Rīgas Krievu teātris ir latviešu kultūras daļa. Saruna ar režisoru Sergeju Golomazovu 0
Par Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra (RKT) māksliniecisko vadītāju jaunajā sezonā, kas atklāta šomēnes, kļuvis Maskavas režisors SERGEJS GOLOMAZOVS.
Jūsu attiecības ar M. Čehova Rīgas Krievu drāmas teātri sākās 1993./94. gadā, kad šeit iestudējāt pirmo izrādi. Kā toreiz šeit nokļuvāt?
S. Golomazovs: Tie bija pirmie Latvijas neatkarības gadi. Toreiz veidoju izrādi Gogoļa teātrī Maskavā un atbraucu šurp viesizrādēs. Teātra vadība tās noskatījās un nolēma uzaicināt. Toreiz es šeit, Rīgā, uzvedu pirmo patstāvīgo izrādi – Fransuāzas Sagānas “Zirgs bezsamaņā” (“Le cheval Evanoui”). Nākošajā gadā man šeit bija vēl viens iestudējums, bet tad sekoja diezgan liels pārtraukums. Atgriezos Rīgā tikai 2010. gadā, kad teātris strādāja Maskavas namā – palīdzēju uzvest studentiem vienu izrādi, pēc tam vēl vienu, tad sekoja mans iestudējums “Grenholma metode”, un kopš tā laika šeit iestudēju izrādes gandrīz katru gadu.
Reizēm, vērojot Rīgas Krievu teātri, man rodas sajūta, ka tas ir it kā iekapsulējies.
Es vēl pagaidām nevaru labi salīdzināt, kā dzīvo Rīgas Krievu teātris ar to, kā dzīvo Dailes teātris vai Nacionālais teātris, cik intensīvi notiek kolektīva atjaunošanās citos teātros. Taisnība, kaut kādā nozīmē Krievu teātra dzīve bijusi koncentrēta pašam sevī, vairāk orientēta uz krieviski runājošo skatītāju.
Tas savā ziņā ir loģiski, – izrādes notiek krievu valodā.
Kad uz Maskavu atbrauc interesants ārzemju teātris, uz to taču iet visi, gan tie, kuri svešvalodas zina, gan tie, kuri nerunā, piemēram, angliski; pastāv jau arī tulkošanas iespējas. Un, pēc manas pieredzes, Latvijā pagaidām labāk vai sliktāk krieviski saprot gandrīz visi. Man gribētos, lai arī uz Krievu teātri nāktu visdažādākā publika neatkarīgi no nacionālās pārliecības, tam jābūt teātrim ar plašu piedāvājumu.
Jāsaprot, ka Rīgas Krievu teātris, būdams senākais krievu teātris aiz Krievijas robežām, ir Latvijas kultūras daļa, tas ir nesaraujami saistīts ar Latvijas kultūru.
Valsts uzdevums ir saprast, kā šis teātris attīstīsies. Tagad tam ir jauna, ambicioza, talantīga vadītāja Dana Bjorka, mēs ar viņu domājam līdzīgi, un, ja būsim godīgi savās mākslinieciskajās iecerēs, es domāju, teātrim ir labas izredzes.
Runājot par iekapsulēšanos es vairāk domāju to, ka daļa skatītāju ir savā veidā norobežojušies sava veida postpadomju domāšanā, kura, piemēram, Krievijas teātrī, manuprāt, vairs pat nav jūtama.
Es uzskatu, tā nav skatītāja problēma, ja vispār runā par problēmām, bet teātra piedāvājuma jautājums, tas, kā mēs sevi pozicionējam. Tas ir mākslinieciskās gaumes, vadības virzības jautājums, kuras nosakām mēs šeit teātrī. Svarīgi, cik talantīgi un pareizi ir nosprausti šie uzdevumi. Uzvest it kā krievu dramaturģiju, it kā domātu tiem skatītājiem, kuri šeit jūtas pamesti un izolēti, piedāvājot viņiem it kā saprotamu teātri, iet viņu pavadā, nozīmētu necienīt ne sevi, ne viņus. Ir mierīgi, godīgi jādara savs darbs, atbildot uz laikmeta izaicinājumiem, un tie ir diezgan strikti.
Jāsaprot, – ja mēs tuvāko divu, triju gadu laikā neatradīsim jaunus risinājumus režisūrā, repertuārā, mākslinieciskajā virzībā, tad pazaudēsim līdzšinējo publiku un arī neatradīsim jaunu. Tāpēc teātrim jārunā nevis par tiem jautājumiem, kuri satrauc mūsu reflektējošo vakardienas vai aizvakardienas postpadomju cilvēka apziņu, bet gan jāreflektē par problēmām, kuras mums šobrīd ir apkārt.
Izrādēm jābūt vienlīdz saprotamām visiem, neatkarīgi no skatītāju tautības un politiskās pārliecības.
Zināt, ko man būtu patiešām interesanti redzēt Rīgas Krievu drāmas teātrī? Laikmetīgu Latvijas krievu autora oriģināldrāmu par mūsu šeit un tagad.
Ja būs tādi teksti, tāda dramaturģija, es pirmais tajā ieķeršos! Iespējams, sludināsim kādu lugu konkursu, – neņemiet ļaunā, es te strādāju vēl tikai otro dienu, neesmu visu paspējis (pasmaida).
Protams, mēģināšu atrast kādu interesantu, mūsdienīgu lugu, kura stāstītu par mūsdienu Latvijas dzīvi, – krievu, latviešu, vienalga. Kaut gan droši vien ir atšķirīgas lietas, kas satrauc dažādu tautību cilvēkus, noteikti ir arī pietiekami daudz kopīgā, kas mūs apvieno, – ekonomiskās depresijas jautājumi, iedzīvotāju aizbraukšana uz ārzemēm, buksējošā ekonomika.
Domājot par ekonomiku, visi salīdzina jaunās Eiropas valstis ar to, kas pēc kara notika Vācijā. Kā valsts, kura bija pilnībā satriekta, kur dzīves līmenis bija zemāks par zemu, 25 gados atkal uzplauka? Kā izdarīt tā, lai Latvijā dzīve atplaukst, lai rastos ekonomiskā augšupeja, lai jaunieši nevis brauktu prom uz Īriju vai Angliju, bet gribētu atgriezties un strādāt šeit? Protams, sarunai jānotiek caur atzīšanos mīlestībā šai zemei, šai brīnišķīgajai pilsētai. Tie ir laika izaicinājumi, uz kuriem mums visiem jāatbild, arī Rīgas Krievu teātrim.
Esat teicis, ka jums patīk tas, ko dara Alvis Hermanis, – veido intelektuālas izrādes, kuras tomēr piesaista plašu skatītāju loku. Vai tas nozīmē, ka arī Rīgas Krievu drāmas teātrī varam gaidīt ko līdzīgu?
Nē, tādēļ, ka Jaunais Rīgas teātris ir autora teātris, kuru radījis konkrēts cilvēks un kurā visas izrādes nes viņa zīmogu, kaut arī tās iestudē dažādi režisori. Savukārt Mihaila Čehova Rīgas Krievu drāmas teātris ir direktora teātris – lai kas būtu uzaicināts par māksliniecisko vadītāju, ievirzes tomēr nosaka teātra direktors.
Kļūt par tādu teātri, kā Hermaņa teātris, mēs nevaram, un nevajag, bet kaut kādā veidā eiropeizēt gaumi, saprast, ka teātris mākslinieciski un ētiski ir nevis postpadomju, bet gan Eiropas kultūras daļa – tas ir nepieciešams. Tas gan ir diezgan sarežģīts uzdevums, kaut arī viss nepieciešams ir – atjaunota teātra ēka, ambicioza teātra vadītāja, atlicis tikai pārorientēt māksliniecisko ievirzi.
Ne jau pašreklāmas dēļ, man nav tāda kompleksa, bet lielā mērā man atbildes uz to, kā risināt repertuāra jautājumus sniedz izrāde “Grenholma metode”. Kad to iestudēju, šaubījos, jo lugā nav īstas kulminācijas, nav mīlas stāsta, un tomēr izrādījās, ka publiku šī tēma uzrunā, turklāt ne tikai krievu tautības skatītājus vien, jo teātrī puse skatītāju ir latvieši. Vai iestudējums “Gandrīzlaime”, – lielākā daļa skatītāju ir latvieši, un tas mani ļoti iepriecina – tātad mēs runājam par tēmām, kuras ir pāri nacionālajam jautājumam, par vispārcilvēciskiem jautājumiem, un šajā virzienā teātrim arī jāvirzās. Man šķiet, cita virziena nemaz nav.
Mums jāsaprot, ka Krievu teātris ir neatņemama latviešu kultūras, nevis krievu kopienas daļa – tas būtu strupceļš, kurš ved nekurienē.
Turpināt vadīt arī savu teātrī Maskavā, pasniegt meistarklases. Kā sadalīsiet savu laiku?
Apzinoties saspringto grafiku, šogad meistarklašu kursu nesavācu. Tikko esmu nodevis izrādi Maskavā, tagad kādu laiku būšu šeit, kamēr tur jaunu izrādi iestudē cits režisors. Kā būs, vēl nezinu, goda vārds. Mēģināšu.
Taču esmu strādīgs cilvēks, visu mūžu no rīta līdz vakaram esmu kaut ko uzvedis, kādu mācījis, nemitīgi strādājis, turklāt pēdējos pāris gadus to diezgan veiksmīgi darījis šajā teātrī.
Repertuārā vēl neatrodu nevienu plānotu jūsu jauniestudējumu, vai kādu varam šogad gaidīt?
Dabiski, direktore saplānojusi šo sezonu uz priekšu. Man ir viena ideja par uzvedumu, bet, vai tas izdosies vai ne, būs atkarīgs no finansējuma. Taču pie finansējuma problēmām es jau esmu pieradis un attiecos pret tām mierīgi.
Vai jau esat paspējis iepazīties ar Rīgas Krievu teātra repertuāru, un kā to vērtējat?
Diezin vai būtu pareizi, ja es tagad sāktu vērtēt pirms manis iestudētās izrādes, īpaši tādēļ, ka esmu ļoti kritisks, ne tikai pret citu, bet arī pret savām izrādēm – kā tāds testa pilots, kurš pārbauda mašīnas (pasmaida). Turklāt visas izrādes vēl nemaz neesmu noskatījies. Tieši to tuvākajā laikā grasos darīt – noskatīties visas izrādes ne tikai šeit, bet arī Nacionālajā teātrī, Dailes teātrī un Alvja Hermaņa Jaunajā Rīgas teātrī, kaut gan tur jau kādas septiņas izrādes esmu redzējis.
Lai saprastu, kurp plūst upe, tajā jānopeldas – jānovērtē, kādi ir krasti, kāda straume, kāda ūdenim krāsa un garša. Neiet uz izrādēm nozīmē sēdēt un minēt – ir bezjēdzīgi teoretizēt par to, kas notiek teātrī, ja neesi to redzējis. Ir jāiet un, tā sakot, jāosta pulveris.
