Jāglābj vakars? Ejiet uz “Svingeriem”! Filmu vērtē “LA” žurnālists Egils Līcītis 5
Kad laulība vairs nav pasaulīgo prieku dārzs un attiecības izžūstošas, pāriem vienmēr tiek dota otrā iespēja, kā izpausties uz Venus ziedokļa. Režisors Andrejs Ēķis kā delikāts, jūtīgs vērotājs un interesants stāstnieks par to uzņēmis filmu “Svingeri”. Parasti šādos gabalos darbība par 99% risinās horizontāli. Tas ir ķinītis par miesisko, kā latvieši teiktu, grupenseksu. Ja aktieri īpaši izpaudušies, bez atpūtas nododot uguņus no daudzstobru reaktīvajām sistēmām, filmu konkursu žūrija to atzīmē ar B kategorijas balvām “par neaizmirstamu vīrišķības un izturības atainojumu kinolentē”. Sievieškārtas aktrisēm šais veldzes filmās nekas cits nav jādara, kā jāizpilda dabasmātes dotais un režisora uzliktais pienākums būt lomā skaistām un vijīgām, nebūt somnambulām un glīti izskatīties gultas ainās. Pats režisors pārtop par tēlnieku, pielaikodams varoņu pozas pēc iespējas gleznaināk un satraucošāk.
Ēķa filma, protams, ir par seksu, bet vairāk par to, vai “pēc visa šitā” viņš ar viņu apprecēsies un vai iedegsies liesma nopūstās svecēs. Vuāristiem par nožēlu, ar tik vieglām erotiskām notīm, ka kinofikācijas pārvalde neatzīmē “Svingerus” ar “bērniem līdz 16 aizliegts” un kūsim nepazib pat zelta spalviņa. Noslienājusies publikas daļa būs vīlusies, ka brīžos, kad sāktos, tēlotāju vārdiem runājot, jāšanās un drāšanās, Ēķis saka “stop” un izslēdz gaismu. Pēc žanra “Svingeri” nav seksene, bet krievi teiktu “ļiričeskaja kinokomedija”. Vilks viņu zina, varbūt arī ģimeņu drāma vai humoreska uz lielā ekrāna.
Atskaitot filmas, kur viens otru sit nost, pārējās ekspluatē attiecību modeli – mīlas trīsstūris. Ēķim ir gan trīsstūris, kad geju Kaspara un Valda attiecībās burtiskā nozīmē pāri balkona margām iekāpj daiļa nimfomāne Kristīne Belicka, gan četrstūris, kurā darbojas heteroseksuāli pāri. Cilvēkiem ir problēmas. Vajag risinājumu. Vojāžu prom no ikdienības. Kaut ko, kas būs pirmo reizi. “Svingeros” neviens nevazājas pa randiņiem ar baltām rozēm un orhidejām, netvīkst ar taureņiem vēderā. Ēķis sāk stāstu uzreiz. Vienā pārī Rešetins ir tīģerēns un partnere pasīvāka, otrā pārī Elīna Vāne (lieliski zobi) kā nobadinājusies leopardiene un Jubalts kā piekusis, nospiests pulmonologs. Varone rotaļīgi sarunājas ar orgānu, ar kuru rokstārs nespēlē ģitāru – sveiks, mazais draudziņ, kad ar tevi pēdējoreiz tikāmies? Un, ja visa dzīve, kā novelk Elīna, ir viens liels šokolādes sieriņš, priekš kam ir neparasti, fantāziju iekvēlinoši iepazīšanās sludinājumi? Pāri satiekas, pie proseko glāzes teorētiski sagatavojas, kā labāk ievadīt, un tad, tā teikt, nonāk uz braucamās daļas.
Otrajā, zili tonētajā, etīdē divu vīriešu mīlestībā aktiera Ķestera (veļa no “Amoralle”) jaunais partneris (Jurijs Djakonovs) iztur pārbaudījumu, kad cukurdūkulīšu laimi mēģina nozagt ielauzusies fifīgā skolotāja Inga, aktrise Belicka (visu filmu iztiek tikai ar “Amoralle” tērpu), uzplīdamās ar pretdabisku dzimumiekāri. Tā kā balkoniem ir margas arī uz otru pusi, Kristīne beigās tiek pie Edgara, kurš nav ne gejs, ne laulenis, bet brīvs vīrietis.
Vērienīgā vēstures batāliju kino meistars Ēķis šoreiz pārcēlis darbības četrās šaurās daudzstāveņu dzīvokļu sienās un mazliet izliecoties pāri balkonam. Bet arī kamerstilā plosās lielas kaislības – dvēselēs un slēptajos libido instinktos, kas uz āru izpaužas divos vārdos – man gribas. Mājas videokolekcijā “Svingerus” var ierindot kaut kur pa vidu starp tradicionālā trīsstūra meistardarbu “Ezera sonāte” un daudzšķautņaināko seriālu “Saplēstā krūze”, kur negaidītāki sižeta pavērsieni. Nereti aiz muguras autoram stāvējis profesionāls metrs konsultants, no kura nav negods nošpikot. Vīra apstrādāšanas mākslā un sievišķajā intuīcijā Rešetina draudzene Ilze (Nevarauskai veļa no “Amoralle”) ir mats matā Berta Ceple, bet greizsirdības scēnā ar dāmu kažoka dedzināšanu spilgtā atmiņā aust Dagnija Tūtere ar šķērēm griežam Ērika kreklu – to viņam pirku uz mūsu sudrabkāzām!
Filmas pirmizrādē pēc seansa Ēķis uz skatuves uzkāpa labā formā, ar ražojumu apmierināts. Cerīgs, ka pildīsies skatītāju zāles kā multipleksos, tā lauku kultūras namos. Daudzi slaveni režisori lielījušies, ka spētu uzfilmēt pat telefongrāmatu. Bet Ēķis ņēmis un to izdarījis!
