Bērnībā es iemācījos nemanāmi ciest. Raudāju zem segas, lai neviens neredz manus pārdzīvojumus. Man šķita, ka tas viss ir jāslēpj. Nebija viegli, tā man patiešām bija problēma. Un tad nez kā iedomājos, ka manu tēvu nošāva, kad viņam bija četrdesmit viens. Es četrdesmit gados aizgāju uz Daugavpili. Un tad pēkšņi es sapratu, ka esmu jau vecāks par viņu. Kļuva vieglāk. Tagad pat daži mani skolnieki jau ir vecāki par manu tēvu brīdī, kad viņu nošāva. Šī apziņa palīdz. 16
*
Bērna piedzimšana – tas ir viens no svarīgākajiem mirkļiem cilvēka dzīvē. Jaunajiem tēviem es saku: turpmāk tu būsi puscilvēks – ar šo brīdi puse tavas dzīves piederēs kādam vēl. Tā ir skarba patiesība. Tu vairs nevari ārdīties, dauzīties, nodarboties tikai ar sevi. Tagad tu esi atbildīgs arī par citu cilvēku.
Domāju, viena no Latvijas lielākajām problēmām ir tā, ka mums ir ļoti daudz cilvēku bez tēva. Ne tikai fiziski, jo nomiruši, nodzērušies, izšķīrusies, bet arī smalkāk. Ir sarauta mentālā saikne starp tēviem un dēliem, starp tēviem un meitām. Tāpēc latvieši ir tādi dvēselēs izpluinīti, tāpēc ir tik smagi jāmācās savākties. Tautai vajag psihoanalīzi. Tādu kā rehabilitācijas kursu pēc visiem lielvaru kariem un okupācijām.
*
Es visvairāk priecājos, kad jūtu, ka mans darbs – mana filma, mana izrāde, mans skolnieks – citos izraisa prieku un lepnumu. Redz, kā mēs to varam! Bet ar nacionālām zīmēm un simboliem… Nezinu, kādreiz varbūt vajag arī simbolu, lai to rāmīti saturētu kopā. Taču rāmītī iekšā jāliek saturs. Mazām nācijām jābūt gudrām un stabilām. Reizēm varbūt par skādi personiskai brīvībai un visatļautībai, tam blīkšķim – ko gribu, to daru! Nē, nē! Nevar tā. Tu esi atbildīgs.
*
Kas dod spēku? Mammas tēvs Mārtiņš Kalniņš mēdza teikt: dzīvot vajag ar apņemšanos. 1941. gadā viņš sākumā bija ievietots ļoti smagā lēģerī, tur visi mira, pampa no bada un mira. Viņš saprata – jānoturas. Barakā katru vakaru esot staigājis starp lāvām no sienas līdz sienai, cik nu telpa to ļāvusi, līdz kamēr kritis no kājām. Lai tikai kustētos. Latviešiem ir šī īpašība: man ir jāizdzīvo, jo varbūt kādam es būšu vajadzīgs.
Nezinu, vai tas ir iedzimis, bet turēties es māku. Kaut gan reizēm šķiet – vairs nevar. Taču – var!
