“Jāķer prieks, un viss būs kārtībā!” Māris Štrombergs novēl olimpiešiem un stāsta, kā Latvijā bauda harmonisku ģimenes dzīvi 8
Ilmārs Stūriška, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Divkārtējā olimpiskā čempiona BMX riteņbraukšanā Māra Štromberga dzīve jau vairāk nekā desmit gadu rit ASV, bet šobrīd viņš ar ģimeni – sievu Natašu un trīs gadus veco dēlu Rio – atpūšas dzimtajā Valmierā.
“Galvenais ir ar stresiņu, bet bez stresa – uztraukums notur tavu koncentrēšanās līmeni. Ja nav, tad ir jāsāk uztraukties. Neuzlikt uz sevi pārāk lielu spiedienu, jo viņi var tikai pārspēt gaidas, zaudēt nav ko. Jāķer prieks, un viss būs kārtībā,” par ceļa vārdiem olimpiskajiem debitantiem – BMX riteņbraucējiem Helvijam Babrim un Vinetai Pētersonei – “Latvijas Avīzei” teic Māris Štrombergs.
Kurās no trim olimpiskajām spēlēm tev pašam izdevās būt vistuvāk šai ideālajai formulai?
M. Štrombergs: Pirmajās Pekinā. Kad nāk fināls un saproti, ka reāli vari uzvarēt, tad ir grūti, jācīnās, un ne visi to var. Tāpēc beigās čempions ir tikai viens. Pekinā biju zaļais gurķis, vienkārši braucu. Es biju viens no ātrākajiem, bet nebiju mērķis vecākajiem. Londonā jau biju mērķis.
Uz Pekinu devies kā pasaules čempions.
Jā, bet tas bija divus mēnešus pirms olimpiskajām spēlēm, pēkšņi nāca un citi nesaprata – varbūt viņš ir labs, varbūt arī ne. Pašam bija pārliecība, pāris nedēļu pirms olimpiskajām spēlēm man te teica – tu taču zini, ka vari uzvarēt? Zinu, zinu. Uz papīra biju ātrākais čalis, jauns, daudzi domāja, ka olimpiskajās spēlēs izies uz pieredzi. Man bija mazāk zināšanu, saprašanas un tas pat palīdzēja.
Kā iekļaušana olimpiskajās spēlēs mainīja BMX mērogus?
Sākšu ar Latviju – manā laikā Valmierā bija viens klubs, viena grupiņa, tagad ir divi klubi, abos braucēju ir trīs četras reizes vairāk. Pēctecība ir, BMX turpinās un aug, jaunie nāk, manas māsas septiņus gadus vecā meita trenējas BMX, un viņai labi sanāk. Prieks. Pasaulē līmenis arī, protams, audzis, ASV – nemitīgi, lielajos mačos vienā dienā vairs nevarēs visus izlaist cauri. Trašu būvniecība, superkrosu centri dažādās valstīs. Gribētos, lai šajā sportā ir vairāk lielo sponsoru. No braucēja individuālā finanšu, sponsoru viedokļa ir iestrēdzis, bet izlašu līmenī attīstība ir ļoti liela.
Vai Māris Štrombergs, kas bija 2008. un 2012. gadā, šodien spētu izcīnīt olimpisko zeltu? Fizisko rādītāju ziņā šā brīža līderi nav spēruši krietnu soli uz priekšu?
2008. gada Māris noteikti neuzvarētu Tokijā, jo toreiz superkross vēl bija diezgan jauns, parādījās pirms diviem trim gadiem un visiem bija jāmācās – lielāks, ātrāks. Man kā jaunajam bija vieglāk, varēju galvā ātri aptvert, bet 26, 30 gados no mazā uz lielo kalnu pārslēgties bija grūti. Tā ka to Māri noteikti nokostu, bet 2012. gada – grūti pateikt, turpat vien būtu. Pirmā taisne man pat 2016. gadā bija labāka, eksplozīvais starts. Ja salaistu kopā, būtu jāskatās. Tagad mainījusies tehnika – karbons, lielāki rāmji, vairāk pielāgots superkrosam. Mums savulaik mazās un lielās trasēs bija viens ritenis, maucām. Tagad spiež uz lielajām trasēm, ir garāks ritenis, lielākas riepas.
Uz Latviju atbrauci atpūsties vai ar kādiem globālākiem mērķiem?
Vienkārši atpūsties, pamainīt vidi. Pagājušajā vasarā kovida pandēmijas dēļ nesanāca. Gribu, lai dēls padzīvo te, pamācās valodu, paspēlējas ar māsas bērniem, pabauda Latvijas ēdienu. Pats uzspēlēju golfu, atpūšos ar draugiem.
Kas tev golfā sastāda kompāniju?
No rītiem eju viens, jo visiem darbs, vakaros mēdzu aizbraukt arī uz citurieni, ar kādu no bijušajiem BMX braucējiem uzspēlēju. Ar Ivo (Lakuču) nav sanācis, viņš iegrimis futbolā, bija Eiropas čempionāts BMX, vienā skriešanā.
Kā ASV aizrit tava ikdiena?
Ikdiena ir ļoti garlaicīga – pieceļos, paēdu un domāju, ko lai dara. Kopā ar ļoti labu draugu nauda ieguldīta investīcijās. Bieži spēlēju golfu. Pagājušajā gadā bija plānotas nometnes, bet kovida dēļ atcēlās un es no BMX esmu pagājis malā. Nav vēlmes būt par treneri vai darboties kādā citā ampluā. Nevienam padomu vai palīdzību nekad neatteiktu, bet pats neraujos. Jau karjeras laikā man bija skaidrs – gribu nobraukt, paturēt labās atmiņas un to lapu šķirt ciet. Dzīvoju šodienai, ne vakardienai, ne rītdienai. Par rītdienu neuztraucos, par to, kas notika vakar, arī daudz nerunāju – nestāstu, ka manā laikā bija tā un esmu izcīnījis divas medaļas. Domāju, kā tikt šodienai cauri.
Harmonija.
Jā, nav ne vainas. Dzīve ir forša. Ar puiku ir ko darboties.
Sociālajos tīklos var redzēt, ka dēlu Rio mēģini sēdināt uz riteņa. Viņam patīk?
Man patīk viņu redzēt dažādos sporta veidos – mēģina, cīnās, nesanāk, atkal mēģina. Esam braukuši trasē, arī Valmierā, nokrīt, paraud, bet atkal grib pabraukt. ASV izgājām futbola treniņu astoņu nedēļu ciklu – reizi nedēļā 30 minūtes, uz beigām kaut kas arī pielēca. Latvijā gribētu aizvest uz peldēšanas nodarbībām baseinā. Man ir interesanti, ka viņš mācās, bet es neko nespiežu.
