Jākontrolē atkritumu apsaimniekošanas plāni 0
“Latvijas Avīzes” 10. augusta ielikuma “Tepat, Eiropā” rakstā “Drūmas prognozes ačgārnās politikas dēļ” stāstījām par valsts atpalicības iemesliem atkritumu apsaimniekošanas nozarē, kas atklāti Eiropas Komisijas pasūtītajā pētījumā uzņēmumam “BiPro”. Savu redzējumu nozares izaugsmei piedāvā Latvijas Atkritumu saimniecības asociācijas valdes priekšsēdētāja Rūta Bendere.
Valsts kopējās problēmas atkritumu saimniecībā, ko izgaismoja “Latvijas Avīze” 10. augusta rakstā, nav risināmas tikai ministriju līmenī vai mainot un pilnveidojot likumdošanu. Negatīvo rezultātu sakne meklējama tieši pieņemto reģionālo atkritumu saimniecības plānu izpildes kontroles neesamībā, kā arī neskaidrībās, kas tad tos pildīs un par to atbildēs. Situācija, kad risinājumi iet pa priekšu lēmumiem un problēmas izpētei, kad nauda no ES fondiem steidzīgi jāsaņem atbilstoši izstrādātajiem un pieņemtajiem plāniem, bet reālu plānu vēl nav, radīja pašreizējo stāvokli, kad plāni tika izstrādāti steigā, neievērojot vietējās īpatnības, neapdomājot to izpildes iespējas utt. Tagad – jaunā plānu izveides procesā – vajadzētu no esošajām kļūdām mācīties un tās vismaz neatkārtot.
Atkritumu apsaimniekošanas nozare nav tikai droša naudas pelnīšana – kā daudziem šķiet, jo atkritumi bija, ir un noteikti kādu laiku vēl būs. Šo nozari, kā arī citas ar vides kvalitāti saistītās nozares stingri ierobežo ES un mūsu valsts likumdošana, kas nosaka prasības, kuras vismaz pašreizējā izpratnes līmenī garantē sabiedrībai drošu un kvalitatīvu dzīves vidi. Te vietas nav patvaļībai un arī principam “darām kā lētāk”.
Sabiedrībai ir jārēķinās, ka par atkritumu kvalitatīvu apsaimniekošanu bija, ir un būs jāmaksā. Salīdzinot dažādas apsaimniekošanas tehnoloģijas – atkritumu kā otrreizējo resursu izmantošana diemžēl šobrīd nav tā lētākā tehnoloģija. Tas arī ir izraisījis pašreizējo situāciju, kad lielākā daļa atkritumu nonāk poligonos, nevis tiek izmantota.
Ieguldījums nozarē, lai nodrošinātu tieši atkritumu izmantošanu, nav neliels, jau tagad tie ir vairāki desmiti valsts budžeta miljonu un liela daļa ES fondu naudas, tajā pašā laikā tas ir nepietiekami, lai nodrošinātu reālu sadzīves atkritumu šķirotu savākšanu, transportēšanu uz pirmapstrādes vietām, tur pāršķirošanu un sagatavošanu atbilstoši pārstrādes rūpniecības prasībām.
Līdz šim veiktie pētījumi un citu ES valstu pieredze liecina, ka te risinājumi jāmeklē vairākos virzienos.
Pirmkārt – jāpaaugstina atkritumu noglabāšanas maksa, jūtami paaugstinot dabas resursu nodokli, kuram tālākajā sadalījumā ir jāietver atkritumu poligonu daļa, kas nosedz to izveidi un slēgšanu, kā arī pēc slēgšanas monitoringu. (ES veiktais pētījums, kas publicēts š. g. aprīlī, norāda, ka valstīs, kurās maksa par atkritumu noglabāšanu kopā ar dabas resursu nodokli ir lielāka par 100 EUR, sadzīves atkritumu šķirošana un pārstrāde pārsniedz 50%.)
Otrkārt – atbilstoši datiem par radīto sadzīves atkritumu apjomu un sastāvu katrā reģionālajā plānā ir skaidri jānorāda ne tikai valstij uzliktie otrreiz pārstrādājamo izejvielu procenti, bet arī noteiktu atkritumu veidu skaitļi tonnās, kas atbilst attiecīgā reģiona atkritumu saimniecībai.
Treškārt – jāpilnveido reģionālās atkritumu apsaimniekošanas organizācijas; ar likumdošanu tās jāvirza par reģiona galvenajām atkritumu saimniecības organizētājām un veicinātājām, atkritumu apsaimniekošanas plānu realizētājām un atbildīgajām par to izpildi, organizāciju pārziņā nododot gan pašvaldību daļēju iemaksu, gan valsts finansējumu noteiktu uzdevumu veikšanai. Tas nenozīmē, ka visām šim organizācijām ir jābūt arī tiešajiem atkritumu apsaimniekotājiem, bet noteikti to rīcībā ir jābūt reģiona apsaimniekošanas nosacījumu izpildei, palīdzībai pašvaldībām, izstrādājot atkritumu apsaimniekošanas noteikumus, apsaimniekotāja izvēles konkursu noteikumus, veidojot kopīgu reģiona atkritumu plānu, nosakot reģiona atkritumu pārstrādes virzienus un nepieciešamos objektus to realizācijai. Ar to nav noliegta privāto firmu iniciatīva, bet saprātīga ieteikumu veidošana, kas palīdzētu arī privāto uzņēmēju kvalitatīvas sadarbības veidošanā ar pašvaldībām. Privātā – publiskā partnerība, kas daudzās ES valstīs tiek sekmīgi realizēta, mums vēl ir jaunums. Tā ir jāveicina it sevišķi atkritumu apsaimniekošanas nozarē, kurā ir nepieciešamas ilgtermiņa investīcijas, kas bez noteiktas garantijas par atmaksāšanos nav privātam investoram saistošas.
Ceturtkārt – ievērojot ražošanas nozaru specifiku, ir jāizstrādā atbilstoši nosacījumi otrreizējo materiālu obligātai izmantošanai noteiktu preču un produktu izgatavošanā. Veidojot pielietojuma tirgu otrreizējām izejvielām un produktiem, piemēram, kompostam, ir jānosaka gan prasības to kvalitātei, gan izgatavošanas nosacījumi. No makulatūras izgatavots papīrs, būvniecības materiāli, kuru sastāvā ir izmantotais stikls, ceļu zaļo zonu izveidē, izmantots bioloģiski sadalāmo atkritumu komposts utt. – tie ir tikai daži no ES valstu praksē izmantotajiem materiāliem.
Šo nosacījumu sarakstu būtu nepieciešams vēl un vēl papildināt, bet mums neizdosies labo nodomu īstenošana, ja sabiedrība kopumā neatzīs, ka atkritumu šķirošana un nodošana tālākai pārstrādei ir ne tikai atsevišķu entuziastu ziņā vai atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumu vadmotīvs, bet katra no mums ikdiena, izpildot visnotaļ saprātīgu pašizdzīvošanas prasību. Tās realizācija nosaka nepieciešamību katra iedzīvotāja iesaistei atkritumu šķirošanas procesā un tā uztveršanā kā pašsaprotamu lietu. Lai to nodrošinātu, ir jāmāca mazajiem šķirot un jāpaskaidro jau bērnudārzā, kā un kāpēc to darām. Tālāk skolā, augstskolā un beidzot darbavietā, kur katrs vadītājs tāpat kā darba drošību nosaka arī atbilstošu atkritumu apsaimniekošanu. Tas prasa gan līdzekļu iedalījumu un saprātīgu izmantošanu, gan jaunu speciālistu audzināšanu, gan ikdienas darbu masu medijiem šo ideju popularizēšanai. Latvijai, kas ir neliela valsts ar kopumā dabu mīlošiem un izglītotiem iedzīvotājiem, tas noteikti ir pa spēkam.
