Uldis Šmits: Jāierauj un jāķeras pie komunikācijas 6
Pēc Austrijas valsts prezidenta vēlēšanām daži pat visnotaļ respektabli plašsaziņas līdzekļi arvien apgalvoja, ka Aleksandrs van der Bellens ir Eiropas Savienībā pirmais “zaļais” valsts galva. Tiesa, vairums pareizi norādīja – pirmais bija 2015. gadā Latvijas Saeimas ievēlētais Raimonds Vējonis. Tas toreiz pat piesaistīja ārvalstu mediju uzmanību. Taču diezgan ātri no preses slejām pazuda, jo Rīgas pils, liekas, neveltīja pārliekas pūles tam, lai interese par šo savā ziņā zīmīgo un vēsturisko faktu tiktu uzturēta. Žēl – minētais notikums būtu varējis kalpot par ekoloģijai draudzīgās Latvijas vizītkarti. Mūsdienīgas valsts tēla veidošanā itin noderīgu.
Laiks pagāja, un šodien Rietumos tikai ļoti retais zina pateikt, kas ir Latvijas prezidents. Jeb augstākā amatpersona, kurai Satversme tomēr uzliek pienākumu pārstāvēt valsti ārpolitiski. Mūsu premjera vārds arī pārāk nefigurē Eiropas publiskajā telpā, un, ja parādās, daudzi varbūt lāgā netver, ka Kučinskis nav Kačiņskis. Lai gan Baltijas valstis un tai skaitā Latvija tiek piesauktas biežāk nekā jebkad agrāk, tas pārsvarā notiek, pateicoties Putina – nevis Vējoņa vai Kučinska – iemiesotajai ārpolitikai. Un Kremļa izvērstajam hibrīdkaram. Bet arī šajā sakarā Baltijai pievērstos skatienus var un vajag izmantot, lai agresivitātei liktu pretī pozitīvus vēstījumus.
Mūsu galvenie pretargumenti slēpjas aktīvā politikā. Pagaidām tiešā nozīmē slēpjas, jo redzamu izpausmju nav daudz. Tas pats attiecas uz iespēju izmantošanu starpvalstu un Eiropā praktizētajos starppartiju kontaktos.
Latvijas varas koalīcijas ietvaros ārlietas ir atšķūrētas “Vienotībai”, bet vadošā ZZS nav pievienojusies Eiropas Tautas partijai, kur varētu padiskutēt, piemēram, ar Francijas republikāņiem vai Vācijas kristīgajiem demokrātiem. Latvijas augstākās amatpersonas izceļas ar ārpolitisku pieticību, savukārt jau tā šaurais eirodeputātu loks ietver personas, kas balso pret valsts drošībai nozīmīgām rezolūcijām. Kā gadījumā ar Eiropas Parlamenta nesen pieņemto par pretdarbību naidīgai propagandai un dezinformācijas izplatīšanai. Latvijā šis dokuments guva ievērību pārsvarā tāpēc, ka pret to nobalsoja ZZS pārstāvošā eirodeputāte Grigule, ko partija iztēloja kā pārsteigumu. Patiesībā viņas nostāja bija pilnīgi atbilstoša iepriekš sludinātajiem uzskatiem. (Turklāt ZZS jau agrāk nācies skaidroties par valstisko pamatprincipu stipri savdabīgām interpretācijām no partijā ietekmīgu cilvēku puses.) Teju simboliski – krietna daļa no EP rezolūcijas ir veltīta stratēģiskajai komunikācijai. Respektīvi, tēmai, kas saskaņā ar paša premjera Kučinska sacīto atspoguļota gan viņa valdības deklarācijā, gan Valsts aizsardzības koncepcijā.
Stratēģiskās komunikācijas jautājumu iztirzāšana kļuvusi par sava veida modi. Nenoliedzami – tā ir arī nepieciešamība, taču uz vispārējā “stratēģiskā” fona nereti tiek izniekotas vai palaistas garām labas izdevības gluži parastai “komunikācijai” ar Eiropas politiķiem un, kas vēl svarīgāk, pilsoņiem. Ko diez vai tagad drīkstam atļauties, jo Latvijai ir ko teikt. Bet neviens cits mūsu un pirmām kārtām politisko vadītāju vietā to nedarīs.
