“Jādomā pašiem par savām interesēm.” Saruna ar filozofijas doktoru Māri Kūli 0
Filozofijas doktors MĀRIS KŪLIS patlaban ir LU Filozofijas un socioloģijas institūta pētnieks. Viņa pētniecības interešu lokā – sociālā filozofija, politikas zinātnes, starpkultūru attiecības un islāmisms.
Eksperti runā par Rietumu atkāpšanos un vājumu, kad ASV atvelk savus bruņotos spēkus no Sīrijas, šīs valsts likteni izlemj Turcija un Krievija. Savukārt jūs vienā no savām publikācijām apgalvojat, ka būt vājam šodien esot moderni, ka tas esot Rietumu, īpaši Eiropas, politiskās un intelektuālās elites vadmotīvs. Kā Eiropa, kas vēl pirms gadiem simts valdīja pār pasauli, kuras impērijās nekad nenorietēja saule, varēja attīstīties šādā virzienā?
M. Kūlis: Tieši un atklāti jau neviens nesaka, ka būt vājam ir labi. Taču vājums parādās kā blakus parādība daudzām šodien augstu godātām vērtībām, kuras uzskata par labām un nozīmīgām. Tostarp demokrātija, vienlīdzība, cilvēktiesības, līdztiesība, miers, saticība. Ņemsim par piemēru toleranci.
Dzīvē mums daudz ko nākas pieciest, tā ir realitāte, no kuras nevar izvairīties. Taču tolerancei ir arī otra puse, un tā ir samierināšanās. Turklāt negribēta, uzspiesta samierināšanās.
Varbūt tā vienkārši ir sava vājuma atzīšana? Tā fakta atzīšana, ka vairs nav gribas un spēka kaut ko mainīt. Nav ne valstsgribas, ne gribas kaut ko gribēt. Gan atsevišķu valstu, gan visas Eiropas līmenī tas izpaužas acīmredzamajā faktā, ka ar “veco kontinentu” vairs nerēķinās, ka tas vairs nespēj īstenot savu gribu, un Sīrija ir uzskatāms piemērs. Rietumiem nav spēka uzspiest Sīrijai savas vērtības ar diplomātiskiem un militāriem līdzekļiem.
Šo procesu saknes meklējamas gan tālā senatnē, gan salīdzinoši jaunākos laikos. Senatnē – kristietības nostiprināšanās. Pagāniskā Grieķija un Senā Roma bija daudz agresīvākas sabiedrības nekā vēlākā kristīgā pasaule. Taču izteikts ideoloģiskais nogurums, citiem vārdiem – vērtību stāstu vai vērtību sistēmu pagurums, iestājās pēc Pirmā un sevišķi pēc Otrā pasaules kara. Ideoloģijas it kā nomierinās, pieklust, cilvēki no tām pat baidās.
Pamatojums – ja mūs atkal pārņems “lielā ideja” vai “lielā patiesība”, tas vedīs pie jaunas katastrofas.
Pie jauniem kariem, masu slepkavībām un nāves nometnēm. Tāpēc labāk ne uz ko neuzstāt, pastāvēt malā. Rezultātā kā vienīgā lielā ideja palikusi brīvais tirgus, negausīga izklaide, iepirkšanās. Amerikā šie procesi gan nav tik izteikti. Tur joprojām runā par Amerikas sapni, amerikānisko dzīvesveidu, pat par amerikāņu nācijas izredzētību.
Amerikāņu bērni katru rītu aizrautīgi dzied valsts himnu, bet Angela Merkele kautrīgi pabīda malā viņai pasniegto Vācijas karodziņu.
Kā izskaidrot šīs atšķirības? Vai tāpēc, ka kristīgā Eiropas civilizācija mūsu kontinenta rietumos ir gandrīz 2000 gadus veca un tātad norietoša, savukārt emigrantu izveidotās Amerikas vēsture mērāma vien dažos simtos gadu. Varbūt uz Ameriku devās paši drosmīgākie, uzņēmīgākie?
Ne tikai, uz Ameriku emigrēja dažādi cilvēki. Arī starp aizbraucējiem no Latvijas šodien ir tādi, kuri nevar atrast darbu ne pie mums, ne ārzemēs. Tagad moderni runāt par Rietumu norietu, pastāv tā saucamās cikliskuma teorijas – par etnosu, reliģiju un kultūru dzimšanu, jaunību, pilnbriedu, vecumu un nāvi. Taču tās labi strādā tikai uz papīra. Varbūt pēc 10 000 gadiem cilvēks labāk spēs novērtēt šo teoriju pareizību.
Ja runājam par vājumu, tad jāatceras, ka vēl ir dzīva tā paaudze, kas savām acīm redzējusi kara šausmas un tāpēc daudz piesardzīgāk izturas pret agresivitāti.
Savukārt amerikāņi nejūtas vainīgi par Vecās pasaules grēkiem. Cita lieta, ka no tiem arī nemācās – to redzam ASV militārismā. Bet Krievija vienkārši pārraksta vēsturi.
Labi, uz brīdi tomēr pieņemsim, ka Rietumu pasaule ir nogurusi. Vienlaikus Rietumiem tiek pārmests, ka tie cenšas uzspiest savas vērtības pārējai pasaulei visai uzstājīgā, pat agresīvā veidā. Piemēram, dažādu minoritāšu tiesības.
Te drīzāk jārunā par pārprastu universālismu. Proti, nevis centieniem uzspiest eiropeisko, bet gan iedomu, ka viss mūsdienīgi eiropeiskais – sekulārisms, liberālisms – ir universāls un tāpēc jāpieņem visiem. Arī pašos Rietumos vairākums nereti spiests pakļauties uzstājīga mazākuma diktātam! Tā ir vēl viena vājuma kā vērtības forma – iegrožot vairākumu, lai dotu spēku mazākumam. Tas, protams, no vienas puses, padara dzīvi labāku, bet arī nav ko brīnīties, ka seko pretreakcija. Katru reizi, kad liberālie mediji ņirgājas par Trampu, viņš sev piesaista jaunus atbalstītājus.
Jo šie mediji izsmej un pazemo ne tikai ekstravaganto ASV prezidentu, bet arī cilvēkus, kuriem ir reālas problēmas.
Bezdarbs, vilšanās, sociālā neaizsargātība, trūkums, veselības aprūpes nepieejamība – tā ir arī Amerikas ikdiena. Šie cilvēki ir pelnījuši, lai viņos vismaz ieklausītos, lai uzrunātu ar lielāku cieņu un iejūtību. Tā vietā viņi sastopas ar ignoranci, ar tā saukto kreiso liberāļu klaji agresīvu retoriku. Sekas – milzīga vilšanās valdošajā elitē.
Vienlaikus vērojama tieksme pēc lielākas valstiskas suverenitātes. Piemēri – Polija, Ungārija, Trampa Amerika, breksits. Vai tā ir spēka vai vājuma izpausme? No vienas puses, it kā spēka apliecinājums – mēs varam pastāvēt paši par sevi. Bet varbūt vājums? Par to liecina instinktīva norobežošanās, ja vajag, pat aiz sienām, kādas tagad būvē ASV un vairākas Eiropas valstis.
Tiešām, poļi un ungāri izvēlas iet jauna nacionālisma ceļu. Latvija neizlēmīgi mīņājas uz vietas, mums trūkst viedokļu līderu. Vēl jāpiemin Krievija. Interesants paradokss – savulaik PSRS pozicionēja sevi kā progresīva, moderna, sekulāra un internacionāla sabiedrība.
Tagad Krievijā notiek pretējais, tā kļuvusi par nacionālo valstu suverenitātes aizstāvi, par konservatīvo, tradicionālo un kristīgo vērtību bastionu – vismaz vārdos.
Šīs idejas gūst dzirdīgas ausis un atbalstītājus visā Eiropā, tajā skaitā arī Latvijā. Taisnība, mūs šķir sāpīga vēsturiskā pieredze, ko Krievija nespēj vai drīzāk nevēlas saprast. Taču valstu suverenitātes jautājumā, tieksmē saglabāt tradicionālās vērtības mums ir daudz kas kopējs ar Krieviju.
Dažam labam nacionāli noskaņotam latvietim vai Amerikas dienvidu štatu fermerim ir vieglāk saprasties ar vienkāršu krievu strādnieku nekā ar modīgu hipsteri Ņujorkas kafejnīcā, kurš bauda “sojas latte”.
Kas tā tāda?
Vegānu iecienīta kafija ar sojas pienu. Govs pienu jau progresīvs cilvēks nedrīkst dzert, tas veicinot klimata pārmaiņas.
Tas ir Grētas Tūnbergas fenomens! Varbūt viņas spēja iekustināt pasauli slēpjas apstāklī, ka Grēta ir ārēji tik vāja, trausla, turklāt cilvēks ar problēmām?
Neko lielu viņa nav iekustinājusi! Par vides degradāciju Eiropā runā jau gadus divsimt. Vienkārši Tūnbergas jaunkundze uzsēdusies uz zemledus ideju straumes, kas viņas personā atradusi savu seju. Viņa runā cilvēkiem viegli saprotamā, tiešā, bet diemžēl frāžainā valodā. Grēta, būdama sešpadsmit gadus veca, uzsver savu bērnišķīgumu un runā par “nozagto bērnību”.
Savukārt infantila sabiedrība atradusi sev varoni – infantilu, bērnišķīgu tēlu. Jo tā ir bērnišķīga uzvedība – es gribu to, šeit un tūlīt, ja ne, tad kliegšu, spiegšu un neiešu uz skolu!
Vēlmju domāšana, ka ar skaļu protestu vien iespējams mainīt pasauli. Bet viņa nepiedāvā risinājumus. Tie ir tikai ielāpi uz jau saplēstas drēbes. Ko, piemēram, darīt tiem simtiem miljoniem, pat miljardiem cilvēku, kuri šodien brauc ar benzīna vai dīzeļa motoriem un nekad savā mūžā nevarēs atļauties dārgos “Teslas” ražotos elektriskos auto?
Varbūt šī infantilisma cēloņi meklējami apstāklī, ka gados jauni eiropieši nekad dzīvē nav saskārušies ar nopietnām grūtībām? Vācijā runā par “mantotāju paaudzi”. Izrādās, demogrāfiski sarūkošā vācu sabiedrībā katru gadu simtiem tūkstošu jauniešu manto vecāku, vecvecāku, tantu un onkuļu uzkrātos aktīvus. Tik lielus, ka daudzi no viņiem visu mūžu var nestrādāt.
Eiropā ir stabila un sakārtota sabiedrība. Uzkrātas milzīgas materiālās bagātības, zināšanas, tehnoloģijas un prasmes, kā vēl kādam laikam pietiks. Taču cilvēkos vērojams kūtrums un ambīciju trūkums, it īpaši uz Āzijas vitalitātes fona. Lūk, tas gan mani mazliet biedē.
Bet vai nacionāla, suverēna valsts vairs vispār ir iespējama? Liberāļi, it īpaši jau kreisie liberāļi, apgalvo, ka nāciju valstis esot pagātne…
Poļu sociologs Zigmunds Baumans moderno laiku raksturo kā savdabīgu “interregnum” periodu, kurā vecās pasaules kārtība jau ir sairusi, bet jauna vēl nav iestājusies. Mēs redzam, ka nāciju valstu pasaules modelis tiešām nespēj risināt globālas problēmas. Savukārt milzu korporācijas, kā “Microsoft”, “Google”, “Amazon”, kuru budžeti nereti ir lielāki par daudzu valstu budžetiem, nevēlas uzņemties atbildību par lokālajām problēmām.
Mēs redzam Eiropu, kas savā vēsturē nekad vēl nav bijusi tik vienota kā šodien. Bet vai cilvēks savā domāšanā kļuvis globāls? Diezin vai. Arī modernais cilvēks ir emocionāli saistīts ar tuvāko apkārtni, savu ciemu, baznīcu, māju, kāpņu telpu un pārdevēju veikaliņā tepat ap stūri.
Ekonomiskā globalizācija ir viena lieta. Bet uzvedībā un skatījuma plašumā globālais cilvēks pat sarūk – noslēpjas savā aliņā vai burbulī.
Kāda ir Latvijas vieta šajos procesos?
Mums tīk domāt, ka esam tilts starp Rietumiem un Austrumiem, ka spējam apvienot Rietumu racionalitāti un Austrumu vitalitāti. Lai nu tā būtu.
Dažkārt gan nākas bažīties, vai tik neesam pārņēmuši Rietumu nogurumu un Austrumu bardaku.
Patiesībā Latvija atrodas sarežģītā situācijā. Mēs cenšamies ielēkt globālās ekonomikas vilcienā, īsti neprotot to darīt. Vienlaikus vēlamies saglabāt nacionālo, patriotisko stāju, ko ārpus Latvijas nesaprot un nevēlas atbalstīt.
Diemžēl par to pietiekami nerūpējas arī Latvijas valsts. Finansējums izglītībai, kultūrai un zinātnei ir niecīgs. Zinātniskie institūti ir īstas nabagmājas. Ja es redzu, ka kāda vietējā ēstuvju ķēde apkopējam sola lielāku atalgojumu, nekā vidēji saņem universitātes pētnieks, tad, godīgi sakot, kļūst mazliet neomulīgi.
Finansējuma politika orientēta uz internacionalizāciju. Lai pētījums saņemtu atbalstu, tam jābūt starptautiski nozīmīgam. Tas nozīmē to, ka Latvijai svarīgi pētījumi bieži tiek ignorēti. Jo kāda gan francūzim vai spānim interese par Latviju? Milzīga enerģija tiek izlietota, rakstot projektu pieteikumus. Lai sagatavotu kvalitatīvu pieteikumu, vajadzīgs mēnesis saspringta darba. Kā bija sarēķinājis kāds nozares kolēģis: ja konkursā tiek iesniegti 130 projekti, bet tikai 10 no tiem saņem finansējumu, tad 120 darba mēneši jeb desmit darba gadi vienkārši izkūp gaisā. Mēneša laikā es, piemēram, varētu uzrakstīt veselu grāmatas nodaļu.
Bet vai tad tas neliecina par kultūras nogurumu? Ka enerģija tiek tērēta nevis reālam darbam, bet projektiem bez turpinājuma, kontrolēm, atskaitēm?
Taisnība, mēs dažkārt nevis dzīvojam, bet imitējam dzīvi, būvējam tā saucamos simulakrus.
Vienkārši izsakoties, idejiskos ziepju burbuļus, kurus uztur citi tādi paši burbuļi. Kāpēc? Lai būtu vieglāk noticēt pašiem sev.
Latvieši arī agrāk bijuši iekļauti globālās struktūrās – Livonijā, Krievijas impērijā, Trešajā Reihā, Padomju Savienībā. Toreiz tauta atrada sevī dzīvības spēkus un saglabājās. Vai mēs to spēsim izdarīt arī šodien?
Tas, ka tik ilgi esam noturējušies kā tauta, saglabājuši valodu un kultūru, pat izveidojuši savu valsti, nav uzskatāms par pašsaprotamu lietu, tas drīzāk ir brīnums. Bet uz brīnumiem pārāk nevajadzētu paļauties. Jārēķinās ar to, ka izaicinājumu būs aizvien vairāk un ka paļauties varam pirmām kārtām paši uz sevi.
Labi, ka prezidents Egils Levits runā par valstij svarīgām tēmām. Viņa pirmie vārdi Saeimā atšķīrās no iepriekšēja prezidenta teiktā. Un mēs zinām, par kuriem vārdiem ir runa.
Būs jāpieņem sarežģīti lēmumi – kā iekļauties modernajā pasaulē, vienlaikus paliekot par latviešiem.
Piemēram, kā dzīvot federālā Eiropā, ja tāda reiz izveidosies. Varbūt nāksies meklēt jaunas organizācijas formas, iemācīties dzīvot mazākās lokalizētās kopienās. Protams, Latvija vienmēr var pastāvēt kā abstrakts teritoriāls jēdziens, tā nav problēma. Varam izmainīt Latvijas etnisko sastāvu un teikt – lūk, jaunā Latvija! Pastāvēs, kas pārmainīsies! Bet vai tā patiešām būs Latvija?
Nebūsim naivi, nākamo gadsimtu laikā Eiropas kartē daudz kas mainīsies, jautājums ir vien par šo pārmaiņu straujumu.
Un tagad mēs nonākam pie gluži vai eksistenciāla jautājuma – ja būs tāda nepieciešamība, vai mēs tiksim aizstāvēti nevis ar vārdiem, sankcijām un diplomātiskām notām, bet militāri, ar ieročiem rokās? Vai ASV, Vācija un Francija būtu gatavas karot par Latviju?
Vēl nesen es biju diezgan optimistisks. Taču pēc nesenajiem Sīrijas notikumiem ne tikai man, patiesībā daudziem radušās pamatotas bažas. Visus gadus pēc neatkarības atgūšanas mēs esam bijuši uzticami Rietumu sabiedrotie.
Bet arī kurdu ieguldījums “Islāma valsts” sakāvē bija milzīgs, viņi par šo uzvaru samaksāja ar savām asinīm. Un tomēr kurdus pameta likteņa ziņā.
Nepatīkams precedents tieši Latvijas drošības kontekstā. Arī Francijas prezidenta Makrona nesenie izteicieni par NATO organizācijas “smadzeņu nāvi” nav iepriecinoši, lai gan viņam ir zināma taisnība. Saprotams, jādzīvo ar domu, ka pastāv NATO līguma 5. pants, ka mums nāks talkā. Bet zemapziņā bažas tomēr pastāv. Turklāt jārēķinās ar to, ka pasaule mainās. Cik daudz palicis cilvēku, kuri būtu gatavi sevi ziedot nacionālai valstij, kā tas bija pirms gadiem simts? Vēl jo vairāk citai, kas atrodas kontinenta pretējā malā vai pat otrā pusē okeānam!
NATO veidojās laikā, kad pastāvēja izteikts labā un ļaunā iedalījums. Vienā pusē gaišā demokrātija, otrā – tumsa, sarkanais mēris. Līnijas bija skaidras un saprotamas plašai sabiedrībai. Bet kas šodien ir īstenais drauds? Un pret ko cīnās NATO? Vienu brīdi pret Irāku, kur visu salaiž grīstē. Tad pret Lībiju, kur notiek tas pats.
NATO valsts Turcija pērk krievu ieročus un bliež virsū kurdiem. Francija un Vācija nekautrēdamās koķetē ar Krieviju, domājot par savām interesēm.
Acīmredzot arī mums, latviešiem, nākotnē arvien vairāk būs jādomā pašiem par savām, par Latvijas interesēm.
