Jakovs Rafalsons: Itālija kā Rēriha gleznu oriģināls 0
Jau vairākus gadus izcilais M. Čehova Krievu teātra aktieris Jakovs Rafalsons ar dzīvesbiedri Gaļinu savā mašīnā dodas Eiropas apceļojumos un apskata citzemju kultūras vērtības. Šovasar tika apceļota Polija, Vācija un Itālija, un tur gūti arī spilgti kultūras iespaidi.
“Pats galvenais, ko es gribēju apskatīt, un beidzot arī izdevās – pabūt pie ebreju izcelsmes krievu dzejnieka Josifa Brodska kapuvietas. Tā atrodas Venēcijā, Sanmigela salā – tur izvietota tikai kapsēta, tā ir sala, nosēta ar kapuvietām. Dzejnieka vēlēšanās bija, lai viņš tur tiktu apglabāts,” stāstīt sāk Rafalsons un piebilst, ka abi ar dzīvesbiedri uz Brodskim veltītā pieminekļa atstājuši skaistu zīmuli kā dzejniekam, kurš rakstījis ļoti skaistu dzeju.
Apskatīt Sanmigelas kapus braucot ļoti daudz tūristu, bet, kad Rafalsoni tur atradušies, praktiski neviena neesot bijis. Klusums valdījis visapkārt. Brodska kapu atrast bijis grūti, bet Jakova dzīvesbiedre Gaļina ļoti labi orientējas plānos, tāpēc abi Rafalsoni diezgan ātri atraduši meklēto un aktieris arī safotografējis cienījamā dzejnieka kapuvietu.
“Tas, protams, bija vienreizējs notikums. Mana mīļākā dzejniece ir Marina Cvetajeva, bet Brodskis savulaik ir teicis, ka 20. gadsimtā izcilākas dzejnieces par Cvetajevu nav bijis. Mana dzejas programma saucas “Laika falsets”, un tie ir Brodska vārdi. Viņš teicis, ka laikam ir savs bass, savs tenors un tam ir savs falsets. Bet Cvetajeva ir laika falsets, kura iznāk no nošu grāmatas robežām. Tā es sāku savu programmu, veltītu Marinai Cvetajevai. Man patīk, kā Brodskis ir teicis – Cvetajevas dzejā ir ļoti daudz domuzīmju, un Cvetajevai domuzīme – tie ir paši par sevi saprotami lēcieni. Un iet tālāk dziļumā,” pafilozofē Jakovs.
Pēc Sanmigelas salas apmeklējuma abi devušies uz Venēciju, kur izdevies atpūsties no Rīgas tveices, jo gaisa temperatūra bijusi vien 26,27 grādi pret Rīgas 33.
Abi braucēji īpaši izbaudījuši braucienu cauri kalniem – tu spraucies kā caur adatas aci, tāds ir praktiski viss ceļš uz Itāliju. Daudzi tuneļi un kalnu skaistums.
“Kad skaties uz Nikolaja Rēriha gleznām, it kā nesaproti, kas tur attēlots. It kā nedabīga krāsa. Bet, kad mēs braucām un vērojām kalnus, bija sajūta, ka tie ir Rēriha gleznu oriģināli,” jūsmo aktieris.
Un tomēr ceļojumā patīkamākais brīdis ir atgriešanās mājās. “Man tie nav skaļi vārdi: atgriežoties Rīgā, esmu laimīgs, ka dzīvoju te. Man un manai dzīvesbiedrei pati skaistākā pilsēta zemes virsū ir Rīga,” uz nostalģiskas nots sarunu noslēdz Jakovs Rafalsons.
