Jāiet svētceļojumos pa dzīvi 0
Vai jūs interesē svētceļojumi?
Irēna, tulce un sekretāre: “Laikam ne. Arī pati neesmu domājusi kādā doties. Manuprāt, svētceļojumā iet cilvēks, kurš jūt sevī īpašu vēlmi, pat vajadzību to darīt. Katram jāieklausās savā iekšējā balsī. Medijos esmu dzirdējusi, ka cilvēki jau nonākuši pusceļā uz Aglonu, taču speciāli par to neinteresējos. Arī mana mamma gandrīz katru gadu dodas uz Aglonu, tiesa, nemēro ceļu kājām, jo to neļauj gadi, taču Aglonas svētkos piedalās.”
Anna Džeikobsa, studente: “Man interesants šķiet musulmaņu svētceļojums – hadžs. Jāsaka gan, neesmu pārliecināta, ka šobrīd varētu doties kādā pati, jo tāpat kā vairākums šodienas cilvēku, esmu pārāk pieradusi pie komforta un ērtībām. Taču, iespējams, kaut kad nākotnē es varētu mēģināt izmantot iespēju un doties kādā no tiem. Musulmaņu svētceļojums mani saintriģēja pēc kādas filmas noskatīšanās. Tajā dodas tūkstošiem ticīgo, kas ceļojuma laikā ievēro īpašu ģērbšanās manieri un rituālus. Tiesa, tajā visā saskatīju arī man nepatīkamas lietas, piemēram, daudzo dzīvnieku upurēšana. Interesanta, man šķiet, varētu būt enerģija, kas tur koncentrējas. Musulmaņu svētceļojumā gan nevar piedalīties citu ticību pārstāvji, un es neesmu gatava mainīt savu ticību. Es pieļauju, ka līdzīgi ir, arī dodoties kājām uz Aglonu, – visi sanāk kopā un pazūd agresija, negatīvisms, kas ikdienā traucē, kas ir sakne karam un neiecietībai, pazūd mantisko vērtību kults. Tas varētu būt mērķis, kāpēc es ietu svētceļojumā. Esmu augusi pareizticīgo ģimenē, taču mani vecāki man baznīcu neuzspieda, tāpēc arī neesmu izteikti ticīga. Taču neesmu arī ateiste. Tāpēc arī mans uzskats ir – lai dotos svētceļojumā, reliģija nav primārā, svarīgākais ir sakārtot savas domas, saprast īstās vērtības, piedzīvot atklāsmes. Tiesa, ir būtiski, lai būtu vienaudžu kompānija.”
Andris, darbojas komercjomā: “Interesē, taču pats nekad neesmu gājis un arī šaubos, vai to vēlētos. Neredzu iemeslu, kāpēc man tas būtu jādara. Uz svētceļojumu kā parādību raugos ļoti pozitīvi. Ja cilvēkiem tas rada patīkamas emocijas un enerģētiku, tad viņi turp dodas. Ar varu turp nevienu nevar aizdzīt, tam jābūt iekšējam brīvprātīgam aicinājumam. Es pats uzlādējos citādos veidos. Domāju, arī tas, vai svētceļojumā jādodas tikai ticīgajiem vai arī ne tik ticīgajiem, atkarīgs no katra paša iekšējām izjūtām un izpratnes. Nenoliedzu, ka reiz varbūt arī sagribēšu doties uz Aglonu, taču šobrīd vien ar interesi pasekoju līdzi svētceļojuma gaitām medijos.”
Santa Vanaga, skaistumkopšanas konsultante: “Patiesībā ļoti. Esmu piedalījusies dažādos svētceļojumos. Uzskatu, ka tas ir sirds stāvoklis. Tas nav tikai aiziet no punkta A uz punktu B, bet arī, piemēram, apbraukāt savus dzimtas kapus vai apciemot radus, ko jau gadiem nav nācies sastapt. Šīs svētības pēcāk atnāk atpakaļ. Kāpēc jāiet svētceļojumā – lai kaut ko sevī sakārtotu. Līdzko sakārtojam sevi, arī apkārt viss nostājas īstajās vietās – kā mājās, tā darbā. Aglonā vienmēr esmu piedalījusies organizatoriskajos darbos. Aizbraucu jau divas nedēļas pirms svētkiem un palīdzu katoliskajai baznīcai sagatavoties svētkiem. Šobrīd mans mērķis ir aizbraukt uz mūku valsti Atonu Grieķijā. Šo vietu iepazinu filmā. Atonā atrodas Marijas josta, kas ir nozīmīga relikvija, un jutu, ka tā man deva spēku un darīja brīnumu. Arī tas man bija sava veida svētceļojums. Patiesībā, arī mājas sakārtošana cilvēkam, kurš no agra rīta līdz vēlam vakaram ir darbā, ir svētceļojums, jo cilvēks sevī kaut ko sakārto, ir nesavtīgs. Ir jāiziet kāds ceļš, lai sakārtotu savas domas. Reliģija nav nekas, ja tā nav praktiska. Nevar iedot cilvēkam pa galvu un teikt – tici. Jāiet svētceļojumos pa dzīvi.”
Ainārs Zeļenovs, dokeris: “Mani tas neinteresē. Neesmu gājis un arī neiešu. Principā mana attieksme pret šiem svētceļojumiem ir pilnīgi neitrāla. Cilvēkiem patīk – lai viņi iet. Pats neesmu ateists, bet Padomju savienības produkts, kam reliģijas ziņā neko sevišķi neieaudzināja. Iespējams, mans dēls, ja to uzskatīs par vajadzīgu, svētceļojumā ies. Katram sava aizraušanās – cits fano par hokeju, cits pie veikala dzer šņabīti, vēl cits dodas svētceļojumā. Nevienu nenosodu. Zinu, ka ik gadu bariņš iet uz Aglonu, bet palieku vērotāja pozīcijā.”
| Fakti Gājienu uz Aglonu šobrīd turpina svētceļnieki no Liepājas, Ventspils, Jelgavas, Rīgas un citām pilsētām. 6. augustā ceļā devās arī velosipēdistu grupa no Kolkas. |
