Jāinvestē veselībā. Saruna ar EK veselības un pārtikas nekaitīguma komisāru Vīteni Andrjukaiti 0
EK veselības un pārtikas nekaitīguma komisārs Vītenis Andrjukaitis šodien Rīgā tiekas ar Baltijas valstu pašvaldībām par iespējām mazināt alkohola radīto postu. Savukārt dienas otrajā pusē komisārs tiekas ar veselības ministru Gunti Belēviču un piedalās diskusijā “Veselības aprūpes reforma izaugsmei un jaunu darba vietu radīšanai”. Pēc diskusijas komisāram būs saruna arī ar veselības aprūpes nozares speciālistiem un ekspertiem par veselības aprūpes pieejamību, izmaksu efektivitāti un kvalitāti. Pirms došanās uz Latviju komisārs atbildēja uz “LA” jautājumiem.
– Starptautiskā Vēža pētniecības aģentūra glifosātu saturošos preparātus ir klasificējusi kā “iespējami kancerogēnus”. Francijas valdība aizliegusi tos tirgot vairumtirgotājiem, Nīderlandes deputāti diskutē, vai tos aizliegt pārdot, ASV vairākos štatos šie augu aizsardzības līdzekļi ir iekļauti to herbicīdu sarakstā, kas izraisa vēzi. Vai Eiropas Komisijā tiek kaut kas darīts, lai ierobežotu šo līdzekļu tirdzniecību?
Vītenis Andrjukaitis: – Šī patiešām ir strīdīga lieta, kam ļoti uzmanīgi sekoju. Mums jābūt ļoti rūpīgiem un precīziem. Neviena valsts nav aizliegusi glifosātus, neviena. Dažas dalībvalstis ierobežojušas glifosātu saturošu produktu tirdzniecību. Mums vajadzētu atcerēties arī to, ka intensīva pakļaušanās saules radiācijai arī ir kancerogēna un ka kokogļu dūmi arī var izraisīt vēzi. Kā jau jūs zināt, arī zinātnieku kopienā ir atšķirīgi viedokļi par glifosāta ietekmi. Esmu redzējis IARC (Starptautiskās Vēža pētniecības aģentūras) novērtējumu, kas 2015. gada martā glifosātu klasificējusi kā “iespējams, kancerogēnu cilvēkiem”. Es apmeklēju aģentūru un satiku profesorus, kuri publiski pauduši savas bažas par šo pesticīdu.
Es gribētu izteikt pilnu savu paļāvību zinātniskajam procesam, kas sekoja ES līmenī un kas balstījās uz apkopoto ekspertīzi, ko veikusi Eiropas Pārtikas drošības aģentūra (EFSA) un visas 28 dalībvalstis. Kad jānovērtē pesticīdi, ES, iespējams, ir visstingrākā un caurspīdīgākā sistēma pasaulē. Atsaucoties uz EFSA secinājumiem, mazticams, ka glifosāti izraisa kancerogēnus draudus.
– Ir izstrādāta ES Veselības programma, kurā viens no uzdevumiem ir uzlabot pacientu pieejamību un drošību veselības aprūpes pakalpojumiem. Vai to iespējams izdarīt, ja valsts veselības aprūpei piešķir 2,9% no iekšzemes kopprodukta?
– Patiešām, ir grūti sasniegt ES Veselības programmas mērķus ar tik pieticīgiem resursiem. Es mudinu Latviju papildus investēt veselības aprūpē – ne tikai tāpēc, ka veselība ir vērtība pati par sevi, bet arī tāpēc, ka iedzīvotāju un darbaspēka laba veselība var palīdzēt Eiropai no krīzes izkļūt vēl stiprākai. Tomēr skaudri apzinos Latvijas un pārējās Eiropas demogrāfiskos izaicinājumus un sarežģītos lēmumus par nacionālajiem veselības aizsardzības budžetiem. Manā skatījumā, investēšana veselības aprūpes pakalpojumos un produktos ne vienmēr nozīmē tērēt vairāk. Tas nozīmē tērēt labāk.
Izcelšu vienu piemēru – e-veselību. Labāks e-veselības pielietojums var dot lielāku efektivitāti, pieejamību un ekonomiju. Piemēram, hronisko slimību pacientiem tā var palīdzēt ārstēties mājās un šādā veidā atbrīvot slimnīcu gultasvietas akūti slimajiem.
Investīcijas modernos medikamentos un iekārtās arī var novest līdz lielākai pacientu drošībai, veselības sistēmu efektivitātei ilgtermiņā.
– Kuras valsts veselības aprūpes sistēmu uzskatāt par labāko ES un kāpēc?
– Veselības aprūpes sistēmai jāspēj pievienot vairāk gadus dzīvei, bet tai jāspēj pievienot arī vairāk dzīvīguma gadiem. Šīs sistēmas dalībvalstīs atšķiras, atspoguļojot dažādas sabiedrības izvēles.
Ja gribam klasificēt 28 veselības sistēmas, parasti izdalām divus galvenos tipus atkarībā no to vēsturiskā attīstības ceļa: Beveridža jeb nacionālās veselības aprūpes modeli, kas balstās uz nodokļiem un vispārēju pārklājumu kā Apvienotajā Karalistē, Spānijā, Zviedrijā vai Itālijā, un Bismarka jeb veselības apdrošināšanas modeli kā Vācijā, Beļģijā un Francijā. Svarīgi ir atcerēties, ka šīs veselības sistēmas ir pastāvīgi attīstījušās un saplūdušas kopš to izveides 19. gadsimta beigās (Bismarka modelim) un 1946. gada (Beveridža modelim). Pašlaik nav tāda ideālā modeļa.
Īsumā, ir 28 dažādas veselības aprūpes sistēmas: katra ar savām vērtībām un grūtībām – un ir neiespējami izspriest, kura ir tā labākā.
– Pārrobežu veselības aprūpes direktīva tika pieņemta ar mērķi, lai uzlabotu piekļuvi drošai un kvalitatīvai pārrobežu veselības aprūpei un veicinātu valstu sadarbību? Kādas problēmas radušās šīs direktīvas īstenošanā?
– Jau tagad varam teikt, ka direktīva ir gandrīz pilnībā ieviesta visā ES. Piemēram, katra dalībvalsts ir izveidojusi nacionālo kontaktpunktu, kas pacientiem sniedz informāciju par viņu tiesībām un par aprūpes kvalitātes un drošības jautājumiem.
Ir bažas par atsevišķām dalībvalstīm. Vai tajās ir izstrādāta sākotnējās autorizācijas sistēma pacientam, kurš meklē veselības aprūpi citā valstī, vai nav pārāk zema atlīdzība vai apgrūtinošas administratīvas prasības.
Piebildīšu, ka nesenais ziņojums par direktīvas ieviešanu skaidri parāda, ka Eiropas pilsoņu zināšanas par viņu tiesībām izvēlēties veselības aprūpi citā ES valstī joprojām ir zemas. Mazāk nekā divi iedzīvotāji no desmit jūtas informēti par savām tiesībām šajā jomā, un tikai katrs desmitais zina par nacionālo kontaktpunktu. Katra no šīm bažām var atturēt pacientus izmantot praksē savas pārrobežu tiesības.
– Jūs bijāt Lietuvas veselības ministrs. Kāpēc Lietuvā valsts obligātā veselības apdrošināšanas sistēma tomēr nedarbojas, kā bija cerēts? Tās rezultāti ir daudz sliktāki nekā Igaunijai. Varbūt jums ir kāds ieteikums Latvijai?
– Diemžēl man jāatzīst, ka manā zemē, Lietuvā, veselības aprūpes rādītāji ir slikti, dzīves ilgums ir mazs, saslimstība ir augsta. Tomēr, analizējot veselības sistēmu, būtiski ir saprast, ka šie indikatori mainās gadu desmitos un ka pēc tiem nedrīkst mērīt pašreizējās politikas veiksmi.
Lietuvas modelis dažās jomās noteikti varētu kalpot kā labs piemērs citām ES dalībvalstīm. Piemēram, Lietuvas pretcikliskā valsts veselības apdrošināšanas ieguldījumu politika palīdzējusi pārciest krīzes un ir finanšu stabilitātes avots grūtos posmos.
Kas attiecas uz Latviju, premjerministre 2015. gada beigās paziņoja, ka jauns obligātās veselības apdrošināšanas modelis stāsies spēkā no 2017. gada. Projekts izskatās pārāk ambiciozs šai stadijā un, tā kā galvenie reformas punkti vēl ir jādefinē, es atturēšos vērtēt iespējamo tās iespaidu uz finansēšanu, vispārējo efektivitāti un aprūpes pieejamību.
– Daudzās ES valstīs tagad ir jāārstē ne tikai savi cilvēki, bet arī patvēruma meklētāji. Piemēram, Vācijā pieaug saslimstība ar tuberkulozi un citām infekcijas slimībām. Kādi 25% itāļu atsakās no vakcinēšanās un līdz ar bēgļu ierašanos pieaug viņu risks saslimt. Ko Eiropas Komisija dara vai plāno darīt, lai vietējos cilvēkus pasargātu no inficēšanās un lai sakarā ar imigrantu ierašanos netiku apgrūtināta vietējo cilvēku piekļuve ārstiem?
– Dažos medijos pēdējo mēnešu laikā esmu lasījis, ka migranti un patvēruma meklētājai atnes slimības un ir drauds ES iedzīvotāju veselības aprūpei. Teikšu skaidri: tā nav patiesība!
Neviens liels slimību uzliesmojums nav bijis saistāms ar migrantu atbraukšanu. Jā, mums ir gadījumi šur un tur, lielākoties nometnēs, piemēram, difterijai, bet tie ir saistīti ar pārapdzīvotību un sliktu higiēnu. Es daru visu, lai palīdzētu sniegt veselības pakalpojumus migrantiem. Eiropas Komisija novirzījusi ES fondus un instrumentus robežvalstīm. Jāatzīst, ka dalībvalstis, kuras uzņem patvēruma meklētājus, saskaras ar veselu rindu izaicinājumu, piemēram, medicīniskā personāla trūkumu, valodu barjeru, specifiskām vakcinācijas vajadzībām. Ļoti grūti ir atjaunot medicīnisko vēsturi cilvēkiem, kuri atceļojuši draudīgos apstākļos un kuri ir fiziski un emocionāli iztukšoti.
