Uldis Šmits: Latvijai jābūt darītājai, ne vien prasītājai un gaidītājai 0
Vairāki NATO dalībvalstu bijušie vadītāji, tostarp Vaira Vīķe-Freiberga un Tomass Hendriks Ilvess, un ārlietu ministri publiskoja aicinājumu (izlasāmu “New York Times” vai “Le Monde” 27. septembra numurā) stiprināt transatlantiskās saites laikā, kad “daži pamatprincipi tiek apšaubīti” un pat “reizēm diskreditēti”. Tāpēc šajā sava veida uzsaukumā pausta apņēmība no jauna “iestāties par ideāliem, uz kuriem mūsu nācijas ir balstījušās kopš Otrā pasaules kara beigām”.
Uzsvērta nepieciešamība ievērot tiesisku kārtību, kas garantē cilvēktiesības, respektē nacionālo suverenitāti un soda starptautiski atzīto robežu neaizskaramības pārkāpumus. Dokumentā īpaši izcelta Ziemeļatlantijas alianses, kā arī Eiropas Savienības vēsturiskā loma, kas joprojām saglabā ārkārtēju stratēģisku nozīmību demokrātijas aizstāvēšanā. Jāatbalsta drošības struktūras un to sadarbība un jāīsteno atbilstoši pasākumi (arī gādājot par “brīvu un neatkarīgu presi”), lai stātos pretī apdraudējumiem un ārējiem mēģinājumiem iejaukties demokrātisko valstu vēlēšanu norisē.
Vēstījuma autori “šajā izšķirošajā brīdī” uzrunā “citus politiskos un diplomātiskos līderus, kuri dalās mūsu bažās un pārliecībā”, un “neatlaidīgi aicina” tos pievienoties izteiktajām iniciatīvām. Tas arī ir pats būtiskākais. Parakstītāju skaitā redzam diezgan daudzas personas, kuras savulaik bija iesaistītas pasaules mērogā svarīgu lēmumu pieņemšanā. Kā Tonijs Blērs – jau visai pasen, vai kā Džo Baidens, kurš, būdams ASV viceprezidents, vēl tikai pirms dažiem gadiem piedalījās Vašingtonas politiskā kursa noteikšanā.
Šķiet, vienīgi bijušais Francijas premjerministrs Manuels Valss palicis aktīvās politikas ierindā, bet ne vairs agrākajā līmenī.
Atskārsme, ka steidzami jārīkojas, ir apsveicama, taču būtu bijis labāk, ja efektīvā darbība tiktu uzsākta, kad viņi atradās augstajos amatos. Piemēram, ja Blēra valdību ērā Londona pa īstam būtu pievērsusies cīņai pret naudas atmazgāšanu un Apvienotajā Karalistē plaši sazarojušajiem svešzemju aģentūru un naidīgas ideoloģijas izplatīšanas tīkliem. Un ja Baidena pārstāvētais Vašingtonas Baltais nams būtu bijis līdz galam konsekvents, reaģējot uz paša ASV prezidenta Obamas iezīmēto sarkano līniju pārkāpšanu jeb ķīmisko ieroču lietošanu Sīrijā un Kremļa agresiju Ukrainā.
Nerunājot par Gruzijai atņemto teritoriju jautājumu, ko Rietumu lielvalstis paslaucīja zem paklāja, kur tas tā arī palika un vairoja agresora apetīti. Zīmīgi, ka daži aicinājuma parakstītāji kā, piemēram, Ilvess vai kādreizējais Polijas ārlietu ministrs Radoslavs Sikorskis, arī toreiz, kad apgrozījās Eiropas varas gaiteņos, pastāvīgi mēdza izteikt brīdinājumus, kas netika ņemti vērā.
Tiesa, politiskās aprindas nu sarosījušās. Gan Rietumu vienotības aizstāvji, gan pretinieki, bet reizēm grūti saprast, kas ir kurš. Arī ekonomiskās intereses mēdz būt pretrunīgas. Uzskatāmākais paraugs – Berlīnes un tātad visas Eiropas nostādnes iespaidojošie Vācijas lielā biznesa (un nereti darba apvienošanas kārtībā Kremļa politikas) lobiji ar nopietnu sejas izteiksmi klāsta, ka gāzes vads “Nord Stream 2” ir tīri saimniecisks projekts, un citkārt visnotaļ atbildīgie vācu politiķi, ieskaitot Merkeli, jūtas spiesti šim apgalvojumam piebalsot. Turklāt rodas izdevība iztēlot to kā pretestību neadekvātā Trampa spiedienam iepirkt gāzi no Amerikas.
Eiropas enerģētiskā drošība tādējādi novirzās kaut kur trešajā plānā.
Tādēļ rodas šaubas, vai “neatlaidīgais aicinājums” sasniegs adresātu. Latvijā tas neizraisīja gandrīz nekādas atbalsis, lai gan tematiski teju sakrita ar pagājušajā nedēļā notikušo starptautiskās politikas un drošības jautājumiem veltīto “Rīgas konferenci 2018”, kurā piedalījās simtiem ekspertu un izskanēja vesela gūzma noderīgu ideju un secinājumu, tostarp par Vācijas lomu “mainīgās Eiropas sirdī”, nepieciešamību pielāgot Ziemeļatlantijas līguma 5. pantu mūsdienu apstākļiem un uzlabot loģistikas kapacitātes.
Gan jāpieļauj, ka Rietumeiropas galvaspilsētās un politisko lēmēju aprindās šie ļoti pareizie konstatējumi nav sveši, tāpēc galvenais jautājums patiesībā ir – kas traucē runām pārvērsties darbos. (Atbildes nav patīkamas, taču tās jāsniedz.) Arī Latvijai jābūt darītājai, ne vien prasītājai un gaidītājai. Vienā foruma diskusijā apsprieda, “vai varam turpināt paļauties uz NATO nākamos 100 gadus”. Mums vispirms tomēr jātiek skaidrībā, vai varēsim paļauties uz pašas Rīgas politiku jau tuvākajā laikā. Bet tas būs atkarīgs vienīgi no Latvijas pilsoņu vēlētās 13. Saeimas un nākamās valdības.
