“Jāiet pie Raimonda sievas!” ES naudas apgūšanas bizness: EM ierēdnis sagādā darbu sievas firmai 2
Gatavojot iepriekšējo publikāciju (“Pēdu aprūpētājas slepenā misija Honkongā”, 2019. gada 25. septembrī) par to, kā valsts 80% līdzfinansējumu fiktīvām tirdzniecības misijām ārzemēs izmantoja Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera (LTRK) un tās salīgtā konsultāciju firma “Motio”, manu uzmanību piesaistīja “spēles noteikumi”, kuri bija spēkā tik ilgi – pusotru gadu.
Tik ilgi noturējās, kaut gan Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra (LIAA) pēc konstatētajiem sīkiem pierakstījumiem 2017. gada sākumā rosināja Ekonomikas ministriju (EM) atbalsta intensitāti samazināt no 80 līdz 40% un biedrībām neļaut organizēt misijas. Tādējādi “sīkajiem pierakstījumiem” 2017. gada beigās un 2018. gada sākumā sekoja lielākā daļa no 32 LTRK fiktīvajām tirdzniecības misijām par kopējo ERAF finansējumu 626 030 eiro, kuros programmas bija tikai uz papīra un par kurām ierosināts kriminālprocess. ”
Tā bija klondaika,” tagad nosmīn arī uzņēmējs Normunds Bergs.
Kurš Ekonomikas ministrijā bija atbildīgs par šo noteikumu izstrādi un iesniegšanu valdībā? Ekonomikas ministrijas valsts sekretāra vietnieks Raimonds Aleksejenko. Uz “LA” jautājumu, kāpēc 80% tik ilgi bija spēkā pat pēc LIAA brīdinošiem signāliem, tagad viņš attrauc, ka viss bijis kārtībā – noteikumi izstrādāti uzņēmēju atbalstam, bet uzraugošā iestāde – LIAA – nav tikusi galā ar uzraudzību.
Konfrontēts ar šo atbildi, LIAA direktors (tagad jau bijušais) Andris Ozols atbild līdzībās: “Ja kāds izstrādā noteikumus, ka naudas maks jāatstāj zemē Stacijas laukumā, tad, protams, var vainot gan to, kas maku nozaga, gan to, kurš nenosargāja…”
Lai rastu atbildi, kuram taisnība, jāieskatās desmit gadus senā pagātnē – tais laikos, kad Andris Ozols un Raimonds Aleksejenko bija kolēģi.
Tad Raimonds Aleksejenko bija LIAA Struktūrfondu vadības un kontroles departamenta programmu vadības nodaļas vadītājs.
1. līmenis: Austrumu saldumi par Eiropas naudu
2008. gadā ieviesa jaunu programmu inovācijas veicināšanai uzņēmējdarbībā – par jaunu produktu un tehnoloģiju izstrādi. Nākamajā gadā LIAA noslēdza līgumu ar SIA “Kerkira” par “saldētu Yufka Austrumu saldumu ieviešanu ražošanā”, kas paredzēja tehnoloģisko līniju trīs jaunu Austrumu saldumu izgatavošanai. “Kerkira” no Grieķijas ar igauņu dīlera starpniecību iegādājās jaunu līniju par 495 tūkstošiem eiro.
Pēc pāris mēnešiem LIAA pārbaudē atklāja, ka tās ir netīras, sarūsējušas iekārtas, kas radīja aizdomas, ka tās nav jaunas, kaut gan pēc dokumentiem kā ražošanas gads bija minēts 2009.
Igauņu dīlerim, izrādījās, nav pilnvarojuma – patiesībā tā bija Igaunijā reģistrēta būvfirma, kuras īpašnieks ir mūsu valsts pilsonis Viktors Vasiļjevs. Atklājās arī tas, ka iekārtas nepiegādāja projektā pieteiktais grieķu uzņēmums “Spitika Ltd”, bet cits ražotājs – “J.Lappas Ltd.”.
Pārbaudītāji noskaidroja, ka jauna šī ražotāja iekārta maksā līdz 140 tūkstošiem eiro. Tātad iegādātā lietotā ir vismaz četrreiz dārgāka. LIAA līgumu lauza un atteica izmaksāt ES atbalsta finansējumu. ES naudas izkrāpšanas mēģinājums tika apturēts.
Varētu vien atviegloti nopūsties, jo ES nauda nosargāta. Bet krāpšana bija notikusi tik un tā.
LIAA direktors Andris Ozols uzdeva sagatavot vēstuli Ekonomikas policijai un VID Finanšu policijai par finansējuma saņēmēja darbības izvērtējumu. Šī vēstule tika sagatavota, bet… tā nekad nenonāca uz direktora galda parakstam. Toreizējais LIAA Struktūrfondu vadības un kontroles departamenta programmu vadības nodaļas vadītājs Raimonds Aleksejenko to atstāja savā datorā… Kāpēc? Tāpēc, ka 45% SIA “Kerkira” daļu tolaik piederēja viņa sievai Evitai Aleksejenko, viņa arī valdes locekle uzņēmumā.
Neizteikšu pieņēmumus par Aleksejenko ģimenes nodomu, jo tas neizdevās. Šis gadījums bija laba skola, kas viņiem iemācīja turpmāk sadarboties gudrāk, un pacēla “ES naudas apgūšanu” nākamajā līmenī.
2. līmenis: konsultācijas kristālu ražošanā
2012. gadā uz ES naudu inovācijas veicināšanai aktivitātē “Augstas pievienotās vērtības investīcijas” ar projektu 8,4 miljonu eiro apjomā startēja diviem Krievijas uzņēmējiem piederošais SIA “Baltic Cristal”. Tas paredzēja leikosafīra monokristālu ražošanu – mākslīgais safīrs pēc dimanta ir otrs cietākais mākslīgais minerāls, ko izmanto gaismas diodēs.
Lai saņemtu ES atbalstu, uzņēmumam bija jāiegādājas ražošanas iekārtas un jāražo kristāli.
Un atkal – veicot pārbaudi, LIAA konstatēja, ka paredzētā saimnieciskā darbība nenotiek.
Bija jālemj par līguma izbeigšanu, taču pie LIAA direktora Andra Ozola vairākkārt vērsās programmu vadības nodaļas vadītājs Raimonds Aleksejenko, mēģinot pārliecināt, ka SIA “Baltic Crystal” spēs izpildīt nosacījumus finansējuma saņemšanai. 2013. gadā notika tikšanās, kurā vienojās par projekta pagarināšanu, bet uzņēmumam jāparāda saražotās produkcijas pārdošana vismaz par 142 tūkstošiem eiro mēnesī. 2014. gada jūlijā uzņēmums ziņoja, ka aprīlī un maijā safīra kristālus pārdevis pat vēl lielākā apjomā un pēc mēneša LIAA izmaksāja divus miljonus.
Veicot uzraudzību pēc projekta ieviešanas, LIAA atklāja, ka uz iegādātajām iekārtām nenotiek kristāla ražošana un ka faktiskie ienākumi ir daudzkārt mazāki, nekā uzrādīts.
Par to pārliecinājos publicētajos gada pārskatos – visa 2014. gada apgrozījums ir 600 tūkstoši eiro, kas nozīmē, ka teorētiski projekta nosacījumi varēja būt izpildīti vien trīs mēnešus. Tā kā 2015. gadā apgrozījums bija 0, uzņēmuma manta pārgāja komercķīlas devēja “Citadele banka” īpašumā un 2018. gadā uzņēmums tika likvidēts.
Un nu projekta virzības neredzamā puse: tikšanās laikā par projekta pagarināšanu piedalījās un protokolu kā uzņēmuma pārstāvis parakstīja Raivis Mežzīle. Viņa statuss – konsultants.
Strādāja viņš SIA “Fidea” – turpat, kur gan tolaik, gan tagad joprojām strādā SIA “Baltic Crystal” aizstāvja Raimonda Aleksejenko sieva Evita.
Taču šie abi minētie bija ES iepriekšējā finanšu perioda projekti, kad uzņēmēji un konsultanti cīnījās par katru projektu, centās to slēpti un neslēpti lobēt, aizstāvēt un gūt savu peļņas daļu. Šajā finanšu periodā – no 2014. līdz 2020. gadam – jau tika radīti citi ES naudas apguves noteikumi, kas liecina par pāreju nākamajā “ES naudas apguves” līmenī.
3. līmenis: garantētais procents
SIA “Fidea” savā mājaslapā lepojas ar 430 sekmīgi realizētiem projektiem un 279 miljoniem eiro piesaistītu finansējumu 17 darbības gados. Kas ir šī uzņēmuma veiksmes pamatā? Negrasos apstrīdēt ekspertu kompetenci, taču man ir aizdomas, ka vēl bez tās konkrētām ES programmām pastāv tāds kā “zaļais koridors”, kas atvieglo šī un citu konsultāciju uzņēmumu garantētu labuma gūšanu no ES projektiem.
Piemēram, papildinot Ministru kabineta noteikumus nr. 361 ar apakšaktivitāti “Kompetences centri”, EM atļauti 5% projekta vadības izmaksām ārpakalpojumu iegādei. Savukārt šī plānošanas perioda kompetenču centrus regulējošajos MK noteikumos nr. 2 darbības programmas “Izaugsme un nodarbinātība” pasākumam “Atbalsts jaunu produktu un tehnoloģiju izstrādei kompetences centru ietvaros” ierobežojums nav noteikts procentos, bet skaitlisks. Tagad tas pieļauts 200 000 eiro apmērā trīs gados.
Atlīdzība konsultāciju firmu sniegtajiem ārpakalpojumiem jau ir ieprogrammēta no EM puses.
Ja kāds uzņēmums vēlas iestāties kādā no astoņiem kompetences centriem atbilstoši savai darbības jomai, tad tur priekšā gaida… uzminiet kas? Piecos kompetences centros pakalpojumus sniedz “Fidea”, un tas nozīmē, ka trijos gados par paveikto darbu teju miljons eiro samaksā ir garantēts. Kā tas tā gadījies?
Kristaps Klauss, kurš pirms gada vadīja Meža nozares kompetences centru, norāda, ka izmantot ārpakalpojumus jau no paša sākuma ir bijusi Kokrūpniecības asociācijas pieeja. “Mēs paši izvēlējāmies, jo “Fidea” it ļoti spēcīga šajā jomā. Bet, manuprāt, “Fidea” vēl nav izmantojusi visus 200 tūkstošus.”
Taču “Fidea” ar to nepietiek – uzņēmumi, kuri vēlas iestāties kompetences centrā pretendēt uz atbalsta finansējumu, tiek spiesti parakstīt trīspusējo līgumu, kurā trešā puse ir SIA “Fidea”, nosakot, ka uzņēmumam tai jāmaksā vēl 5% no saņemtā atbalsta finansējuma, sūdzas kāds uzņēmējs, kura vārds redakcijai zināms, bet kurš to nevēlas publiskot.
Šādu sistēmu esot izveidojis EM valsts sekretāra vietnieks Raimonds Aleksejenko, uzskata šis uzņēmējs.
Arī citi uzrunātie uzņēmēji atzīst, ka šāda sistēma pastāv, bet ka viņiem nav iespējas izvēlēties, ja vien vēlas saņemt ES atbalstu inovāciju ieviešanai. Tiesa, meža nozares Kompetences centrā papildus 5% neprasot, iebilst Klauss.
Vienīgais, kurš neizmanto konsultantu ārpakalpojumus, ir Informācijas un komunikāciju tehnoloģiju kompetences centrs. Kāpēc?
“Neatzīstu konsultantus kā šķiru,” skaidro tā vadītājs Normunds Bergs. Visus administratīvos darbus veic paši, kā raksturo Bergs, pusotrs cilvēks.
Tomēr viņš atzīst, ka ar pieciem atļautajiem procentiem var arī nepietikt, jo valsts EM personā tīši iebūvējusi tik sarežģītu birokrātiju, ka to pa spēkam apgūt tikai šauri specializētiem konsultāciju uzņēmumiem.
“ES birokrātijas kļuvis vairāk, un turpmāk valstij birokrātija jāuzņem uz sevi.” Jautāts par “Fidea”, viņš pieņem, ka, apkalpojot piecus centrus, to var izdarīt efektīvāk. Nē, viņš neesot pret konsultāciju biznesu, bet pats neizmantošot, jo “konsultants ir cilvēks, kurš aizņemas tavu pulksteni, lai pateiktu, cik ir pareizs laiks. Bet, kad laiku pasaka nepareizi, tad, izrādās, pulkstenis jau ir pārdots…”
Tagad Andris Ozols, vērtējot visu to no malas, atzīst – iepriekšējā plānošanas periodā vēl bijis konsultāciju tirgus un sāncensība, bet šajā – tas jau ir valsts garantēts bizness dažiem.
Kamēr nekas nemainās, uzņēmēji, ja vien vēlas saņemt ES un valsts atbalstu inovācijām, spiesti iesaistīties izveidotā sistēmā.
“Gribi negribi jāiet pie Raimonda sievas, tad gan projektu sagatavos, gan izbīdīs un arī uzraudzībā tam nebūs problēmu,” teica viens no uzņēmējiem.
Jāatgādina, Raimonds Aleksejenko kā valsts sekretāra vietnieks tautsaimniecības attīstības, uzņēmējdarbības konkurētspējas un inovācijas jautājumos atbild par ES fondu programmu plānošanu un ieviešanu, un viņš ir arī ES fondu Uzraudzības komitejas loceklis.
Taču man ir aizdomas, ka tik vienkārši tas nevarēja notikt, ka ierēdnis viens pats ir radījis sistēmu, no kuras visvairāk iegūst konsultāciju uzņēmums, kurā strādā viņa dzīvesbiedre. Jāpapēta.
