dēļ ilgāku laiku ir prom un nevar piedalīties filmēšanā. Tad nu scenārists izdomāja, kā šā aktiera tēlotajam varonim uz laiku pazust. Uz Felzenbaheru, piemēram, šāva. Tas notika vasarā, jo man bija jābrauc viesizrādēs. Pēc mēneša atgriezos un aizgāju uz mūsu Centrāltirgu – manuprāt, nevienā citā valstī nav tik skaista un tīra tirgus kā mūsējais, ne velti to skatīties nāk visi ārzemnieki – un iestājos rindā. Jauna meitene aiz letes kaut ko pārdod, skaita naudiņu, nevilšus paceļ acis, ierauga mani un… tādā patiesā, neviltotā priekā iekliedzas: “Viņš ir dzīvs!” Visapkārt ļaužu pilns… Es pieliecos, lai virs letes labi ja mans muguras kūkums redzams, un mukšus prom.
– Un vēl kāds teiks, ka Latvijas skatītāji ir vēsi!…
– Nē, apbrīnojami! Rādiet uz skatuves karstu, un latviešu skatītājs arī tāds būs. Pasniedziet viņam kaut ko aukstu, un jūs to pašu saņemsit pretim. Latvieši ir labi audzināti. Ja nepatiks, nesauks “bū”, necelsies kājās un necirtīs durvis. Nē, noskatīsies līdz galam, vēsi aplaudēs un klusiņām pametīs zāli. Bet, ja patiks – o!
Esmu par to pārliecinājies. Patlaban ar izrādi “Pasauc un es atnākšu”, kopā ar Aīdu Ozoliņu un Guntu Virkavu esmu izbraukājis vai visu Latviju. Un kā mūs uzņem! Pat man, profesionālam aktierim, kamols kaklā. Rīdzinieki ir nedaudz pārsātināti, nespēj vien izvēlēties, bet daudziem, kuri tālāk no Rīgas, tikšanās ar aktieri ir liels notikums.
Un lai kā arī kāds kritizētu seriālus, daudziem novados tā vismaz ir iespēja redzēt Latvijas skatuves māksliniekus.
Tas ir lielākais seriālu pienesums. Bet viss pārējais atkarīgs tikai un vienīgi no kvalitātes. Kā jebkurā žanrā. Pēc tukšajām ieliņām mazpilsētās es varēju noteikt laiku. Ja ielas tukšas, tātad sācies seriāls, tātad ir astoņi vakarā. Kāda sieviete no mazpilsētas tirdziņa teciņiem vien nāca man nopakaļ ar ābolu groziņu teikdama – tas jums par to prieku, ko esat devuši cilvēkiem. Lai par kaut ko spriestu, tas vispirms jāredz, lai tu zinātu, kas tev patīk un kas ne. Jebko var darīt labi un var darīt slikti. Arī teātra izrādi var nospēlēt tā, ka skatītājs nikns – savu kāju te vairs nesperšu…
– Pats jauno seriālu “Divi vienā” skatāties?
– Tajā laikā vakaros gandrīz vienmēr esmu aizņemts teātrī. Un faktiski man nav arī brīvdienu.
– Kam jābūt labā seriālā?
– Kvalitatīvai aktieru spēlei, gaumei un ne pārāk sliktam sižetam. Zināt, ko Voltērs teicis par nemāksliniecisku gaumi? To raksturo pārāk liela mīlestība uz sižetu. Tramvajā esmu dzirdējis, kā cilvēki savā starpā runājas par seriāla varoņiem: vai tas ar to izšķīries? Kurš kuru pametis? Un tamlīdzīgi. Mani šie fakti neinteresē, mani interesē, kā notikušais tiek parādīts, kā spēlē aktieri. Slikti, ja rāda – lūk, cik esmu “organisks”. Ak tu Dieviņ, izejiet uz ielas, jūs tur neredzēsiet nevienu “neorganisku” cilvēku. Tad par ko maksāt naudu teātrī vai skatīties televīziju?
Franču rakstnieks Renārs par kādu aktieri reiz sacīja: viņš bija tik ļoti netalantīgs, ka varēja atļauties būt “organisks”. Ja aktierim jau pats par sevi nepiemīt šī katram cilvēkam dabiskā īpašība , tad kas viņš par aktieri? Par laimi gan “Ugunsgrēkā”, gan tagad seriālā “Divi vienā” man nācies spēlēt ar kolēģiem, kur visi spējīgi veidot savus tēlus skaidriem, trāpīgiem triepieniem kā asus zīmējumus. Jo seriāla varoņi ielikti situācijās, kādas dzīvē nemēdz notikt vai gadās ļoti reti. Tās ir robežsituācijas, kuru dēļ seriāli ir pievilcīgi.
– Vai teātrī kādreiz nācies spēlēt gruzīnu?
– Mans pats pirmais varonis uz profesionālā teātra skatuves pēc tam, kad biju absolvējis teātra skolu Jaroslavļā, bija krievu rakstnieka Konstantīna Simonova lugā “Puisis no mūsu ciema” gruzīns Gulašvilli, kas tulkojumā nozīmē sirsnīgais. Programmiņā ierakstīja: tu sāc ar ļoti labu lomu, kas saistīta ar sirdi un dvēseli.
Arī te, mūsu teātrī, pirms trim gadiem Allas Sigalovas iestudētajā džeza komēdijā pēc gruzīnu klasiķa Avksenija Cagareli lugas “Hanuna” spēlēju gruzīnu kņazu. Atšķirība tikai tā, ka gruzīns, kurš veidoja šai izrādei scenogrāfiju, ļoti lūdza – pasarg Dievs, ja jūs uz skatuves runāsiet krieviski ar gruzīnu akcentu! Nu seriālā gan varu atļauties Abuladzes latviešu valodā iespraust ne vien pa krievu, bet arī gruzīnu vārdiņam, kurus Gruzijā tīri labi apguvu…
– Un kas uz mēles visbiežāk?
– Gamardžoba (sveicināts! – V. K.).
