Māris Zanders: Vai tiešām nav iespējams iegūt varu, neekspluatējot tēmu, kas saistīta ar cilvēku dzīvību? 44
Māris Zanders, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Viens no Latvijas ziņu portāliem šonedēļ publicēja tekstu ar it kā loģiski skanošu virsrakstu “Drūzmēšanās populisma nišā: vai partijām, kas zvejo neapmierināto balsis, nekļūst par šauru?” Savās piezīmēs izvairīšos apspriest jēdziena “populisms” dažādās interpretācijas, jo tā ir cita un patiesībā diezgan sarežģīta tēma. Mans mērķis ir pārdomāt alternatīvu situācijas redzējumu.
Pieņemsim, ka es esmu vēlētājs, kurš gatavs balsot tā, lai pie varas esošie varu zaudētu. Man ir iespēja balsot par partiju X, kuras solījumi kopumā man šķiet pievilcīgi, tomēr atgrūž konkrētas personības tajā (vai varbūt retorikas stils).
Savukārt, ja līdzīgus solījumus izsaka ne tikai X, bet arī Y un Z, tad es kā vēlētājs jūtos komfortablāk, jo varu balsot par noteiktu solījumu kopumu, “nelaužot” sevi, paveroties uz personālijām. Respektīvi, var gadīties arī tā, ka vēlētājus līdzīgi uzrunājošas partijas ne tik daudz savstarpēji konkurē, cik palielina protesta balsojuma aktivitāti, jo protesta dažādība (reāla vai šķietama, ir cits jautājums) mobilizē tos, kuri gadījumā, ja uz protesta balsojumu pretendētu viena partija, varbūt izvēlētos balsot neiet.
Īsi sakot, manuprāt, nav iemesla uzskatīt, ka “drūzmēšanās” šī burvīgā vingrinājuma dalībniekiem nāks par skādi. Piemēram, Itālijas pieredze liecina, ka maršēšana vairākās “kolonnās” (“Līga”, “Itālijas brāļi” u. c.), kas orientējas uz eiroskeptisku un viegli ksenofobisku publiku, dalībnieku kopējam mērķim netraucē.
Jo īpaši tas attiecas uz partijām, kuras varētu uzskatīt par parlamentāro opozīciju – ZZS un “Saskaņu”. Dažādu iemeslu dēļ tās Covid-19 tēmas kontekstā mēģina, kā saka, izsēdēt uz diviem krēsliem vienlaikus, un tas daļai šo partiju vēlētāju var nepatikt.
Tādējādi jaunie politiskie projekti, manuprāt, vistiešāk apdraud šīs divas politiskās grupas. Zināmā mērā tās ir ļoti delikātā situācijā. No vienas puses, piekrist koalīcijas skatījumam uz tēmu tās īsti nevar, savukārt pārspēt noliegumā jaunos projektus arī nevar. Domājiet, biedri, domājiet, ko darīt.
Cita lieta, ka politiskos projektus, kas orientējas uz protesta balsojumu, var iegāzt pārliecīga koncentrēšanās uz vienu tēmu (Covid-19), jo var gadīties, ka vai nu pēc gada tā nebūs vairs tik aktuāla, jo situācija būs uzlabojusies, vai arī, tieši otrādi, mēs būsim piedzīvojuši tādu pasliktinājumu (proti, atvainojos par tiešumu, nāves gadījumu kāpumu), ka aktualizēsies jautājums par jauno projektu līdzatbildību šādā iznākumā. (Manā skatījumā tas jau ir aktualizējies.)
Cenšoties saglabāt distanci (ja tas ir iespējams…), veroties uz jauno projektu aktivitātēm, esmu sev laiku pa laikam uzdevies jautājumu: vai tiešām nav iespējams atņemt/iegūt varu, neekspluatējot tēmu, kas saistīta ar cilvēku veselību un dzīvību? Tostarp savu vēlētāju.
Citiem vārdiem sakot, man nešķiet interesanti mētāties ar apzīmējumiem “populistisks”, bet – nu, vai tiešām nevar atrast citas tēmas?! Pārdomājot, protams, jāsecina, ka nekas izaicinoši bezkaunīgs jau nenotiek, jo varas cīņās jebkura tēma ir laba.
Piemēram, manipulēt ar kodolieroču tēmu arī no veselā saprāta viedokļa šķiet ārprāts, tomēr manipulēja desmitgadēm ilgi un turpina to darīt, vai ne? Tādēļ es personīgi neceru, ka politiķi atteiksies no Covid-19 tēmas tāpēc, ka, teiksim, sakaunēsies. Tas var notikt tikai tad, ja kādam pietiks auksta aprēķina spēju saprast, ka tēmas ir jādažādo un ir nepieciešama elastība.
Jāteic, ka tas attiecas arī uz pašreizējo koalīciju, kuras ietvaros kādam var ienākt prātā pozicionēties ar vēstījumu “pateicoties mums, mēs tikām pāri pandēmijas krīzei relatīvi labi!”. Nav runa par to, vai šāds vēstījums ir patiess – te viedokļi atšķirsies.
Ir jāpietiek vēsam saprātam, lai, mēģinot iedomāties noskaņas 2022. gadā, saprastu – arī cilvēkus, kuri balso par koalīcijas partijām, Covid-19 tēma būs tā izmocījusi (kaut ik dienu šķendējoties par citu viedokļu paudējiem), ka labāk uz to lieki “nespiest”.
