Jādomā par attieksmi pret pacientiem, nevis piketiem 6
Eiropas Savienības valstu veselības ministru neformālās sanāksmes laikā Rīgā notika medicīnas darbinieku pikets, kurā piedalījās arī pacienti. Jautāju lasītājiem: “Vai jūs atbalstāt ārstu un medicīnas māsu protesta akcijas, un vai tajās būtu jāpiedalās arī pacientiem?”
Daina Šķiezna Rīgā: “Neatbalstu mediķu piketus, jo uzskatu, ka viņiem jāatrodas pie slimniekiem, nevis ielās. Mediķiem vajadzētu vairāk rūpēties un domāt par attieksmi pret slimniekiem. Nesen Stradiņa slimnīcā man ielika sirds stimulatoru un izrakstīja dārgas zāles, pēc kuru lietošanas jau sestajā dienā sākās sarežģījumi. Izlasīju zālēm pievienotajā anotācijā, ka tās vēl nav aprobētas, taču esot efektīvas. Nebija slēpts, ka katrs desmitais šo zāļu lietotājs var nomirt. Vēl tagad cīnos ar šo medikamentu izraisītajām sekām. Ārsts pirms tam neko neizskaidroja, tikai izrakstīja recepti. Tieši attieksme ir tā, kas mani satrauc, un to nevar izmainīt piketos.”
Gunārs Lauks Rīgā: “Pacientiem gan noteikti vajadzētu piedalīties, jo tas nav normāli, ka mēnešiem jāgaida, lai pēc ārsta norīkojuma izmeklētos. Pusotru mēnesi gaidīju rindā uz ultrasonogrāfiju. Pierakstīties uz šo izmeklējumu nevar kuru katru dienu, mēnesī ir noteikts viens konkrēts datums, kad to var izdarīt.
Nezinu, cik lielas ir mediķu algas. Skaidrs, ka par mazu algu nevar gaidīt laipnu attieksmi pret slimniekiem.”
Ilga Ūdre Rīgā: “Piketiem nav jēgas. Mediķu arodbiedrības un “Saskaņas” rīkoto piketu vērtēju kā savtīgu ieinteresētību. Ko pacienti teiks tādā protesta akcijā? Man sāp mugura, ir vēl citas kaites. Te ne ar kādiem piketiem nebūs līdzēts.”
Aleksandrs Caune Rīgā: “Esmu ar abām rokām “par”. Esmu pabijis vairākās slimnīcās un redzējis, ka mediķi strādā no sirds un ir pelnījuši krietni lielāku atalgojumu. Man ir astoņdesmit gadu. Ja nebūtu tik vecs, pats arī piedalītos, jo valsts kvotas ir tik mazas, ka rindā pie ārstiem un uz izmeklēšanos jāgaida divi mēneši. Agrāk “Stradiņos” gaidīju pat vairāk nekā divus mēnešus, šogad nedaudz mazāk – pusotru mēnesi.
Ārsti strādā vairākas slodzes un nespēj atnākt laikā uz pieņemšanu. Trīs reizes mana vizīte bija nolikta pulksten 10, bet ārsts ieradās vienos pēcpusdienā. Esot operējis, tāpēc nevarējis ierasties laikā. Gods un slava tādam ārstam, bet slimnieki stundām sēž pie viņa kabineta un nervozē. Stradiņa slimnīcā tā jau kļuvusi par hronisku kaiti.”
Uldis Priede Rīgā: “Neatbalstu un neuzskatu, ka pacientiem tur būtu jāpiedalās, jo kārtības ieviešana veselības aprūpē neko nemainīs, kamēr pastāvēs daudz nekārtību citās valsts jomās.”
Aina Saulīte Limbažos: “Tur tikai bļauj, svilpj un neklausās viens otrā. Esmu pensionēta skolotāja un, kad 90. gadu sākumā bija pirmie pedagogu piketi, es vienīgā paliku savā kabinetā.”
