Uldis Šmits: Dombrovski gaida Eiropas kompromisu līkloči 3
“Vienotība” ir izvirzījusi Valdi Dombrovski kandidēšanai uz Eiropas Komisijas priekšsēdētāja amatu, taču viņš pats savas izredzes vērtē piesardzīgi un pareizi dara. Rietumeiropas prese, kā Francijas lielākā biznesa avīze “Les Echos”, atkārto arī Latvijā izskanējušo pareģojumu, ka Dombrovskim drīzāk jācer uz pabiezu komisāra portfeli. Jāpiebilst – Eiropas Tautas partijas jeb Eiropas konservatīvo saimes kongresa balsojums 7. martā vēl negarantē tajā izraudzītā pretendenta nonākšanu līdz izšķirošajai finiša taisnei.
Turklāt tā varbūt nemaz nebūs taisne, bet kārtējo kompromisu līkloči, kas izvīsies atkarībā no Eiropas Parlamenta vēlēšanu rezultātiem un politiskās situācijas. Jebkurā gadījumā, ņemot vērā Eiropas Savienībā veicamos darbus un pieņemamos nepopulāros lēmumus, nākamo EK priekšsēdētāju lamās visos Eiropas nostūros ne mazāk kā tagadējo, lai gan Žozē Manuels Barozu nav ne ar ko īpaši izcēlies un pārmetumi vairāk pienāktos Eiropas lielvalstu valdošajiem politiķiem, kuru pavadā viņš ir gājis. Parasti Briseles smago portfeļu turētāji, gluži kā pravieši, savā tēvzemē lāgā netiek cienīti. Piemēram, viens no Dombrovska sāncenšiem ES iekšējā tirgus komisārs Mišels Barnjē, kura pārraudzībā ir ES banku sektora reforma. Tā ir nepieciešama, jo paredz iegrožot lielo banku spekulācijas un pastiprināt noguldītāju depozītu aizsardzību, taču reforma saskaras ar Francijas baņķieru sīvu pretestību. Savukārt Žans Klods Junkers, bijušais eirogrupas (eirozonas finanšu ministru apspriedes) vadītājs un ilggadējais Luksemburgas premjers, vienmēr ir pamanījies aizstāvēt savas mazās valsts varenā banku sektora privilēģijas, protams, izmanīgi piesedzoties ar Eiropas interesēm, bet viņš bagātās karjeras laikā ir ieguvis diezgan daudz nelabvēļu. Tajā skaitā Francijā un arī Vācijā, kur konservatīvo aprindas pārāk nepārdzīvotu, ja EK priekšgalā nostātos konkurentu nometnes – Eiropas sociāldemokrātu izraudzītais vācietis Martins Šulcs…
Katrā ziņā tās vai citas valsts veiksmes vai neveiksmes vienmēr bijušas saistītas ar katras pašas valsts politiku, nevis ar ES augstāko amatpersonu nacionālo vai partijisko piederību. Lai gan par šiem amatiem norit starpvalstu tirgošanās, un īpaši tā būs šogad, kad beidzas pilnvaru termiņi visiem galvenajos krēslos sēdošajiem, kas paver iespējas dažādiem aizkulišu darījumiem. Latvijai ir iespējas to izmantot, tāpēc Dombrovska pazīstamība un viņa kā baltiešu labējo spēku vienotā kandidāta izvirzīšana jau pati par sevi ir zināms trumpis. Tomēr vēl svarīgāka ir Baltijas valstu kopīga nostāja starpnacionālā līmenī, kas ļautu ietekmēt lēmumu pieņemšanu Eiropadomē un citos varas centros, jo ne jau augstāko krēslu sadalījums, bet šo lēmumu saturs noteiks ES tālāko attīstību.
Tikmēr mums Latvijā un Baltijā būtu vēlams atmest “mazo” un “jauno” kompleksus un tikt skaidrībā par saviem attīstības ceļu piedāvājumiem. Galu galā ES varas gaiteņos baltieši ir pārstāvēti tikpat, cik “vecās” Beniluksa valstis, un bieži piesauktajā “Eiropas kodolā” jeb eirozonā nākamgad droši vien būs visas trīs Baltijas valstis, bet, piemēram, no skandināviem tajā ir tikai Somija. Tiesa, Eiroparlamentā mums atvēlēto vietu nav daudz, taču to, kā liecina neilgā pieredze, var kompensēt ar deputātu aktivitāti un kompetenci, protams, ja tādus deputātus ievēlēsim… Mācekļu laiks ir beidzie.
