Jakovs Rafalsons joko un lasa stāstus uz kuģīša “Rīgas Pērle” 0
Sākums visam bija pirms divdesmit gadiem, kad tagadējā radošā kuģīša “Rīgas pērle” īpašnieks Vjačeslavs Zubkovs bija talantīgā aktiera Jakova Rafalsona skolnieks Rīgas Klasiskās ģimnāzijas teātra studijā. Un Vjačeslavs spēlēja studijas izrādēs galvenās lomas – puisim teātris ļoti patika. Atkal ar savu skolotāju viņš satikās pirms nedaudz gadiem, un Slava uzaicināja Rafalsonu uz sava kuģīša regulāri uzstāties ar stāstu lasījumiem un teātra anekdotēm. Jakovs tagad ir noformēts par jungu, bet uz kuģīša notiek arī dažādas mūzikas priekšnesumi, un ciemiņi, baudot vakariņas restorānā, var radoši izglītoties. 17. septembrī Rafalsons lasīja pasaules vicečempiona šahā Vladimira Vigmana stāstus un klāstīja teātra anekdotes – tur arī mēs viņu sastapām.
“Esam vienīgais apsildāmais kuģis uz Daugavas, tāpēc radošie vakari notiek arī ziemā,” stāstīt sāk Vjačeslavs Zubkovs. Bez Rafalsona radošajiem vakariem, skatītāji varējuši noskatīties arī izrādi “Sauc, un es nākšu!”, kurā bez Rafalsona piedalās arī aktrises Gunta Virkava un Aīda Ozoliņa. Būs vēl šī izrāde. Ir arī vakari, kad spēlē saksofonists vai pianists. Kuģīša maršruts ir no Vanšu tilta līdz Doles salai un atpakaļ. Pa vidu ir Ķengarags, un tur ir ļoti interesantas, senas drupas. Ciemiņi var baudīt arī skaistus dabas skatus.
“Aktieris ir tuvu skatītājiem, un interesenti var arī uzdot sev interesējošus jautājumus. Tā ir tāda tuvības sajūta. Nav kā teātrī, kad ir noteikts attālums, robeža. Ja ir blakus, izjūtas ir citādākas,” pastāsta Vjačeslavs un turpina: “Kad Rafalsons pirms divdesmit gadiem iestudēja skolēnu izrādes, man bija tikai sešpadsmit gadu. Viņš mācīja, kā izjust teātri, kā pareizi uzvesties – tu nevari spēlēt teātri, tev jādzīvo teātrī. Tas ir galvenais. Dzīvē es izvēlējos jūru, darbu uz kuģiem, bet arī teātris man ir ļoti svarīgs.” Kuģis ir renovēts no jauna – tas kādreiz bija kuģis “Misisipi”, bet bija palikušas tikai sienas.
Vjačeslavs pats izdomāja plānu, kā pārveidot kuģi. Viss dizains ir veidots no jauna, un daudzas lietas iegādātas Hamburgā, jo tur bija lētāk. Un tagad var tiešām ar baudu skatīties uz iekārtojumu. “Mums ir vienīgais kuģis, kur invalīdi ar ratiņiem var uzbraukt. Mums ir arī defibrilators – lai cilvēkam elektriski varētu atjaunot sirds darbību, ja brauciena laikā notiek nelaime. Ja vari kaut vienu cilvēku ar šo ierīci atdzīvināt, tad tai ir vērtība,” stāsta kuģa īpašnieks.
“Esmu no jūrnieku ģimenes – mans vecvectēvs bija kapteinis uz zemūdens kuģa, vectēvs bija kapteinis uz tankkuģiem 35 gadus, tēvs bija vecākais mehāniķis uz tankkuģiem. Es arī esmu jūrnieks un pēc profesijas vecākais mehāniķis. Kuģis ir manas dzīves sapnis, restorāns uz kuģa arī jau ir piepildīts sapnis,” atklāj jūras braucējs.
Sastapām arī brīvmākslinieku, teātra un kino režisoru Viesturu Kairišu, kurš atzinās, ka šis ir viņa pirmais teātra apmeklējums šosezon. Jāpiebilst, ka režisora filma “Melānijas hronika”, kura nominēta Oskara balvai, vēl skatāma Rīgas kinoteātros. “Man ārkārtīgi patīk Rafalsons, un šis vakars bija kārtējais pierādījums. Viņš ir tas cilvēks, kurš prot lasīt tekstu kā priekšnesumu. Mūsdienu aktieri šo spēju zaudē – teksts vienubrīd bija izgājis no aktualitātes. Es to izbaudu. Rafalsons ir cilvēks ar īpašām spējām,” uzliela Kairišs un pastāsta par saviem tālākajiem plāniem. Tiek gatavota liela spēlfilma, kuru sāks filmēt februārī – “Pie upes”. Būs darbi Nacionālajā teātrī un Valmieras teātrī.
“Man pietrūkst gan izrāžu, gan filmu. Katram sava specifika. Tur ir kaut kas tāds, bez kā tu nevari iztikt. Man vajag gan vienu, gan otru,” atzīst režisors un atklāj, ka ar Rafalsonu satikās pagājušajā sezonā, kad M. Čehova Krievu drāmas teātrī iestudēja “Karali Līru” ar Rafalsonu galvenajā lomā. “Viņš ir neatkārtojams un izcils. Tā bija laime. Bet Jakovs ir arī ļoti prasīgs, arī sirsnīgs un atsaucīgs. Par visu viņam ir savs viedoklis,” tā Kairišs un piebilst, ka Vigmana stāsti viņam ļoti patikuši – tā esot pasaule, kurā viņš sevi ļoti labi pazīstot. Lieliska asprātība – kā šī kultūra pārdzīvojusi briesmīgo padomju laiku.
“Ne tik bieži notiek šie lasījumi – vienreiz mēnesī. Vigmans nav rakstnieks, bet vicečempions šahā. Ir tāds žurnāls “Atvērtā pilsēta”, un viņš tajā ir redaktora vietnieks. Mani tuvi draugi izdod šo izdevumu. Vigmans apbraukājis visu pasauli, kad spēlējis šahu, un sāka rakstīt stāstus,” atklāj Rafalsons. Stāstu nav tik daudz sarakstījis, bet tie ir brīnišķīgi – par padomju laiku atmiņām. “Vigmans ir viens no maniem mīļākajiem rakstniekiem.”
Teātrī sezona nupat sākusies, un Rafalsons saka, ka ar prieku atkal spēlēs Kairiša iestudētajā “Karalī Līrā”. Viņam šī loma ļoti patīkot, un viņš baudot labsajūtu, kad izejot uz skatuves. Saticies ar satriecošu aktieri – Gundaru Āboliņu, ar kuru kopā spēlē šai izrādē. Visa komanda, kura radīja šos svētkus, Rafalsonam ir ļoti tuva. “Esmu sajūsmā par kuģi. Te ir apbrīnojama atmosfēra, un interesanti cilvēki nāk. Var pabraukāties, aprunāties – tas ir tik skaisti. Protams, var atpūsties. Es piedāvāju augsta līmeņa stāstus, jo man mājās ir ļoti laba bibliotēka,” sarunu nobeidz talantīgais aktieris Jakovs Rafalsons.
