Jāieklausās svētku dalībnieku domās 0
Ideja par vēl vienu stadionu ārpus Rīgas, personalizētām biļetēm uz nākamajiem svētkiem, dziesmu “zelta fonds” Noslēguma koncertā, vienots amatieru kolektīvu vadītāju atlīdzības modelis visā Latvijā. Iespējams, pat sadarbība starp Baltijas valstīm Dziesmu svētku organizēšanā.
Šīs ir dažas no spilgtākajām idejām, kas pirmdien izskanēja Dziesmu un Deju svētku konferencē “Dziesmu un Deju svētki ceļā uz tradīcijas 150 gadiem”.
Kopumā Latvijas valsts simtgades svētki tika novērtēti kā emocionāli, cildeni un piepildīti. Kā sacīja kultūras ministre Dace Melbārde, “esam piedzīvojuši vienus no skaistākajiem Dziesmu svētkiem. Veselu nedēļu varējām pavadīt vai ideālā sabiedrībā, tādā kā ideālā Latvijā”.
Visnotaļ rāmo konferences noskaņu emocionāli uzspridzināja deju kolektīva “Dzirnas” vadītājs Agris Daņiļēvičs.
“Dejotāji sen pelnījuši nevis viņu vajadzībām pielāgotu sporta stadionu, bet kaut kur ārpus Rīgas tieši deju lieluzvedumam būvētu stadionu, kur visliriskākajās uzveduma vietās neiejauktos vilciena dārdoņa un kur varētu dejot labāko koru dzīva dziedājuma pavadījumā!” Ir prieks, ka līdz ar to sadzirdēts ārzemju latviešu diriģentu Andreja Jansona un Jura Ķeniņa ierosinājums par deju lieluzvedumu dzīvas mūzikas, nevis ierakstu pavadījumā. Par jauna stadiona ideju sākumā jutusies iepriecināta arī dejotāja no “Čikāgas mantiniekiem” Krista Laukmane-Šmita, bet tad atvēsusi: “Šī doma pārsteidza, pirmajā mirklī, jā, bet – kā ko tādu īstenot? Mēs uz laukuma Daugavas stadionā bijām 18 tūkstoši… Godīgi sakot, dejojot nekāds vilciens man netraucēja.”
Deju nozares speciālisti aizkulišu sarunās bija visai, maigi sakot, sašutuši par šo Agra Daņiļēviča uznācienu. Kā sacīja Latvijas Nacionālā kultūras centra (LNKC) deju nozares eksperte Maruta Alpa, ir ieguldīts ļoti daudz darba un pūļu, lai, Daugavas stadionu rekonstruējot, tas būtu piemērots arī dejotājiem: “Ir izbūvētas īpašas uzejas, ir ģērbtuves un izveidota skaņu slāpējoša siena, kas neļauj vilcienu trokšņiem izjaukt priekšnesuma noskaņu. Un, galu galā, vai nebūtu ārkārtīgi izšķērdīgi būvēt vēl vienu stadionu kaut kur ārpus Rīgas tikai Deju svētku vajadzībām? Un kas tur notiktu pārējā laikā?” Tiesa gan, nākamajos svētkos nāksies rēķināties ar to, ka Daugavas stadiona rekonstrukcijas otrajā kārtā līdzšinējā dejotāju mēģinājumu laukuma vietā būvēs ledus halli. Daudz patiesāka dejotājiem ir cita sāpe – trūkums izglītotu horeogrāfu pēctecībā, jo, kā sacīja LNKC direktore Signe Pujāte, “tas nav labākais veids, ja deju lieluzvedumam ir tikai vienas radošās komandas piedāvājums”.
Tramps un breksita pieredze
Sociālantropologs Viesturs Celmiņš izvirzīja interesantu jautājumu – kas Dziesmu svētkiem jāmācās no Trampa, breksita un “Facebook” skandāla? Atbildes uz paša retorisko jautājumu gan vairs nebija tik intriģējošas. Pirmkārt, svētku rīkotājiem jāņem vērā, ka mūsdienās katrs cilvēks jūtas kā eksperts, tādēļ jāieklausās dalībnieku domās, un ikviens priekšlikuma iesniedzējs ir tiesīgs sagaidīt atbildes uz saviem jautājumiem vai ierosinājumiem. Ļoti no svara ir arī tas, lai lēmumi tiktu pieņemti skaidri, jo pretējā gadījumā tas palielina cilvēku aizdomīgumu. Un jārēķinās arī ar dalībnieku vēlmi piedalīties repertuāra veidošanā. Taču, kā sacīja kultūras ministre Dace Melbārde, mākslā nevar būt liela demokrātija, te jāmeklē zelta vidusceļš.
Manuprāt, to konferencē iezīmēja LNKC direktore Signe Pujāte, atgādinot, ka no 31. oktobra līdz 30. novembrim nevalstiskās organizācijas un kolektīvi var virzīt pretendentus darbam LNKC nozaru konsultatīvajās padomēs. Lūk, te ir tā strukturētā iespēja visiem izteikt savus viedokļus, lai, kā pilnīgi precīzi sacīja diriģents Gints Ceplenieks, “tas nenotiktu procesu pat graujoši”.
Kultūras ministre Dace Melbārde uzsvēra, ka svētki kļūst arvien pašorganizējošāki. Dziesmu svētku biedrības priekšsēdētājs, diriģents Ints Teterovskis, pēcāk jautāts, vai ir pamats domāt, ka nākamos svētkus 2023. gadā varētu rīkot Dziesmu svētku biedrība, atteica – tam nav pamata, jo atšķirībā no Igaunijas biedrībai šim mērķim nav piešķirts īpašs finansējums. Viņaprāt, arī nākamie svētki jārīko Nacionālajam kultūras centram, Dziesmu svētku biedrībai ciešāk piedaloties procesā.
Vai koriem gana ar vienu koncertu?
Noslēguma koncerta mākslinieciskais vadītājs Mārtiņš Klišāns atzina, ka arī turpmāk būs jādomā, kā atrast kompromisu starp mākslinieciskajiem uzstādījumiem un vairākuma varēšanu. Nedrīkstot ignorēt labāko vēlmes, un veiksmīgs risinājums ir dot iespēju atsevišķus skaņdarbus izpildīt tikai labāko koru grupai. Konferencē atklājās interesants fakts, ka Deju svētkos tradicionāli ir krietni lielāks jaunu deju īpatsvars nekā jaundarbu skaits Noslēguma koncertā, kur veiksmīga bija, piemēram, Uģa Prauliņa un Ērika Ešenvalda uznāciena mūzika, kā arī fināla aranžijas.
Runājot par Noslēguma koncerta repertuāru, sieviešu kora dziedātājas neslēpa nepatiku, ka viņām bijušas atvēlētas tikai trīs dziesmas.
Izskanēja pieņēmums, ka varbūt vajadzētu jaukto koru dziesmas, kuras nācās apgūt, aranžēt sieviešu koriem? Vai arī nākamajos svētkos rīkot atsevišķu viendabīgo koru koncertu? Diriģente Vita Timermane-Mora, uzsverot, ka dziesmas “Mūsu tēvs debesīs”, “Gaismas pils”, “Lauztās priedes”, “Pūt, vējiņi!”, “Tumša nakte, zaļa zāle”, ko iemācās visi, ir milzīgs resurss, konvertējama un pārpasaulīga vērtība, ierosināja, ka varbūt vērts padomāt par koncertu, kurā dalībnieka statusā kā indivīdi varētu pieteikties visi šādas dziesmas zinošie?
Kā man pēcāk sacīja Mārtiņš Klišāns, ir jau bijuši mēģinājumi rīkot atsevišķu viendabīgo koru koncertu, taču tie nav bijuši īpaši veiksmīgi vīru trūkuma dēļ. Viņš neizslēdza iespēju rīkot atsevišķu tautasdziesmu koncertu un piekrita, ka savs racionāls grauds ir arī Vitas Timermanes-Moras priekšlikumam. Taču kur šādam koncertam notikt? Mežaparka estrādē tas neesot iespējams, jo katra koncerta uzbūve prasa ļoti daudz laika un Dziesmu svētkiem ir dota tikai viena nedēļa.
Bet varbūt līdz ar Noslēguma koncerta idejas koncepciju nolikumā jāprasa atklāt arī iecerēto dziesmu kodolu? Tā ierosināja diriģents Ints Teterovskis. Varbūt sava loma te varētu būt uz papīra izliktam un ne vien diriģentu galvās esošam dziesmu “zelta fondam”? Bet, iespējams, taisnība diriģentam Mārtiņam Klišānam, ka šādā “zelta fondā”, piemēram, no Emila Dārziņa radītā būtu iekļaujamas vismaz trīs četras dziesmas, taču – vai tās visas jādzied vienā koncertā?
M. Klišāns secināja: “Iespējami visādi modeļi un repertuārs, bet koncertu mākslinieciskie vadītāji ir atbildīgi par to, kā aug nācija, un mēs nedrīkstam nodot a cappella dziedāšanas tradīciju.”
Kā tirgot biļetes uz svētkiem 2023. gadā?
Dziesmu un deju svētku izpilddirektore Eva Juhņēviča sacīja, ka pēc divām radošām domu darbnīcām ir izkristalizējies viedoklis, ka princips – kas pirmais brauc, tas pirmais maļ – ir novecojis, un uz nākamajiem svētkiem jātiek pie cita biļešu izplatīšanas modeļa. Runa, protams, ir par Noslēguma koncertu un deju lieluzvedumu, abiem visvairāk iekārotajiem pasākumiem. Kuldīgā diskutējot nonākts pie secinājuma, ka zināma kvota biļešu iegādē dodama dalībniekiem un pārējās biļetes pārdodamas izlozē attiecībā 30% pret 70%.
Ogres novada kultūras centra direktore Antra Purviņa bija pārsteigta: “Dziesmu svētki un loterija – man šie jēdzieni neiet kopā! Svētku labā ļoti daudz darījušas pašvaldības, un to nedrīkst neņemt vērā.”
Diriģents Jānis Ozols ierosināja pārdot “personalizētas biļetes”, kas mazinātu iespēju ar tām spekulēt. Arī šajā diskusijā kā akmeni rāmā dīķī iemeta Agris Daņiļēvičs, runājot skaidru valodu: “Katrs svētku dalībnieks ir pelnījis iespēju nopirkt vismaz pāris biļetes tuvākajiem cilvēkiem, kuri arī ziedojuši laiku, lai viņu ģimenes loceklis varētu piedalīties svētku procesā.”
Kā iebildums izskanēja demagoģiski argumenti, ka dalībniekiem nevajag priekšrocības attiecībā pret pārējo sabiedrību, jo “nodokļu maksātāji ir visi”.
Bet vai dalībnieku tuvinieki ir kaut kas ārpus sabiedrības un tāpat nav nodokļu maksātāji? Tāpat man šķiet bezgala dīvaini, ja interneta aptaujā uzdod jautājumu – vai svētki domāti dalībniekiem vai arī visiem?
LNKC direktore Signe Pujāte runāja skaitļu valodā – ja mums bija 43 tūkstoši dalībnieku un katrs nopirktu divas biļetes, tas nozīmētu, ka 86 tūkstoši biļešu tiek izplatītas caur dalībniekiem un pārējiem nekas daudz pāri vairs nepaliktu.
Diriģente Agita Ikauniece-Rimševica ierosināja apvienot vairākus modeļus, un proti – dalībniekiem rast iespēju nopirkt biļetes uz deju lieluzveduma ģenerālmēģinājumu un pārējās biļetes izlozēt. Horeogrāfs Jānis Purviņš strikti iebilda, ka šāda pieeja neesot iespējama, jo dziedātāju vien (14 tūkstoši) ir vairāk nekā sēdvietu Daugavas stadionā (10 tūkstoši). Bet kur ir teikts, ka starp dalībniekiem nevar notikt izloze?
Manuprāt, liela taisnība ir diriģentei Ilzei Valcei: “Būtiskākais ir proporcija – starp dalībniekiem, pašvaldībām, pārējo sabiedrību. Un arīdzan iespēja iegādāties biļetes dzīvajā rindā ir jāsaglabā, jo ne visiem veciem cilvēkiem būs pa spēkam tās nopirkt internetā, vienkārši pirksti neklausa.”
Eva Juhņēviča uzsvēra, ka, lai izšķirtos par labāko biļešu izplatīšanas modeli 2023. gada svētkos, vispirms jānoskaidro Dziesmu svētku tradīcijas nesēju kopienas viedoklis un pēc tam jāpiesaista speciālisti. Pie konkrētiem risinājumiem jānonāk nākamā gada laikā.
Pētījums: Piedalīties Dziesmu svētkos ir prestiži
Kopumā Dziesmu svētku tradīcijā iesaistīti 87% Latvijas iedzīvotāju, 27% piedalījušies kā dalībnieki vai kolektīvu vadītāji, un tikai 13% nekad nav bijuši saistīti ar šo tradīciju.
53% arī kāds no ģimenes ir jebkad mūžā bijis vai joprojām ir iesaistīts Dziesmu un deju svētkos.
Jaunieši vecumā no 15 līdz 25 gadiem labprāt jūtas aktīvu dalībnieku statusā, savukārt cilvēki vecumā no 55 līdz 74 gadiem vairāk ir pasīvi atbalstītāji.
Lielākais dalībnieku skaits nāk no laukiem.
Vien 25% latviešu nekad nav piedalījušies svētkos, savukārt cittautiešu vidū tādi ir 68%.
Avots: Latvijas Kultūras akadēmija
