“Jādzīvo ar domu par Latviju.” Latvijas vārds izskan pasaulē 1
Pateicoties latvietim Dāvim Viļumam, Latvijas vārds pēdējo nedēļu laikā pabijis daudzos vadošajos britu medijos – “BBC”, “The Guardian”, “Independent”, “Evening Express”, “Daily Mail” (tur gan uzvārds Viļums nez kā ieguvis lietuvisku nokrāsu – Vilmus), “Evening Standard”, “Londonist” un citos.
32 gadus vecais programmētājs piecu gadu laikā, dodoties uz darbu ar velosipēdu, izbraukājis visas centrālās Londonas ielas, nobraucot ap 16 000 km 1200 braucienos, paveikto pēc tam atzīmējot Lielbritānijas galvaspilsētas kartē. Londonas ielas izbraukātas ziņkārības dēļ, bet nu izrādās, ka viņš ir vienīgais londonietis, kuram tas ienācis prātā.
Taču riteņbraukšana nav vienīgais uzņēmīgā latvieša hobijs, Dāvis Viļums darbojas kā skolotājs Londonas latviešu skoliņā, piedalās dažādu latviešu pasākumu organizēšanā. Sevi uzskata par Latvijas patriotu un nākotnē plāno atgriezties Latvijā.
“Dāvis ir fantastisks jauns puisis, nezinu nevienu cilvēku, kuram viņš nepatiktu,” Dāvi slavē latviešu skoliņas kolēģe Baiba Freimane. “Bērni viņu dievina, bet mēs, pieaugušie, apbrīnojam Dāvja entuziasmu it visā, kam viņš ķeras klāt.”
Tu dzīvo Londonā jau septiņus gadus, taču patiesībā esi puisis no Latvijas laukiem?
D. Viļums: Jā, bērnību pavadīju Bauskas rajonā dažādās vietās – Jaunsaulē, Ozolainē, pēc tam pārvācos uz Iecavu. Vēlāk devos uz Rīgu, gribēju redzēt lielu pilsētu! Iestājos Rīgas Valsts tehnikumā, mācījos par programmētāju četrus gadus. Kad to biju pabeidzis, tad likās, ka skološana ir tuvāka, jo man patīk strādāt ar bērniem. Iestājos universitātē kā matemātikas skolotājs, paralēli studijām strādāju par programmētāju. Galu galā nepabeidzu studijas, bet pievērsos programmēšanai.
Bet programmēšanā jau algas ir labas! Kādēļ devies prom no Latvijas?
Ne algas dēļ aizbraucu, tas bija vairāk personiskās pieredzes bagātināšanai, gribējās redzēt, kā ir dzīvot citur, pabūt citā vietā konkrētajā dzīves posmā. Varbūt nākotnē ar lielāku ģimenei un stiprākām saknēm tas būtu grūtāk, tāpēc gribēju paskatīties, vai varu eksistēt arī citā valstī.
Vai bija grūti iedzīvoties?
Sākumā nebija vienkārši, taču paveicās, jo bija sarunāta vieta, kur pastrādāt trīs mēnešus. Tad bija maza pauzīte un pēc pāris mēnešiem izdevās atrast darbavietu, kur strādāju jau sešus gadus.
Lielākā daļa sākumā strādā nekvalificētus darbus, bet tu uzreiz iesāki kā programmētājs?
Tā ir, bet šeit programmētājus vajag. Vienīgi sāku kā jaunākais programmētājs, no pašas apakšas, kaut arī man bija pieredze. Man to darbu vajadzēja! Varbūt spēju ziņā biju daudz augstāk kvalificēts, taču laika gaitā sevi pierādīju un tiku līdz atbilstošam līmenim.
Vai aizbraukšana no Latvijas bija viegls lēmums?
Tas bija man vairāk kā piedzīvojums, bija interesanti. Protams, ka visvairāk trūkst ģimenes, tā dzīvo Latvijā. Bet gribējās aizbraukt, jo kas tad slikts var notikt! Nebija sajūta, ka mūku prom no Latvijas, biju pārliecināts, ka uzturēšu sakarus ar latviešu kopienu un būšu saistīts ar Latviju. Jau pirmajos mēnešos pēc atbraukšanas uzreiz meklējām deju kolektīvu, kur iesaistīties, lai piedalītos Dziesmusvētkos. Iestājāmies “Saleniekos” 2013. gada janvārī, un tikām uz Dziesmusvētkiem. Bija ļoti forši!
Vai atbrauci kopā ar savu dzīvesbiedri Santu?
Jā, bijām nolēmuši, ka sāksim dzīvot kopā ar atbraukšanas brīdi. Mums tas ir bijis kopējs ceļš, visu laiku viens otru atbalstījām. Zinu, ka citiem latviešiem, kuri atbrauc vieni, ir vientulības periodi, bet mums, par laimi, nav nācies tam iet cauri.
Ko tev nozīmē būt Latvijas patriotam?
Tā ir Latvijas vārda nešana pasaulē, Latvijas kultūras, tradīciju cienīšana un uzturēšana, vienalga, kur atrodies. Jādzīvo ar domu par Latviju. Manā izpratnē galvenais uzdevums ir latviešu valodas un kultūras saglabāšana nākotnē, cik nu tas būs iespējams.
Nevar jau visu paredzēt, bet, kamēr Latvija ir, tikmēr ir dzīva gan valoda, gan kultūra. Darīšu visu, ko varu, lai šo ilgtspējību pagarinātu. Esmu Latvijas patriots, bet dzīvoju Lielbritānijā, tādēļ man ir svarīgi izturēties ar vislielāko cieņu pret to valsti, kurā atrodos. Cienu britu paražas, britu kultūru, apmeklēju viņu pasākumus. No šāda skatpunkta esmu arī britu patriots, jo arī šī kultūra man ir svarīga.
Britu medijos par Londonas ielu izbraukšanu tiek uzsvērts, ka esi latvietis.
Manuprāt, to var izdarīt jebkurš, un negribēju šajā sakarā uzsvērt nacionalitāti, bet viņi jautāja, es no tā neslēpos, viņi paši sāka to uzsvērt. Dažiem likās interesanti noskaidrot, kā radies mans akcents, un tad prasīja, no kurienes esmu.
Vai plāno atgriezties Latvijā?
Pilnīgi noteikti ilgtermiņā ir tāds plāns, ka dzīvosim Latvijā. Iespējams, atgriezīsimies tad, kad pašiem būs bērni, lai varētu iet skolā Latvijā. Dzīve Anglijā ir tikai posms, un Latvija ir un paliek mūsu īstās mājas. Būsim ieguvuši pieredzi, varbūt spēsim Latviju bagātināt ar cita veida skatījumu un kontaktiem.
Latvija ir viena no labākajām vietām, kur dzīvot!
Ko tu, darbojoties kā brīvprātīgais skolotājs, ko redzi kā galveno latviešu skoliņu uzdevumu?
Galvenais ir radīt saikni, ka ir tāda Latvija, un bērni ir ar to valsti saistīti, tās ir arī viņu mājas. Lai, braucot uz Latviju, jau ir kas pazīstams. Mācu ģeogrāfiju, lai viņi būtu dzirdējuši, ka Gaiziņš ir kaut kur Vidzemē, tur var aizbraukt.
Lai tad, kad pasaka vārdu “Liepāja”, viņi uzreiz zina, ka tā ir valsts rietumos. Bērni nāk no dažādām ģimenēm, arī jauktām, citiem tā Latvijas sajūta ir stipra, citiem mazāk stipra. Ne visi var iemācīties latviešu valodu perfektā līmenī, bet sarunvalodas līmenī var. Ja tik daudz ir ielikts, tad var iet tālāk!
No Latvijas puses liekas, ka visa latviskā būvēšanai jānotiek tieši Latvijā, bet ir jāsaprot, ka diasporu skoliņu un biedrību eksistence bija ļoti spēcīgs atbalsts arī Latvijas okupācijas laikā. Mūsu skoliņa dibināta pirms 70 gadiem, tieši diasporas latvieši veidoja un sargāja latviskumu PSRS laikā, kad mājas – Latvija – nebija tik viegli aizsniedzamas.
Tagad mums ir tās mājas, bet jāapzinās, ka daudz cilvēku ir ārpus Latvijas un viņiem tomēr vajag to saikni uzturēt. Mēs noteikti negribam pateikt tiem cilvēkiem un viņu bērniem, ka Latvijai viņi nav vajadzīgi un ir aizmirsti. Viņi ir daļa no Latvijas pat tad, ja atrodas kaut kur citur.
Ņemot vērā, ka latviešu valodas vienīgās mājas ir Latvijā, tad jebkurš cilvēks, kurš iemācās vai runā latviski, būs saistīts ar Latviju. Durvis jau būs pavērušās, bet tas, cik daudz viņš izvēlēsies šīs durvis pavērt plašāk, būs atkarīgs no paša.
Nākotnē, kad bērni būs izauguši, varbūt gribēs biznesu veidot saistībā ar Latviju, varbūt viņi gribēs strādāt, varbūt tiešām gribēs atgriezties un dzīvot Latvijā, pat ja viņu vecāki izvēlēsies aizbraukt. Ja tās durvis ir atvērtas, tad ir iespēja, un, manuprāt, durvis tiek atvērtas caur valodu.
Tu bieži piedalies latviešu pasākumu organizēšanā, bet nesaisti sevi ne ar vienu organizāciju?
Man negribas būt ieliktam tikai vienā “kastītē”. Tas varbūt tāpēc, ka esmu drusku brīvdomātājs, man patīk aiziet uz vienu vietu, aiziet uz citu. Esot kādā organizācijā, būšu “piesiets”.
Galvenais, pie kā turos, ir Londonas latviešu skoliņa un “Kokļu zapte”, tie ir divi akmeņi, uz kuriem jau stāvu. Vēl vairāk paplašināt – tur tā uzmanīgi. Iestājos “Daugavas vanagos”, bet neesmu aktīvs biedrs, savu pienākumu neesmu īsti pildījis.
Latvijā biju folkloras deju kopas “Dandari” dalībnieks, bet tur vairāk dejoju. Kokle ir šeit, Anglijā, mans pirmais mūzikas instruments, ar to esmu sācis savu muzikālo izpēti, kaut gan par mūziķi sevi neuzskatu. Ja cilvēki mēģina visādas lietas, tad viņi daudz ko var! Galvenais ir darīt.
Ar velobraukšanu nodarbojies jau sen?
Ritenis ir mans mīļākais transporta veids, vismaz centrālajā Londonā ar to visātrāk un visvieglāk uz visām pusēm pārvietoties. Regulāri braucot pa vienu un to pašu maršrutu uz darbu, mazliet kļuva garlaicīgi. Esmu pēc dabas tāds ziņkārīgs cilvēks, biju jau braucis pa sānu ieliņām. Izdomāju, ka varētu sākt to visu atzīmēt. Nopirku karti un sāku aizkrāsot izbrauktās ielas.
Anglijas lietus netraucē riteņbraukšanai?
Jāpērk piemērots apģērbs! Lietus nereti līst visu dienu, tad varbūt negribas lielus līkumus braukt, labāk taisni uz darbu. Mēs ar sievu braucam uz darbu arī pa lietu tikai tāpēc, lai būtu mazāka burzma. Kļūsti gan slapjš, bet pēc tam izžūsti.
Šo braucienu laikā praktiski nekad nekavēju darbu, jo, ar riteni braucot, kontrolēju laiku, zinu, cik ātri var nokļūt otrā galā. Ja trāpās sliktāki laikapstākļi, no tā jau mazāki sastrēgumi un burzma nebūs, tieši otrādi. Tad ir labāk braukt ar riteni, jo tas vismaz ir drošs veids, kā nonākt laikā. Ar autobusu ne, tas lietus laikā stāvēs sastrēgumos.
Sniegs Londonā ir reti, bet vai brauc arī tad?
Ja ir sniegs, tad tiek atcelti gan vilcienu, gan autobusu reisi, ielas ir tukšākas. Bet tas ir jauns piedzīvojums – kā es tagad aizbraukšu uz darbu? Ir jauni, interesanti apstākļi, to, ko vari izbaudīt tajās dienās, tu neizbaudīsi ļoti ilgu laiku. Ir bijis, ka nokrītu, bet sniedziņš jau mēdz būt mīksts, un, ja nebrauc baigi ātri, tad ir OK.
Rīgā braucu arī tad, kad bija –35 grādi, vairāk tāpēc, lai pēc tam varētu lielīties.
Londonā ar vairāk nekā deviņiem miljoniem iedzīvotāju satiksme uz ielām ir ļoti dzīva. Vai uz ielas jūties droši?
Viens no maniem galvenajiem noteikumiem ir nekad netuvoties smagajām mašīnām. Pat tad, ja man ir priekšroka, labāk turos pa gabalu, apskatos, ko viņi darīs, pirms pieņemu, ka viņi mani redz.
Arī pieklājība ielās ir ārkārtīgi svarīga. Zinu, ka daudziem riteņbraucēji asociējas ar pārgalvjiem, kas neskatās apkārt un brauc pie sarkanās gaismas. Mēs cenšamies būt tas labais piemērs un nevienu apzināti nekaitināt. Ja tu stāvi pie sarkanās gaismas un daudz citu šoferu stāv, tad tas kaitinās, ja brauksi pāri! Vai tā pusminūte, ko pagaidīsi, ir tā vērta? Neesmu pārliecināts. Vienmēr lieku ķiveri, velku atstarojošo vesti, ritenim ir atstarotāji. Protams, tas neizskatās tik stilīgi, bet man ļoti svarīgi ir nonākt otrā galā dzīvam.
Pēdējoreiz Rīgā ar divriteni brauci šovasar. Vai Rīga šķita draudzīga velosipēdistiem?
Londonā autobraucēji ir gatavi tam, ka uz ceļa riteņbraucēji būs, viņi apzinās, ka velosipēdi ir daļa no satiksmes. Bet Rīgā šoferi pieraduši, ka uz ielas būs tikai mašīnas. Jebkāds cits elements ir svešķermenis, un viņi to izrāda, ka tam tur nevajag būt. Kopumā satiksme virzās ātrāk nekā Londonā.
Latvijā tur, kur atļauts ātrums 50 km/h, brauc uz sešdesmit, tur, kur 70 km/h, tur ar astoņdesmit. Tas neliekas īsti normāli. Londonā ielas ir šaurākas nekā Rīgā un mašīnām jābrauc lēnāk, ja negrib saskrāpēt sānus un spoguļus.
Tu brauc ar pavisam vienkāršu velosipēdu, kaut arī ar programmētāja algu varētu atļauties ko labāku?
Atļauties varētu, bet varbūt labāk pa to pašu laiku divus riteņus nomainīt! Ritenis pilda savu funkciju, viņš mani ved no viena gala uz otru, man neliekas, ka tie dārgākie riteņi man dos kaut ko vairāk nekā lētākais. Varbūt tiem, kuri grib sacensībās piedalīties, tiešām vajag dārgu, taču es koncentrējos uz apkārtnes baudīšanu, ne ātrumu. Ritenis man ir visvienkāršākais, tāds, kuram var uzticēties, kuram nav sarežģītu detaļu, nav daudz ātrumu, parasts ritenis, kas brauc. Lai nenozagtu, ir liela un droša ķēde.
Neiespringstu par to, kā izskatos, kad pārvietojos. Man liekas, ka speciāls apģērbs neietekmēs manu spēju pārvietoties, tas pat to padarīs sarežģītāku. Tev vajag to, to un to, lai brauktu ar riteni, bet patiesībā, lai brauktu ar riteni, tev vajag tikai riteni! Galvenais ir nokļūt no punkta A uz punktu B.
Vai, katru dienu braucot ar riteni, arī kādreiz saaukstējies?
Nu, kādreiz jau noķeru iesnas, varbūt ar klepu aizeju uz darbu, bet pēdējo sešu gadu laikā varbūt tikai pāris dienas esmu palicis mājās slimot. Daži tagad komentāros uztraucās, vai man plaušas nav galīgi piekvēpušas no mašīnu izplūdes gāzēm, jo braucu pa Londonas ielām bez maskas. Bet domāju, ka man plaušas ir tomēr svaigākas nekā daudziem smēķētājiem! Lai arī pilsētā braukt nav tik veselīgi kā pa mežu, tomēr domāju, ka tas ir veselīgi fizisko aktivitāšu dēļ. Lai nu kā, man šķiet ļoti fascinējoši, ka cilvēki gūst iedvesmu no tā, kas man ir tikai hobijs.
