Jāceļ likuma zobens pret dievnamu aplaupītājiem 0
Pirms dažām dienām Lielbritānijas tiesa lēma, ka Oskaram Beitānam nākamie desmit gadi paies Apvienotās Karalistes cietumā. Viņa “kolēģis”, ja tā saucam laupītāju bandā apvienojušos, Jūlijs Kazačoks aiz restēm pavadīs septiņus gadus.
Abi no Latvijas ieceļojušie nesen pārkāpuši 20 gadu slieksni – tātad piederīgi paaudzei, ar kuras atgriešanos dzimtenē lielas cerības saista demogrāfi un imigrācijas plānu rakstnieki. Notikušo tīmeklī komentējot, ciniskākie autori saka: labu ceļavēju tādiem, šeit būs tīrāks gaiss. Emocionālākie šausminās: trijos ar pusi mēnešos 82 zādzības – izskatās, gājuši kā uz darbu, gandrīz katru mīļu dienu aplaupīdami gados vecu vietējo ļaužu mājas, cūkas un bezgoži, ārprāts! Tiesā spriedumu nolasījušais soģis atļāvies piebildi, ka divas melnās avis apkauno Lielbritānijā strādājošos čaklos un godīgos latviešus.
Latvijā šis notikums ievērību izpelnījās vien tāpēc, ka likumu pārkāpušos tiesāja ārzemēs. Pašu mājās laupītājiem, iespējams, atvēlētu dažas rindiņas kriminālhroniku slejā vai īsu sižetu attiecīgā televīzijas programmā. Bet varbūt arī ne. Diemžēl pārāk daudzi Beitānam un Kazačokam līdzīgie svešu mantu pievāc gan slepus, gan atklāti un vardarbīgi. Taču vēl ļaunāk ir tas, ka mūsu likumsargi izmanto tikai vienu maisu zādzību reģistram – tur bez šķirošanas met kopā veikalā nočieptus našķus un no uzlauztas baznīcas aiznestas svētbildes.
Rets dievnams mūsu valstī nav saskāries ar laupītājiem. Dažs aptīrīts vairākkārt – piemēram, Foļvarkas vecticībnieku baznīca apzagta divpadsmit reizes un no pagājušā gadsimta sākuma krāšņās iekārtas savā vietā palicis tikai zvans, ko draudze pagājušā kara laikā nosargājusi: vācieši gribēja aizvest pārkausēšanai, bet ticīgie atpirkās ar ģimeņu vērtslietām.
Pirms dažiem gadiem brutālu iebrukumu piedzīvoja Mežotnes luterāņu baznīca, ko mazā draudze ar lielām pūlēm gandrīz bija atjaunojusi – laupītāji izgāza durvis, taranējot ar mašīnu, un, acīmredzot saniknoti par vērtslietu trūkumu, telpas nežēlīgi izdemolēja. Pērnajā novembrī Skujenes pagasta Kosas Sv. Nikolaja baznīca zaudēja par Ķēniņa vārtiem dēvētās ikonostasa durvis ar kanoniskiem attēliem, vairākas svētbildes un altāra gleznu. Nupat jūlijā apzagta Ludzas novada Pildas pareizticīgo baznīca: laupītāji aiznesuši astoņas svētbildes, krustu un evaņģēlija grāmatu.
Šausminošo uzskaitījumu turpināt nav lielas jēgas, jo uz vienas rokas pirkstiem skaitāmi gadījumi, kad baznīcas apzadzēji notverti un saņēmuši kaut simbolisku sodu. Kā noziedznieku meklēšanas apgrūtinājumu policija min signalizācijas trūkumu dievnamos – dažs celts atstatu no apdzīvotajām vietām, zādzībai nav liecinieku un ielaušanos mēdz konstatēt tikai pēc vairākām dienām, kad pēdas izdzisušas. Daļa vainas esot jāuzņemas arī pašām draudzēm, kas vērtīgos rituāla priekšmetus glabā aiz viegli atmūķējamām durvīm. Likumsargus daļēji it kā var saprast: baznīca ir tāda kā otra valsts pirmajā galvenajā, kur policijai darba pāri galvai.
Bet gluži cilvēciski grūti aptvert, ka tās galvenās valsts varneši visus atgūtās neatkarības gadus tik vienaldzīgi uzlūko dievnamu aplaupīšanu. Ja uz brīvām kājām apkārt staigā cilvēki, kas no baznīcas zagtu vairākus gadsimtus vecu svētbildi uzlūko vien kā preci, tad velti cerēt, ka sabiedrībā vairosies garīgās un morālās vērtības.
Pastāv uzskats, ka dievnamu apzagšanu veicinājis robežu zudums Eiropā, dodot iespēju laupītājiem atrast kontaktus apšaubāmi iegūtu priekšmetu kolekcionāru aprindās. Tomēr, patiesības vaigā lūkojoties, redzam, ka svētnīcu apgānīšanas saknes aug no padomju laiku ateisma sludināšanas. Ticības brīvības un demokrātijas apstākļos tam pretī var celt vienīgi likuma zobenu, kas baznīcas apzadzējam cirstu krietni dziļāk nekā mazdārziņa būdas šnakermanim.
