Mana pirmā filma “Un rasas lāses rītausmā” – tā jau arī ir par karu. Man bija simpātiska pretošanās vāciešiem, es labi zināju no bērnības, ka mans tēvs ir cīnījies pret vācu okupāciju. 16
Filma, ar ko lepojos, ir “Mana ģimene” pēc Alvja Lapiņa scenārija. Tiem laikiem tāda paskarba. Uz mani pašu tā atstāja labu iespaidu. Toreiz bija sociāli aktuāla, par bērniem, par meliem, par bērnu meliem. Vairākas epizodes atceros ar patiesu prieku.
Diezgan dīvaina filma ir “Sižeta pagrieziens”, vēl padomju laikā uzņemta. Tur arī es runāju par varoņa attiecībām ar tēvu, kas atgriežas no Sibīrijas slims un drīz pēc tam nomirst. Man bija svarīgi izprast, kā šādi notikumi ietekmē mūsu mentalitāti. Filmā ir tādas alegoriskas, simboliskas lietas, kas man tagad ne pārāk patīk, taču toreiz es pie tām nonācu un sapratu, ka nevaru savas sajūtas izteikt citādi. Patlaban es uz to skatos ar dalītām jūtām, bet arī zinu, kādi man savulaik bija attaisnojumi.
Laba sajūta ir, domājot par “Augšdaugavu”. Daudzas jaukas lietas apvienojušās šajā darbā. Galvenā bija atziņa: cilvēka dzīve ir kā zāle, kas aug, aug, zaļo, un tad to nopļauj. Bet sēkla jau iesēta. Tur tāds skaists Latgales rāmums.
Mākslas un varas temats man bija svarīgs jau filmā par Gustavu Kluci. Īstenībā es nu nemaz nebiju domājis, ka man par tēvu būtu jāuztaisa filma. Tas taču ir privāts stāsts. Galvenais temats bija māksla un vara. Un te nu man jāsaka milzīgs paldies Jūlijai Vintenai, dānietei, montāžas režisorei, ar kuru mēs kopā jau pie Kluča filmas strādājām un arī šo filmu montējām. Viņa bija tā, kas pateica: neviens Latvijā par šo tematu nevar runāt tā kā tu.
Stāsts par Griguļa romānu un Brenča filmu man jau bija padomā, arī čekas sacerēto televīzijas seriālu “Spēle” es zināju, bet ideja uzņemt epizodes par tēvu radās tikai filmēšanas laikā.
