Kā tad tagad jūtos? Vai neskaidrības slogs mazinājies? Nevaru savas sajūtas izskaidrot loģiski. Vistrakāk bija, kad 90. gados sāku pētīt čekas lietas. Darīju to līdz 1996. gadam, kad Zande nomira. Un tad vienā brīdī pateicu – stop! Es vairs to nevarēju izturēt. Emocionāli vistrakākais bija tas, ka es satiku lieciniekus, lielākoties ļoti vecus cilvēkus, kas man meloja. Elles pārbaudījums. Arī filmā ietvertajā arhīva video Marģers Vītoliņš melo, lai sevi attaisnotu. Bet labot jau neko vairs nevar. Vilciens ir aizgājis. 16
*
Zini, man šķita – izurbšos cauri dokumentu kaudzei, visu noskaidrošu… Tagad man godīgi jāsaka – nebūt ne. Noskaidroju tikai daļu.
Zinu, daudzi teiks arī par šo filmu: katram sava taisnība, vēsture lieto to kosmētiku, kas modē. Tomēr nē! Cilvēka dzīve daļēji pieder vēsturei, bet daļēji tikai pašam cilvēkam, viņa izvēlei.
*
Studentiem es saku: varu izstāstīt jums desmit kino likumus, kas obligāti ir jāzina. Taču, kolīdz es vienu likumu izstāstu, es varu izstāstīt simts paņēmienu, kā to likumu apiet un neievērot. Viss ir ambivalenti.
Man patīk gan dokumentālās filmas, gan aktierfilmas, bet, kad kļuvu arī par teātra režisoru, es sev aizliedzu domāt par aktierkino. Pateicu: viss, vairāk netaisīšu, nepretendēšu. Jo cilvēkam nemitīgi ir jābūt apritē. Nevar tā – ilgu laiku netaisīt kino un tad pēkšņi uzreiz taisīt. Un vēl – ir jābūt jaunam cilvēkam, lai taisītu aktierkino. Es nejūtos vecs, nebūt ne, taču, ja sākšu taisīt spēlfilmu, noteikti lietošu vecus paņēmienus, sen aizmirstus. Sižeti jau man pa galvu jaucas, bet es sev šīs rūpes negribu uzlikt.
