Zinām, bet darām nepareizi. Par satiksmes drošību, jaunam mācību gadam sākoties 0
Kas šobrīd drošības jomā aktuālākais? Tā jautāju vispirms satiksmes negadījumu ekspertam Oskaram Irbītim. Tad viņa teikto parādīju trim māmiņām, lūdzot iebilst, piebilst, komentēt. Sevišķi jau sadaļu par bērnu sēdeklīšiem, kurā reti kurš pie mums ievēro itkā labi zināmas rekomendācijas.
Tātad vispirms eksperts Oskars Irbītis:
„Uz ielām un ceļiem ierasto gājēju plūsmu ievērojami papildina skolnieki. Ari sastrēgumi atgriežas Rīgas ielās – katrs vecāks uzskata ar savu pienākumu savu atvasi ērti un droši nogādāt mācību iestādē, uz ārpusskolas nodarbībām, uz māju. Tas viss rada ievērojamu slodzi satiksmes infrastruktūrai. Neaizmirsīsim ari visai lielo studentu pieplūdumu pilsētā. Studenti gan vairāk rada noslogojumu sabiedriskajam transportam – ne visi jau tikuši pie sava transporta un turklāt to uzturēt Rīgā ir visai dārgi (stāvvietas, sastrēgumos nodedzināta degviela utt.).
Pārejas un ietves
Lai kā tas viss šķistu zināms un apnicīgs – vecākiem, sākoties skolas gaitām, saviem bērniem ir jāatgādina elementārās lietas par uzvedību satiksmē – par to, kā ir jāšķērso iela, cik bīstama ir grūstīšanās uz ietves, cik svarīgi ir sagaidīt zaļo luksofora signālu, un pārliecināties, ka automobiļi dod ceļu uz gājēju pārejas.
Bieži vien ceļu satiksmes negadījuma iemesls ir bērnam iedvesta pārliecība, ka viņam noteikti ir priekšroka uz gājēju pārejas un visi citi faktori ir nenozīmīgi – auto noteikti paspēs apstāties neatkarīgi no bērna skrējiena vai straujā velobrauciena. Protams, gājējam uz gājēju pārejas ir priekšroka, bet satiksmes noteikumos ir kāda piebilde – pirms izmantot šo priekšroku, ir jāpārliecinās par kustības drošību, par to, ka tiek dots ceļš.
Un tieši šī otrā daļa ir pati svarīgākā – pārliecināties par kustības drošību. Ne vienmēr automobiļa vadītājs paspēs noreaģēt uz sīci, kurš ātrā skrējienā, laikus nepamanāms, tuvojas gājēju pārejai. Ceļš var būt klāts ar rudenīgām lapām vai ziemā apledojis – autovadītājam vienkārši var nebūt tehniskas iespējas laikus apturēt automobili. Gājējam ir jādod iespēja autovadītājiem mierīgi apstāties pirms gājēju pārejas, nevis neskatoties jāmetas pāri brauktuvei. Daudzi uzbraukumi gājējiem ir notikuši tieši tā iemesla dēļ, ka gājēji nav devuši autovadītājam iespēju sev dot ceļu.
Rīgā ielas ir salīdzinoši šauras un ietve tikai retās vietās ir fiziski atdalīta no ietves ar barjeru. Bieži uz ielas redzam skolnieku it kā draudzīgu savstarpējo grūstīšanos un skraidelēšanu. Šāda rīcība ir pietiekami bīstama, un šāds nejauš pagrūdiens var beigties ar soli uz brauktuves tiešā automobiļa tuvumā. Tā t diemžēl vēl un vēl jāatgādina – iela nav vieta spēlēm un draiskulībām.
Nepārskatāmas vietas
Salīdzinoši liels skaits uzbraukumu gājējiem ir noticis brīdī, kad tie izskrien uz brauktuves starp ceļa malā novietotiem automobiļiem – izskrien no aizsega laikus nepamanāmi. Ja pieaugušo iespējams vēl var laikus ieraudzīt – tā augums paceļas virs automobiļiem, tad bērnus laikus pamanīt ir neiespējami. Bērniem ir jāiemāca, cik svarīgi ir pārliecināties par to, ka viņus redz un laikus var pamanīt. Apstāšanās pirms ielas šķērsošanas ir drošības atslēga.
Īpaši svarīgi vecākiem ir rādīt pareizu piemēru. Mazie no mums mācās, tāpēc ar savu piemēru mācām mazajiem, kā uzvesties uz ielas. Šķērsojam ielu, kur tas ir atļauts, ievērojam luksofora signālus utt. Ja vecāki neievēro satiksmes noteikumus, tad kādas ir cerības, ka bērni tos ievēros?
Ričuks ir foršs, bet…
Velosipēds ir lielisks transporta līdzeklis pilsētas satiksmei, it īpaši ja pilsētā ir sakārtota velo infrastruktūra (Rīga, diemžēl, nevar lepoties ar tādu). Piedevām Latvijas velosipēdistiem bieži ir īpatnēja pārliecība, ka viņiem ir daudz priekšrocību un tiesību, bet pienākumiem vispār netiek pievērsta vērība. Braukšana pie aizliedzošā luksofora signāla ir kļuvis gandrīz par normu. Bērniem būtu jāiemāca nevis viss atļautais, bet drošākais. To, ko var izdarīt pieaugušais, ne vienmēr spēs skolnieks. Skolniekiem ir jāiemāca izvēlēties drošākais maršruts un drošākā rīcība satiksmē. Tikai tā mums kopīgi izdosies samazināt ceļu satiksmē cietušo un bojāgājušo skaitu.
Bērns automobilī
Cik labus un kvalitatīvus mēs esam izvēlējušies bērnu sēdeklīšus un paliktņus? Šī ir lieta, uz kuru nedrīkst taupīt! Bērnu auguma proporcijas ir citādākas, nekā pieaugušajiem, tāpēc drošības sistēmas, kas ir paredzētas pieaugušo aizsardzībai, nav piemērotas bērniem. Bērnu skeleta, saišu un muskuļu īpašības nav piemērotas lieliem palēninājumiem.
Jāatceras, ka bērniem līdz 4-5 gadu vecumam, drošākais bērnu sēdeklīša novietošanas veids ir ar seju pretēji braukšanas virzienam. Visbīstamākais sadursmes veids ir frontāla sadursme un šādas sadursmes laikā ķermenis inerces dēļ strauji pārvietojas uz priekšu, tādējādi lielai slodzei tiek pakļautas kakla saites un mugurkauls. Ja bērns sēž pretēji braukšanas virzienam, tad sēdeklīša konstrukcija vienmērīgi izkliedē slodzi un mugurkaula traumu risks ir minimāls.
Prakse liecina, ka nekādā gadījumā bērna piesprādzēšanai nedrīkst izmantot bezinerces drošības josta, kuras tika uzstādītas vecāka gadagājuma automobiļiem aizmugures sēdeklī vidējam pasažierim, it īpaši, ja šīs jostas nav noregulētas bērna auguma īpatnībām. Vienīgā drošā vieta, kur atrasties bērnam automobilī, ir specializētie bērnu sēdeklīši. Jāatceras, ka uzstādot bērnu sēdeklīti priekšējā pasažieru sēdeklī, ir jāatslēdz automobiļa drošības spilvens.
Izlasot šo tekstu, daudzi teiks, ka tas nav nekas jauns un viss jau ir zināms… Tad man ir jautājums: ja jau viss ir zināms, tad kāpēc tik liela tautas daļa tā nerīkojas? Kāpēc ceļu satiksmes negadījumu izmeklēšanas laikā iznāk saskarties ar vienām un tām pašām problēmām un negadījumu iemesli ir vieni un tie paši? Attiecībā uz ceļu satiksmes drošību mums nav jāgaida jauni laiki vai jauna valdība – ir vienkārši jāsāk ievērot satiksmes noteikumi, nevis jāgaida uz kādu glābēju no malas.”
Tā runā eksperts. Bet ko domā un dara māmiņas? Trijām, dažādās pasaules vietās dzīvojošām, vārds turpinājumā. Runāsim par mazuļiem un sēdeklīšiem, jo pārējās Oskara padomu sadaļās piekrišana diezgan vienprātīga.
Māra Torres, ASV, Hjūstona, Teksasa:
„Vairumā ASV štatu pēc likuma bērns jāsēdina ar skatu pretēji braukšanas virzienam tikai līdz 2 gadu vecumam, bet tiek ieteikts to darīt jo ilgāk, jo labāk, vismaz līdz 4 gadu vecumam. Manuprāt, vecāki parasti griež krēsliņus otrādi pārāk agri pārsvarā savu ērtību dēļ. Skaidrojums gluži vienkāršs – jo mierīgāks bērns, jo patīkamāks ceļojums. Sapratīs tie, kas piedzīvojuši ceļojumu ar auto nepārtraukti kliedzoša bērna kompānijā. Šoferītim ir daudz vieglāk sarunāties ar mazo, redzot viņu spogulī. Ērtāk padot pudeli vai mantiņu. Bērnam arī jautrāk, ja pasauli var apskatīt un ar mammu/tēti papļāpāt. Protams, vecāku ērtības nav svarīgākas par bērna drošību, bet parasti jau mēs pie stūres nesēžamies, domājot par potenciālo avārijas situāciju. Domājam vairāk par to, kā pēc iespējas mierīgāk un ērtāk aizripot līdz galamērķim.
Vēl viens iemesls, kāpēc reti kurš sēdina savu 4-5gadnieku ar skatu pretēji braukšanas virzienam, varētu būt adekvātu mašīnas sēdeklīšu pieejamība. Lielai daļai bērnu sēdekļu, kas paredzēti lietošanai, sēžot pretēji braukšanas virzienam, svara limits ir 15-16 kilogrami, bet vairums bērnu šo svaru pārsniedz jau ap 3 gadu vecumu.”
Inta Jansone, Eiropa, Luksemburga:
„Uz bērnu sēdeklīšiem skatāmies tāpat kā uz drošības jostām. Mēs tos noteikti lietojam. Nekādi nevaru pieņemt šovasar Latvijā redzēto – četrgadīgs skuķēns ar parasto siksnu parastā sēdeklī piešņorēts… Sevišķi jau Latvijā, kur braukšanas kultūra un atmosfēra satiksmē nav ne tuvu Eiropas viduča līmenim.
Skats uz priekšu vai atpakaļ? Mana Emīlija atmuguriski brauca līdz gada vecumam. Tad apgriezās. Galvenokārt tehnisku iemeslu dēļ – sēdeklītis vairs otrādam stiprinājumam nederēja. Bet mana draudzene ar savējo sīci brauc atmuguriski vēl joprojām – jau piecu gadu dzimene nosvinēta. Neērtības, protams, tas rada. Priekšējais labais sēdeklis jābīda stipri uz priekšu. Nav tajā vairs pieaugušajam ērti. Bet draudzene drošības dēļ būtu gatava ne tik vien upurēt, jo ir piedzīvojusi, kā uz sķietami absolūti droša „bāņa” logā pēkšņi ielido furgona pazaudēta riepa…
Vēl gribu mazliet oponēt Oskaram – nav iespējams iestāstīt pirmklasniekam, ka pie skolas uz ietves nedrīkst delverēties. Te līdz tikai infrastruktūra, kāda Viduseiropā ir, bet Latvijā nav. Brauktuves sašaurinājumi, dažādas dekorācijas, mākslīgi šķēršļi, regulētāji dzeltenās vestēs, kas liek pie skolām braukt ļoti lēni.”
Kate Auziņa, Mārupe un Rīga:
„Puikas jau no sēdeklīšiem izauguši. „Padibeņi” gan vēl vajadzīgi. Montiņa atmuguriski nobrauca līdz gada vecumam, bet šo pārvietošanās veidu tā arī īsti nepieņēma. Un tiešām nezinu, kas drošībai labāk – it kā ideāla pozīcija un gandrīz nepārtraukti bļaujošs bērns, vai omulīgs bērns ļoti labā sēdeklītī, bet tomēr ar skatu uz priekšu. Nevaru arī īsti iedomāties, kā tāds četrgadnieks var sēdēt atmuguriski. Kur viņš lai kājas liek?!
Lai gan – man ir draudzene, kura savējo pieradinājusi – pat protestējot pret mēģinājumiem sēdināt ar skatu uz priekšu. Krēsliņš esot paredzēts svaram līdz 25 kg. Vismaz tik ilgi to arī lietošot. Tad atdošot brālītim…”
Ko piebilst? Temats plašs, risinājumi individuāli. Varu vien rekomendēt interneta vietni, kurā par bērnu sēdeklīšiem informācija gluži vai enciklopēdiska – www.braucamdrosi.lv.
